Zūd viļņa forma. Okeāns paliek.

— Inga Gorbunova

Zūd viļņa forma. Okeāns paliek.

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata – no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.

Pa ceļam kādā pļavā ieraudzījām zilo govi. Tik ļoti lielu, ka patiesībā tas varēja būt arī bullis. Ceļabiedrs, ignorējot mūsu “no, no, be careful”, izkāpa no auto un enerģiskā gaitā traucās pie dzīvnieka. Kamēr mēs tā bažīgi stāvējām pļavas malā, viņš jau draudzīgi pliķēja lielo govi un priecīgi sauca, vai kāds varētu būt tik laipns un nobildētu viņu. “Man bija svarīgi atrast zilo govi, tagad esmu laimīgs,” viņš teica.

Zināju, ka indiešiem govs ir svēts dzīvnieks. Taču toreiz vēl nezināju, ka Vinaija Čatanaija nav tikai tulkotājs un seno tekstu atdzejotājs, kurš apceļo pasauli, iepazīstot citas kultūras. Būdams ordinēts guru, viņš trīsdesmit astoņus gadus bijis arī svami – ašrama vadītājs Bengalūru. Un nupat Harper Perennial laidis klajā viņa atdzejotās Akkas Mahadevi Songs for Siva.

Vēl jāpastāsta, ka Vinaija dzimis un audzis Indijas dienvidos, Keralā, turīgā, Sīrijas kristiešu lauksaimnieku ģimenē, kas savā saimniecībā nodarbinājusi daudz vietējo. Galds vienmēr bijis bagātīgi klāts, pie tā sēdušies kopā ar strādniekiem un ēdiena pārpalikumus atdevuši trūcīgajiem. Tie parasti gaidījuši aiz vārtiem, jo zinājuši, ka pēc maltītes pa tiem iznāks vecāmāte un vaicās, vai ciemā vēl ir kāds, kurš nav ēdis. Viņš arī atceras, kā mamma, būdama izglītota sieviete, viņu klēpī turēdama, sēdējusi lauka malā un lasījusi strādniekiem priekšā Šekspīra un Viktora Igo darbus.

Vecaistēvs – visā štatā slavens ājurvēdas ārsts (ājurvēdai Indijā nav reliģisku šķēršļu), kurš bijis arī vietējā radžas personiskais dziedinātājs, cerējis, ka apdāvinātais zēns turpinās viņa iesākto. Tajā pašā laikā daudzie “kāpēc”, vēlme vienmēr paust un aizstāvēt savu viedokli un dumpinieciskums nereti novedis pie visai sāpīgas pieredzes. Tradicionālajās indiešu ģimenēs bērni tolaik tikuši audzināti paklausībā, liekus jautājumus uzdot nav bijis pieņemts. Par to bieži ticis sodīts un tāpēc ik pa laikam mēdzis bēgt no mājām.

Izvēle studēt angļu literatūru, nevis medicīnu, jurispudenci vai inženierzinātni – profesijas, kas garantētu stabilus ienākumus, – radījusi ģimenē lielu vilšanos, taču beigās tomēr tikusi akceptēta. Kad līdz galaeksāmeniem bija atlikušas vairs tikai pāris nedēļu, notikusi it kā nejauša un pat negribēta tikšanās, kas sagriezusi visu ar kājām gaisā.

Guru tradīcija Indijā parasti tiek saistīta ar hinduismu, taču kristietis Vinaija nu bija sastapis cilvēku, kurš sludināja ko citu. Mieru, mīlestību un līdztiesību neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības vai sociālā stāvokļa. Pieticis ar pāris dienām, lai viņš saprastu, ka vēlas kļūt par vienu no Nātarādžas guru mācekļiem. Tas nozīmēja arī, ka bija jāatvadās no ģimenes, jo turpmākos gadus par viņa ģimeni kļuva skolotājs un citi mācekļi. Uz atvadām mātes brālis viņu nežēlīgi piekāvis un teicis, ka labprāt būtu nositis pavisam, bet nedrīkst, jo ir kristietis.

Izstumšana no ģimenes ir viena no smagākajām pieredzēm, ko Indijā var piedzīvot jauns cilvēks. Tomēr deviņpadsmit gadu vecumā viņš pametis mājas un pārcēlies uz ašramu. Tagadējais uzvārds Čatanaija nav dzimtas, bet gan garīgā skolotāja dots.

Mēs sarunājamies Līgo vakarā, kad Vinaija atkal ir Latvijā. Ieradies, lai svinētu saulgriežus. Jau pēc pāris dienām viņš lidos atpakaļ. Sarunā piedalās arī Ance, viena no Vinaijas Latvijas draugiem.

Fragments no intervijas

(.....)

Mēdz teikt, ka nejaušību nav, ka mēs satiekam tieši tos cilvēkus, kurus lemts satikt, un tamlīdzīgi. Ka dažādas, it kā nejaušas situācijas savirknējas taciņā, kas mūs aizved tieši tur, kur katram bijis jānokļūst.

Labāk par vārdu “nejaušība” man patīk vārds “iespēja”. Katra tikšanās ir iespēja dot, saņemt un mācīties. Ja es paskatos uz savu dzīvi, redzu, ka notikumi ir savirknējušies kā ceļazīmes, vedot noteiktā virzienā. Man jau ir pietiekami daudz nodzīvoto gadu, lai tam uzticētos. Un es nedomāju, ka esmu kāds īpašs gadījums. Dzīvē vienmēr kaut kas notiek, un vienmēr ir jāizdara lielākas vai mazākas izvēles. Mūsu izvēles tad arī ir tās, kas veido šo dzīves notikumu virkni. Apzināts situācijas izvērtējums ir cilvēka galvenā atšķirība no dzīvnieka. Piemērs par iespēju ir arī stāsts par to, kā satiku savu guru.

Biju pēdējā kursa angļu literatūras students universitātē. Līdz galaeksāmeniem bija palikuši daži mēneši. Mans draugs, kurš bija pilnīgi akls, lūdza, vai brīvdienās nevaru viņu pavadīt uz tuvējo salu, kur notiek Pasaules miera konference. Viņš vēlējās satikt Nātarādža guru, kurš bija šīs konferences galvenais organizators.

Man, kā jau kristiešu vidē augušam, nebija pilnīgi nekādas intereses ne par kādiem guru. Kur nu vēl kaut kādu konferenci! Taču draugs lūdza un uzstāja, ka viņam tur katrā ziņā jānonāk, bet bez manas palīdzības viņš nespēj to izdarīt.

Kā šodien atceros garo ceļu kalnup. Turēju sava aklā drauga elkoni, un, jau gandrīz nonācis galā, es ieraudzīju guru. Vairs nav svarīgas detaļas, bet tas izmainīja visu manu dzīvi, un šodien man liekas, ka aklais kalnā kāpējs biju es.

Katrs cilvēks, kuru savā dzīvē sastopam, mums dod izdevību sastapt, iepazīt arī sevi pašu.

Runājot par sastapšanos – kā jums šķiet, kas īsti notiek ar cilvēku, kad viņš iemīlas? Kas tas par spēku, kurš reizēm apklusina pat visizsvērtāko loģiku un padara mazliet tā kā sasirgušu? Ko darīt, ja iemīlies “nepareizajā” cilvēkā? Ja prāts saka: nē, tas nav tev, nedrīkst, bet viss pārējais – sirds, ķermenis, dvēsele – brēc: jā, jā, jā, es to gribu?

Ko jūs saprotat ar “nepareizo” cilvēku? Mīlestība pavisam noteikti ir lielāks spēks nekā jebkuras citas emocijas. Lielāks par jebkuriem vērtējumiem un spriedumiem. Mēdz teikt, ka mīlestība ir akla, bet tā tas nav. Mīlestība patiesībā ir dievišķs spēks, kas vienkārši nepakļaujas nekādiem mūsu plāniem. Mīlestība aizved mūs pāri sevis un citu iedomātajām robežām un dod jaunus iedvesmas horizontus. Prāta sacītais “nē” reizēm ir tikai mūsu bailes no sāpēm būt noraidītam, ko varbūt pastiprina iepriekšējās pieredzes. Vai varbūt tās ir bailes no apkārtējo cilvēku attieksmes.

Taču patiesībā “nepareizais cilvēks” ir nepareizs jēdziens pēc definīcijas. Kurš par sevi varētu teikt: es esmu “nepareizais”, lai būtu mīlēts?! Vienīgais, kas pavisam noteikti šajā ainā ir nepareizs, ir centieni noliegt savas patiesās jūtas. Mīlestība nevar būt nepareiza.

Jūs minējāt “visizsvērtāko loģiku”. Ļoti nedaudzi no mums ir tīri racionālas loģikas vadītas būtnes, pat ja daudziem par sevi gribētos tā domāt. Jebkas, ko mēs uztveram, tiek uztverts emocionāli un tikai pēc tam izvērtēts. Nožēla par pagātni kopā ar uztraukumu par nākotni uzliek nosacījumus mūsu vērtējumiem. Ir daudz labāk būt ar mīlestību un sāpēm, nekā nemīlēt nekad. Reizēm cilvēki turas viens pie otra tikai aiz bailēm būt vienam un sauc to par mīlestību. Bet pamatā tās ir bailes.

Svarīgi būt patiesam pret sevi un izprast, kādi motīvi mūs vada. Kā svami esmu laulājis daudzus “nepareizus” pārus, kurus tradīciju dēļ nelaulātu neviena cita svētvieta. Piemēram, viņi pārstāv dažādas kastas vai reliģijas. Cik man zināms, tikai vienam pārim no visiem šī laulība neizrādījās veiksmīga.

Taču Indija joprojām ir zeme, kur laulības netiek saistītas ar mīlestību, bet gan ar tradīciju. Laulību šķiršanas procents ir ļoti mazs, jo tas ir neizdevīgi abām pusēm.

 Pilnu sarunu ar Vinaiju Čatanju lasi grāmatžurnālā IMPERFEKT Rudens numurā


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies