Zūd viļņa forma. Okeāns paliek.

— Inga Gorbunova

Zūd viļņa forma. Okeāns paliek.

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 25 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata — no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.

Pa ceļam kādā pļavā ieraudzījām zilo govi. Tik ļoti lielu, ka patiesībā tas varēja būt arī bullis. Ceļabiedrs, ignorējot mūsu “no, no, be careful”, izkāpa no auto un enerģiskā gaitā traucās pie dzīvnieka. Kamēr mēs tā bažīgi stāvējām pļavas malā, viņš jau draudzīgi pliķēja lielo govi un priecīgi sauca, vai kāds varētu būt tik laipns un nobildēt viņu. “Man bija svarīgi atrast zilo govi, tagad esmu laimīgs,” viņš teica.

Zināju, ka indiešiem govs ir svēts dzīvnieks. Taču toreiz vēl nezināju, ka Vinaija Čatanja nav tikai tulkotājs un seno tekstu atdzejotājs, kurš apceļo pasauli, iepazīstot citas kultūras. Būdams ordinēts guru, viņš savulaik trīsdesmit astoņus gadus bijis arī svami — ašrama vadītājs Bengalūru. Un nupat Harper Perennial laidis klajā viņa atdzejotās Akkas Mahadevi Songs for Siva.

Vēl jāpastāsta, ka Vinaija dzimis un audzis Indijas dienvidos, Keralā, turīgā Sīrijas kristiešu lauksaimnieku ģimenē, kas savā saimniecībā nodarbinājusi daudz vietējo. Galds vienmēr bijis bagātīgi klāts, pie tā sēdušies kopā ar strādniekiem un ēdiena pārpalikumus atdevuši trūcīgajiem. Tie parasti gaidījuši aiz vārtiem, jo zinājuši, ka pēc maltītes pa tiem iznāks vecāmāte un vaicās, vai ciemā vēl ir kāds, kurš nav ēdis. Viņš arī atceras, kā mamma, būdama izglītota sieviete, viņu klēpī turēdama, sēdējusi lauka malā un lasījusi strādniekiem priekšā Šekspīra un Viktora Igo darbus.

Vecaistēvs — visā štatā slavens ājurvēdas ārsts (ājurvēdai Indijā nav reliģisku šķēršļu), kurš bijis arī vietējā radžas personiskais dziedinātājs, cerējis, ka apdāvinātais zēns turpinās viņa iesākto. Tajā pašā laikā daudzie “kāpēc”, vēlme vienmēr paust un aizstāvēt savu viedokli un dumpinieciskums nereti novedis pie visai sāpīgas pieredzes. Tradicionālajās indiešu ģimenēs bērni tolaik tikuši audzināti paklausībā, liekus jautājumus uzdot nav bijis pieņemts. Par to bieži ticis sodīts un tāpēc ik pa laikam mēdzis bēgt no mājām.

Izvēle studēt angļu literatūru, nevis medicīnu, jurisprudenci vai

inženierzinātni — profesijas, kas garantētu stabilus ienākumus, — radījusi ģimenē lielu vilšanos, taču beigās tomēr tikusi akceptēta. Kad līdz galaeksāmeniem bija atlikušas vairs tikai pāris nedēļu, notikusi it kā nejauša un pat negribēta tikšanās, kas sagriezusi visu ar kājām gaisā.

Guru tradīcija Indijā parasti tiek saistīta ar hinduismu, taču kristietis Vinaija nu bija sastapis cilvēku, kurš sludināja ko citu. Mieru, mīlestību un līdztiesību neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības vai sociālā stāvokļa. Pieticis ar pāris dienām, lai viņš saprastu, ka vēlas kļūt par vienu no Nātarādžas guru mācekļiem. Tas nozīmēja arī, ka bija jāatvadās no ģimenes, jo turpmākos gadus par viņa ģimeni kļuva skolotājs un citi mācekļi. Uz atvadām mātes brālis viņu nežēlīgi piekāvis un teicis, ka labprāt būtu nositis pavisam, bet nedrīkst, jo ir kristietis.

Izstumšana no ģimenes ir viena no smagākajām pieredzēm, ko Indijā var piedzīvot jauns cilvēks. Tomēr deviņpadsmit gadu vecumā viņš pametis mājas un pārcēlies uz ašramu. Tagadējais uzvārds Čatanja nav dzimtas, bet gan garīgā skolotāja dots. Pirms dažiem gadiem, kad radusies sajūta, ka Nātarādžas guru idejas viņa sekotāju vidū tiek neatbilstoši pārveidotas un komunicētas, ašramu pametis.

Mēs sarunājamies Līgo vakarā, kad Vinaija atkal ir Latvijā. Ieradies, lai svinētu saulgriežus. Jau pēc pāris dienām viņš lidos atpakaļ. Sarunā piedalās arī Ance, viena no tuvākajiem Vinaijas Latvijas draugiem.


Indija iedzīvotāju skaita ziņā ir otrajā vietā pasaulē. Līdzās itin mierīgi sadzīvo vairāku lielu reliģisko kopienu pārstāvji. Tomēr katra reliģija apgalvo, ka vienīgais īstais Dievs ir tas, kura vārdu tā sludina. Kā jūs to redzat? Kas ir jūsu Dievs, kāds viņš ir?

Dievs nav kāda persona vai būtne, kas ierobežota laikā un telpā. Viņš ir augstākā vērtība. Absolūtais. Un tāds var būt tikai viens. Tāpēc, raugoties no šā skatpunkta, ir pat pareizi, ja cilvēks saka: ir tikai viens Dievs. Taču te rodas pretruna, jo ticīgie parasti domā, ka visiem jāatzīst tikai viņu reliģija un ka par to, lai tā notiktu, ir jācīnās. Tajā pašā laikā visas reliģijas māca, ka Dievs ir mīlestība, labestība un universāla, visaptveroša vērtība.

Patiesi ticīgs cilvēks neļautos radikāliem uzskatiem par sava Dieva agresīvu aizstāvēšanu citu cilvēku atšķirīgo uzskatu dēļ. Viņš to lietu atstātu Dieva ziņā.

Tāpēc es gribētu teikt, ka cīņa par savu reliģisko pārliecību ir nepārliecinātības pazīme. Un neuzticēšanās Dievam.

Raksti vēsta, ka Dievs mūs radījis pēc savas līdzības, taču reliģijas ir tās, kas radījušas Dievu pēc saviem ieskatiem. Kad sākam domāt, ka Dievs iemieso sevī mūsu vājības, tad Dieva vārdā sākam tās attaisnot. Patiesībā jebkura ticīga cilvēka pārliecība ir visas pasaules vienota reliģija. Cilvēka izpratne par Dievu ir cieši saistīta ar viņa izpratnes briedumu. Cīņas Dieva vārdā ir izpratnes trūkums, garīgā brieduma atšķirības.

Tomēr katram no šiem atšķirīgajiem viedokļiem ir viena kopīga iezīme — Dievs ir augstākā vērtība. Cīņa, kas balstīta uz reliģisko uzskatu dažādību, ir apmēram tas pats, kas visiem kopā kliegt, lai būtu klusums. Vēl absurdāk ir karot par mieru.

Mana skolotāja Nātarādžas mācība nebija saistīta ar kādu konkrētu reliģiju. Viņa garīgais skolotājs Narajana guru bija izcila, ievērojama personība Dienvidindijā. Viņš sludināja ideju par vienlīdzību. Dievs ir viens neatkarīgi no katra reliģiskās pārliecības, un cilvēki ir vienlīdz vērtīgi neatkarīgi no sociālās izcelsmes, Indijas gadījumā — kastas.

Humanity is of one caste, one religion and one God.”* Šo viņa vēsti zina gandrīz katrs Indijas dienvidos, un tā vēl aizvien tiek bieži citēta. Tolaik tas bija ļoti revolucionārs uzskats. Pie viņa nāca pēc padoma pat Mahatma Gandijs un Rabindranats Tagore. Viņam bijusi tiešām ļoti liela ietekme uz sociālajām pārmaiņām Indijā.

Arī jūs daudzi uzrunā par guru. 38 gadus bijāt svami — ašrama vadītājs. Lielākā daļa no mums nemaz tā īsti nezina ne to, kas notiek ašramā, ne ko nozīmē to vadīt. Un vārds “guru”, kā zināms, Rietumos arī tiek lietots dažādos kontekstos, cilvēki to uztver dažādi. Ir jau arī dažādi pašpasludināti guru.

Ašrams ir vieta, kurā uzturoties cilvēks iegulda visas pūles, lai sasniegtu apgaismību. Būt par šādas vietas vadītāju pirmām kārtām nozīmē, ka no rīta pirmais celies un vakarā ej gulēt pēdējais (smejas). Vārdam “guru” ir sanskrita izcel­sme, un to veido divas daļas: gu — tumsa, ru — noņemt. Guru noņem neziņas tumsu no tavas iekšējās gaismas jeb zināšanām. Guru un mācekļi dzīvo vienā kopienā. Ir dažādu tradīciju skolas, kas nosaka, cik ilgs ir mācekļa laiks. Bet noteikti paiet ne mazāk kā divpadsmit gadu, pirms skolotājs izlemj, kuru mācekli ordinēt (vai neordinēt, jo arī tā notiek) par guru. Tās ir ļoti personiskas attiecības un arī izvēles, kur daudz ko nosaka abpusējas izjūtas, nevis kādi noteikti likumi. Guru arī izlemj, kurš no subordinētajiem guru būs ašrama vadītājs.

Ašrama vadītājs tiek saukts par svami. Svami netiek ievēlēts, to ieceļ guru. Manā gadījumā būt par svami nozīmēja, ka jātiek galā arī ar praktiskajiem jautājumiem, jānodrošina, lai ašrams funkcionētu. Mans guru uzskatīja, ka jābūt pašpietiekamiem un pašiem jāspēj sevi apgādāt un nodrošināt ar iztiku. Mums bija dārzs ar bioloģiski audzētiem dārzeņiem un govis, kas deva pienu. Par to visu bija jārūpējas. Nebija naudas, bet bijām paēduši paši un varējām pabarot tos, kuri atnāca uz ašramu meklēt atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem.

Ašramu atbalstīja vietējie ciema zemnieki. Indijā ziedošana nav labdarība — tā ir kopš seniem laikiem izkopta tradīcija, kas dod svētību. Tai ir arī otra puse. Kad mums nebija ne naudas, ne ēdamā, jo ražas laiks bija pagājis, es bieži gāju uz ciemu lūgt žēlastības dāvanas. Dot lūdzējam naudu vai pārtiku Indijā nozīmē iegūt sev svētību. Izpratne par ubagošanu un ziedošanu tur ļoti atšķiras no Rietumu pasaules priekšstatiem. Tā reizē ir ņemšana un došana. Es kā svami, dodoties uz ciemu pēc palīdzības, nebiju tikai ubags. Biju padomdevējs, konfliktu risinātājs, psiholoģiskā atbalsta sniedzējs un palīdzēju izglītot ciema iedzīvotāju bērnus.

Indijā ubagošanu salīdzina ar bites medus vākšanu. Bite sūc puķu nektāru, taču arī apputeksnē, lai tās varētu vairoties un radīt jaunas puķes. Attieksmi pret lūdzēju nosaka ticība tam, ka ubags, kas nereti bija (un ir) garīga personība, dod labumu visam ciemam. Savukārt lūdzējam ir jāuzticas devēju labestībai.

Jau Narajana guru laulāja jaunus ļaudis, kas nāca no dažādām kastām vai reliģijām. To darīja arī mans skolotājs Nātarādža un vēlāk arī es. Pat mūsdienās tradicionālajā Indijā tā ir neaptverama drosme, un jaunie cilvēki par tradīciju neievērošanu nereti tiek pat nogalināti.

Kādi cilvēki visbiežāk nāca pie jums? Tie, kuri gribēja laulāties, tie, kuri meklēja sevi, vai tie, kuri meklēja dzīves jēgu un to, kam ticēt?

Uz mūsu ašramu nāca dažādu pārliecību cilvēki. Ticība Dievam pat nebija kritērijs. Svarīga bija katra attieksme un godīgums pret sevis meklējumiem. Vari ticēt vai neticēt Dievam, bet tu nevari neticēt sev. Indijas tradīcija lielu uzsvaru velta sava es, savas patības izzināšanai. Tomēr lielākoties uz ašramu nāk apmulsuši jauni cilvēki, kuri meklē patvērumu no sabiedrības uzspiestajiem standartiem. Mēs mēģinājām dot viņiem izpratni, ka dzīve var būt jēgpilna. Centāmies palīdzēt atrast šo jēgu jeb savas dzīves aicinājumu un iedrošināt tam sekot.

Septiņdesmitajos gados, kad tikko kļuvu par svami, ašramā ienāca daudz jauniešu no Rietumiem. Viņi bija ļoti aizrāvušies ar hipiju brīvības idejām un lūkoja, kā visas pasaules cilvēki varētu dzīvot mierā un baudīt laimi.

Ja neņemam vērā viņu ārējās izpausmes, teorētiski tas sasaucās ar Narajana guru pamatideju. Tas bija ļoti specifisks laiks. Iedomājieties, kā tas viss izskatījās un darbojās Indijas ciematvidē. Bengalūru toreiz vēl nebija tā izaugusi kā tagad, un mūsu ašrams atradās tādā kā piepilsētas ciematā. Tagad tam apkārt slienas daudzstāvu nami.

Es, būdams svami, biju skolotājs, bet arī kā tēvs, kas ierobežoja viņu brīvās uzvedības izpausmes. Liku pie darba dārzā, lai būtu godīgi nopelnīta maltīte pusdienlaikā. Arī dzīves jēgas meklējumi un studijas bija neatņemama ašrama dzīves daļa. Mēs studējām gan guru, gan arī Rietumu filozofus, piemēram, sholastiķus, antīko grieķu filozofus, jo mans guru Nātarādža, veidoja integrēto pasaules filozofijas mācību. Viņš, starp citu, bija viens no pirmajiem pieciem indiešiem, kas savu doktora grādu ieguva Eiropā. Nātarādža guru bija Sorbonas Universitātē iegūts kognitīvās psiholoģijas doktora grāds.

Parasti dienas laikā notika trīs mācību nodarbības, kurās studējām un pārrunājām dažādus oriģināltekstus.

Visa cilvēka dzīve esot ceļš. Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais, šo ceļu ejot? Kas jāievēro, kas jāsaprot?

Ikviena cilvēciska būtne vēlas būt laimīga. Bet tu nevari būt laimīgs, ja esi nepatiess pret sevi. Tā būtu viena no svarīgākajām vadlīnijām.

Jēzus ir teicis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un tas nozīmē, ka vispirms ir jāmīl sevi. Ja nemīli sevi, tu nespēj patiesi mīlēt citus. Bet te arī jāsaprot, kas ir šis “es pats” jeb katra cilvēka patība. Vai tā, kuru noteikuši jūsu tuvākie? Nē. Tuvākie nāk un iet. Cilvēkam pašam ir jābūt ar sevis izpratni. Un tam nav nekāda sakara ar citu viedokļiem vai nosacījumiem. Tas ir mūsu meklējumu ceļš, ko sauc par garīgumu. Un tas ir kas daudz, daudz vairāk nekā reliģija.

Kāda ir atšķirība starp reliģiju un garīgumu, jūs jautāsiet. Garīgums ir indivīda patiesības meklējumi. Reliģija ir kolektīvs veidojums ar institucionāliem noteikumiem. Reizēm abi šie jēdzieni pārklājas un labi papildina viens otru. Reizēm tā nav. Viens no vēdu pamattekstiem Bhagavad­gita salīdzina reliģijas lietderību patiesības zinātājam ar aku brīdī, kad plūdi ir pārklājuši zemi. Reliģija ir kā aka, ūdens krātuve, bet, ja ir izzināta patiesība, ūdens ir visapkārt un akai vairs nav pielietojuma.

Svarīgākais, ko jūs pats savā ceļā esat sapratis?

Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka to vadījis kāds augstāks spēks — varam to saukt par Dievu — virzienā, par kura esamību neesmu pat nojautis. Tagad jau varu teikt, ka vienmēr viss ir bijis vērsts uz labu. Pat tajās reizēs, kad notikumi risinājās,
manuprāt, galīgi nepareizi, tas tomēr bija labākais, kas varēja notikt. Neskatoties uz manām tā brīža pretējām emocijām.

Vēl kāda vieda mācība ir par cilvēka psihofizisko dabu. Mums ir nosliece domāt par sevi tikai ķermenisko sajūtu ierobežojumos. Taču katra mūsu elpa ir arī Universa elpa. Visums elpo caur mums. Es tādējādi izjūtu absolūtā atbalstošo labestību. Tas man palīdz apzināties, ka neesmu izolēta, nomaldījusies būtne, bet gan dzīva Visuma daļa. Mani vārdi, domas un rīcība ietekmē arī Visumu. Šī ir apziņa, kas sniedz izpratni par personīgo atbildību un savu nozīmību.

Tā lielā dzīves māka ir atrast līdzsvaru starp savu paša nozīmību un uzticēšanos Dievam jeb absolūtajam.

Esmu dzirdējusi, ka daudzi brauc uz Indiju, lai par diezgan krietnu samaksu uzzinātu palmu lapās it kā ierakstīto likteni. Kā tas vispār būtu iespējams, ka viens latvietis varētu uzzināt savu likteni no palmu lapas Indijā? Jūs tam ticat?

Teikšu tā: esmu ļoti skeptisks par jebko, kas cilvēkam nozīmīgus jautājumus pārvērš biznesā. Ir teikts, ka tad, ja varam kādam palīdzēt ieraudzīt gaismu, mums tas jādara bez savtības un neprasot atlīdzību.

Mēdz teikt, ka nejaušību nav, ka mēs satiekam tieši tos cilvēkus, kurus lemts satikt, un tamlīdzīgi. Ka dažādas, it kā nejaušas situācijas savirknējas taciņā, kas mūs aizved tieši tur, kur katram bijis jānokļūst.

Labāk par vārdu “nejaušība” man patīk vārds “iespēja”. Katra tikšanās ir iespēja dot, saņemt un mācīties. Ja es paskatos uz savu dzīvi, redzu, ka notikumi ir savirknējušies kā ceļazīmes, vedot noteiktā virzienā. Man jau ir pietiekami daudz nodzīvoto gadu, lai tam uzticētos. Un es nedomāju, ka esmu kāds īpašs gadījums. Dzīvē vienmēr kaut kas notiek, un vienmēr ir jāizdara lielākas vai mazākas izvēles. Mūsu izvēles tad arī ir tās, kas veido šo dzīves notikumu virkni. Apzināts situācijas izvērtējums ir cilvēka galvenā atšķirība no dzīvnieka. Piemērs par iespēju ir arī stāsts par to, kā satiku savu guru.

Biju pēdējā kursa angļu literatūras students universitātē. Līdz galaeksāmeniem bija palikuši daži mēneši. Mans draugs, kurš bija pilnīgi akls, lūdza, vai brīvdienās nevaru viņu pavadīt uz tuvējo salu, kur notika Pasaules miera konference. Viņš vēlējās satikt Nātarādža guru, kurš bija šīs konferences galvenais organizators.

Man, kā jau kristiešu vidē augušam, nebija pilnīgi nekādas intereses ne par kādiem guru. Kur nu vēl kaut kādu konferenci! Taču draugs lūdza un uzstāja, ka viņam tur katrā ziņā jānonāk, bet bez manas palīdzības viņš nespēj to izdarīt.

Kā šodien atceros garo ceļu kalnup. Turēju sava aklā drauga elkoni un, jau gandrīz nonācis galā, ieraudzīju guru. Vairs nav svarīgas detaļas, bet tas izmainīja visu manu dzīvi, un šodien man liekas, ka aklais kalnā kāpējs biju es.

Katrs cilvēks, kuru savā dzīvē sastopam, mums dod izdevību sastapt, iepazīt arī sevi pašu.

Runājot par sastapšanos — kā jums šķiet, kas īsti notiek ar cilvēku, kad viņš iemīlas? Kas tas par spēku, kurš reizēm apklusina pat visizsvērtāko loģiku un padara mazliet tā kā sasirgušu? Ko darīt, ja iemīlies “nepareizajā” cilvēkā? Ja prāts saka: nē, tas nav tev, nedrīkst, bet viss pārējais – sirds, ķermenis, dvēsele — brēc: jā, jā, jā, es to gribu?

Ko jūs saprotat ar “nepareizo” cilvēku? Mīlestība pavisam noteikti ir lielāks spēks nekā jebkuras citas emocijas. Lielāks par jebkuriem vērtējumiem un spriedumiem. Mēdz teikt, ka mīlestība ir akla, bet tā tas nav. Mīlestība patiesībā ir dievišķs spēks, kas vienkārši nepakļaujas nekādiem mūsu plāniem. Mīlestība aizved mūs pāri sevis un citu iedomātajām robežām un dod jaunus iedvesmas horizontus. Prāta sacītais “nē” reizēm ir tikai mūsu bailes no sāpēm būt noraidītam, ko varbūt pastiprina iepriekšējās pieredzes. Vai varbūt tās ir bailes no apkārtējo cilvēku attieksmes.

Taču patiesībā “nepareizais cilvēks” ir nepareizs jēdziens pēc definīcijas. Kurš par sevi varētu teikt: es esmu “nepareizais”, lai būtu mīlēts?! Vienīgais, kas pavisam noteikti šajā ainā ir nepareizs, ir centieni noliegt savas patiesās jūtas. Mīlestība nevar būt nepareiza.

Jūs minējāt “visizsvērtāko loģiku”. Ļoti nedaudzi no mums ir tīri racionālas loģikas vadītas būtnes, pat ja daudziem par sevi gribētos tā domāt. Jebkas, ko mēs uztveram, tiek uztverts emocionāli un tikai pēc tam izvērtēts. Nožēla par pagātni kopā ar uztraukumu par nākotni uzliek nosacījumus mūsu vērtējumiem. Ir daudz labāk būt ar mīlestību un sāpēm, nekā nemīlēt nekad. Reizēm cilvēki turas viens pie otra tikai aiz bailēm būt vieniem un sauc to par mīlestību. Bet pamatā tās ir bailes.

Svarīgi būt patiesam pret sevi un izprast, kādi motīvi mūs vada. Kā svami esmu laulājis daudzus “nepareizus” pārus, kurus tradīciju dēļ nelaulātu neviena cita svētvieta. Piemēram, viņi pārstāv dažādas kastas vai reliģijas. Cik man zināms, tikai vienam pārim no visiem šī laulība neizrādījās veiksmīga.

Taču Indija joprojām ir zeme, kur laulības netiek saistītas ar mīlestību, bet gan ar tradīciju. Laulību šķiršanas procents ir ļoti mazs, jo tas ir neizdevīgi abām pusēm.

Pie mums ir otrādi — ļoti liels šķirto laulību īpatsvars. Daži tagad spriež, ka aprēķina laulības vienmēr bijušas noturīgākas un ka daudzas ģimenes izirst tāpēc, ka cilvēki precas jūtu un kaislību dēļ. Kā var nodzīvot dzīvi kopā, ja jau sākotnēji nav bijis jūtu?

Daudz ko nosaka katra cilvēka personība. Šajā ziņā Indijas sabiedrība joprojām ir ļoti tradicionāla. Cilvēka dzīvi nosaka tas, kā viņš iekļaujas savā kopienā. Tas nav stāsts tikai par laulību, tas ir par gandrīz jebkuru izvēli un dzīvē sperto soli.

Gadsimtu ritumā iekļaušanās ciltī jeb kopienā nozīmējusi šīs kopienas drošību. Mūsdienās laulības pēc vecāku vienošanās joprojām ir pašsaprotamas, un tās, kā teicu, ļoti reti tiek šķirtas.

Taču lielajās pilsētās situācija mainās. Reālas pārmaiņas nāks ar laiku, ko mērīsim vairākās paaudzēs.

Nav tā, ka Indijā cilvēki nezina, kas ir mīlestība. Bet viņi zina arī to, ka sekas par šo bīstamo greznību var būt ļoti nežēlīgas.

Pie mums valda uzskats, ka visi indieši tic nākamajai dzīvei un dvēseles pārceļošanai. Vai jūs tam ticat?

Dzīve ir mūžīga. Citādi jebkuras garīgās prakses būtu bezjēdzīgas. Indijā ir pazīstams salīdzinājums ar ūdeni un vilni. Vilnis jau ir tikai ūdens. Bet, ja vilnis iedomājas, ka tas ir kaut kas individuāls, tad nāk un iet, un ir kā atsevišķas dzīves. Bet, ja mēs lūkojamies okeānā kā ūdenī arī tad, kad tas viļņojas, uzskatāmi redzam, ka nāve neeksistē. Mirst viļņa forma, ūdens paliek. Ja jūs domājat, ka esat tikai ķermenis, tad, jā, ķermenis mirst.

Kas īsti ir karma? Vai ticat, ka par visiem darbiem nāk atmaksa? Par labajiem — laba, par sliktajiem — sods?

“Karma” ir sanskrita vārds, kas, burtiski tulkojot, nozīmē — rīcība/darbība. Tā ir visa šā vārda būtība. Pat fizika ir pierādījusi, ka katram spēkam ir pretspēks. Domāt par atmaksu — tā ir tāda ļoti relatīva pieeja. Tāpēc, ka ierobežota mūsu izpratnē par to, kas ir labs un kas — slikts, kas ir apbalvojums un kas — sods. Ja esat rīkojies atbilstoši tam, ko nosaka situācija, tad ieguvuma motivācija (kas man par to būs) ir izzudusi. Būtiska nav pati rīcība, bet gan rīcības motivācija un nodoms. Piemēram, pilots, kurš vadīja lidmašīnu, kas nometa atombumbu uz Hirosimu. Vai viņš ir tas, kurš atbildīgs par visām iznīcinātajām dzīvēm? Ja viņš būtu atteicies no šā uzdevuma, viņu aizvietotu kāds cits.

Un pretējs piemērs. Reizēm mūsu rīcība tiek citu cilvēku apbrīnota, bet tās pamatā bijušas savtīgas intereses, tātad netīrs nodoms. Indijas tradīcijas saka, ka izpratne ir tā, kas atbrīvo no karmas. Apbalvojums vai sods ir introspektīvs process, kas sniedz atbildi, vai tava rīcība ir vairojusi tavas patības ciešanas vai laimi. Tieši tas ir būtiski. Visa mūsu dzīve ir nemitīga skološanās. Slikts, labs, pareizs un nepareizs ir relatīvi laikā un telpā.

Kas, jūsuprāt, ir ļaunums?

Ļaunums ir neziņas tumsa.

Bet, ja atceramies vārda “guru” skaidrojumu, tad tumsa kā tāda nepastāv. Tumsa ir tikai gaismas trūkums, tās neesamība. Tāpat kā ļaunums ir labestības un mīlestības neesamība.

Cilvēka dabā ir dalīties ar to, kas viņam ir. Kad dalāmies ar savu nelaimīgumu, agresiju un frustrācijām, tas izpaužas kā ļaunums. Cilvēkiem vajadzētu vairāk dalīties ar laimi un labestību.

Sacījāt, ka esat ilgi dzīvojis un daudz pieredzējis. Vienas no cilvēka lielākajām bailēm ir bailes no vecuma, no nespēka un no nāves. Vai arī jums tās nav svešas?

Patiesībā es savā vecumā jūtos daudz labāk nekā tad, kad biju jaunāks. Vecums ir tikai iedoma. Dzīves jēga ar gadiem kļūst daudz saprotamāka un skaidrāka. Ir piedzīvots un izdzīvots daudz kļūdu, un tā ir bijusi krietna skola. Tāpēc — there is no regret.** Man nav par ko žēloties.

Ar gadiem cilvēks saprot, ka nav jātērē laiks, lai izpatiktu citiem. Tas nenozīmē, ka citiem cilvēkiem nav nozīmes. Vienkārši ar laiku saproti, ka labākais, ko tu cilvēkiem vari dot, ir pašam būt laimīgam. Un tad pievienot to savu laimi pasaulei.

Indijas filozofijas tradīcija cilvēka dzīvi dala četrās daļās: bērnība, kad tiek saņemta izglītība; jaunība, kad tiek baudīti prieki; brieduma gadi, kad pildi sev uzliktos pienākumus; vecumdienas, kad mācies, kā svētīgi pamest šo dzīvi. Katram no šiem dzīves posmiem ir jēgpilns uzdevums.

Mūsdienās ir pārāk liela tendence pievērst uzmanību tām fiziskajām pārmaiņām, kas nāk ar gadiem. To, manuprāt, īpaši uzkurina un uztur plašsaziņas līdzekļi. Bet izdzīvot savu vecumu piepildīti ir liela laime. Mūsu garīgais es jeb patība neko nezina par gadu skaitu. Tāpēc arī gados veci cilvēki iemīlas un ir tikpat laimīgi, kā satiekot mīļoto cilvēku jaunībā.

Bet pie mums ir vērojama visai izplatīta attieksme — ja esi vecs, esi nevērtīgs. Kā ir Indijā? Saprotu, ka pretēji.

Indijā nukleāras ģimenes nav parasta lieta. Vecvecāki vienmēr bijuši cilvēki, kuru stāsti bērniem ir ļoti izglītojoši. Un pie mums cilvēka nodzīvotie gadi saistās ar viedumu. Tieši tā tam vajadzētu būt visur.

Lai cik katram pašlaik gadu, jāsaprot, ka katra dzīves diena tuvina mūs vecumam. Ja brieduma gadi ir radoši un produktīvi, novecot, esot cienītam un godātam, ir dabisks to turpinājums.

Jebkurš laimīgs cilvēks neatkarīgi no vecuma ir sabiedrībai vērtīgs. Kopumā tas ir izglītības jautājums.

Pamatā cilvēkiem būtu jāizturas citam pret citu tā, kā viņi gribētu, lai izturas pret viņiem. Un vēl — ja cilvēks pats sevi sajūt kā vērtību, citi viņu nevar nevienā šķirā vai rāmī ievietot.

Vai jūs varat par sevi teikt: esmu laimīgs? Un, ja jums vienā vārdā būtu jāraksturo, kas īsti šajā dzīvē esat, ko jūs atbildētu?

Jā, es esmu laimīgs. Un joprojām esmu tikai māceklis.


Foto: Reinis Hofmanis


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 25 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu