Ziemas sajūtu pikniks

— Inga Gorbunova

Ziemas sajūtu pikniks

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 18 decembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pieaudzis cilvēks jau zina, ka svētki neieveļas mājās caur kamīnu kā Santa Klauss ģimenes filmās. Un, kad kāds pieaugušais runā par svētku sajūtu, kuras šogad nez kāpēc kā nav, tā nav, viņš parasti vaino pie tā jebko. Sniega trūkumu, iepirkšanās trakumu, popmūziku un reizēm pat valdību. Neiedomājas, ka arī kādreiz tā brīnišķā sajūta nemaz neuzradās tā no zila gaisa. Parasti par to parūpējās vecāki vai kāds cits, kas mūs mīl. Tā dzīve ir iekārtota, ka pienāk laiks, kad pašam jāpārtop par Ziemassvētku vecīti, Sniegbaltīti un, ja nepieciešams, arī par ziemeļbriedi Rūdolfu vai vismaz elfu un jāprotas uzburt svētkus un svētku sajūtu ne no kā un uz līdzenas vietas. Kaut vai meža vidū.

Ja ir kompānija un ar to izdodas iepriecināt vienam otru — vienkārši ideāli. Bet tikpat labi katrs var sarīkot mazus svētkus tikai brīnišķīgajam sev. Ir neskaitāmi daudz iespēju to izdarīt. Taču ir viens priekšnoteikums. Tāpēc mēs nu jau tradicionāli ierosinām (ja nu gadījumā kādam no mums tas piemīt) vismaz uz laiku ignorēt grinčīgo stilīgumu. Vai stilīgo grinčīgumu. Nu, to no sērijas: ai, kā mani nomocījuši visi šie Ziemassvētku traļi vaļi, kad tas sviests un komercija vienreiz beigsies; ak mans dies’, vēl taču visa tā jaunā gada sagaidīšanas ambrāža kaut kā būs jāiztur. Šausmas, šausmas, stulbas runas, trok­snis un pazuduši dzīvnieki. Un vispār — nekādas svētku sajūtas, pilnīgi jābēg mežā, lai paglābtos. Patiesībā tas jau vairs nav oriģināli un, ja gadu no gada saasinās, skaidrs, ka riskē kļūt par ko vēl apnicīgāku nekā pašam šķiet tās Ziemassvētku dziesmas lielveikalos. (Starp citu, ko gan var tik bieži un ilgi darīt lielveikalā, ja vien tur nestrādā, lai piedzīvotu nervu sabrukumu reizi gadā skanošu dziesmu dēļ?)

Tā kā simtgade nosvinēta, apcerīgais veļu laiks arī garām, — aiziet! Tagad dodam vārdu katrā pieaugušā cilvēkā kaut kur dziļi (vai tepat tuvumā) joprojām mītošajam, bet bieži vien kopā ar citām jaukajām bērnības sajūtām pagrīdē nolīdušajam romantiķim — svētku svinēšanas entuziastam. Ja nu tomēr tas no pieaugušā cilvēka ir tik ļoti nobijies, ka turpina tēlot partizānu, un joprojām kļūst slikti no nekaitīgām dziesmiņām (nu, kā var tā izturēties pret jauno, skaisto, vēl pat orientāciju ­neatklājušo Džordžu Maiklu lieliskā kalnu kūrortā?), saldām filmām, piparkūkām un sarkaniem samta mēteļiem, atgādināsim, ka varbūt nevajag uz to tik ļoti koncentrēties. Ir taču varianti.

Laikā ap gadumiju notiek ļoti daudz skaistu klasiskās mūzikas koncertu, dievnamos valda īpaša noskaņa, un, jā, ir pieejamas arī mazas, mazas pārtikas bodītes, kurās iepērkoties var veiksmīgi izvairīties no iepriekšminētajiem stresa faktoriem.

Lai nu kā tu, lasītāj, uz visu šo raugies, aicinām neierāmēt ne sevi, ne citus kaut kādos priekšstatu vai tradīciju rāmjos un katram pavadīt šo skaisto (un vispār jebkuru svētku)laiku atbilstoši saviem priekšstatiem un sajūtām, neko nemēģinot pārmest, iestāstīt vai uzspiest citiem. Neviens nav pasludinājis kaut kādus obligātos svētku svinēšanas noteikumus. Un, tieši tāpat, kā nav jāmokās, meklējot cepeša izejvielas Last Christmas skaņu pavadījumā, nav nekādas vajadzības vārīt zirņus tikai tāpēc, ka omīte tā darīja, jo tā bija darījusi viņas omīte, un kādreiz kāds bija izdomājis, ka, izēdot šo bļodu, nākamajā gadā neviens jūsu ģimenē neraudās. Tāpat nevienam īsti negaršo tie zirņi tādā daudzumā, un beigās tie vai nu vienkārši jāizmet, vai jāapēd saimniecei pašai. Kā visām lietām, arī zirņu tradīcijai var pieiet no gaišās puses. Raudāšana atvieglo sirdi un iztīra asaru kanālus, tāpēc visu gadu neraudāt būtu pat neveselīgi. Un kurš teicis, ka ģimenei svētkos vienmēr jāsēžas pie balti klāta galda, uz kura ir divpadsmit ēdieni?

Braucam mežā!

Varbūt pie tā drusku nīgrā drauga (kolēģa, radinieka), kurš pasludinājis, ka svētkos nevienu negrib redzēt un savas uz ugunskura ceptās desiņas apēdīs lepnā vienatnē. Gan jau nedzīs projām, ja būsiet priecīgi un līdzi atvedīsiet garšīgas lietas un interesantus stāstus. Beigās jums iegriezīsies visai jautrs ­pasākums. Jo ugunskurs — tā vienmēr ir laba doma, sevišķi ziemā, kad nevar aizdegties kūla.

Doties pie kāda ir labāk vairāku apsvērumu dēļ. Kad satumsīs, būs kāds papildu gaismas avots, vieta, kur sasildīties, un arī tualetes telpa. Turklāt pašā foršākajā brīdī neviens neuzradīsies ar aicinājumu tīties projām, jo esat izgreznojuši eglīti Grinča privātajā teritorijā.

Dodoties svinēt dabā, dažus jautājumus labāk noskaidrot laikus. Un arī sagatavoties vajag rūpīgi, pārdomājot piemērotu apavu un apģērba izvēli, sagādājot rezerves apģērbu un gaismas avotus. Arī līdzi ņemamo pārtiku ieteicams rūpīgi sagatavot jau mājās, lai nebūtu haotiski jāplosa plastikāta maisiņi un lieki jāsaldē pirksti. Un vismaz vienam no kompānijas vajadzētu prast iekurt ugunskuru. Jā, vēl malka. Tā, protams, jāved līdzi no mājām. Un trauki. Kurš teicis, ka piknikā jāiztiek ar vienreizējās lietošanas traukiem? Kāpēc jūsu ballīte nevarētu būt mazliet izsmalcinātāka? Saliksiet pēc tam visu grozā un mājās nomazgāsiet. Kad viss izdomāts, sagatavots un salikts, varat braukt jebkur. Izgreznot eglīti, uzklāt un pat izdekorēt galdu, vārīt zupu un dzert kaut ko tādu, ko ikdienā nelietojat. Punšu, karstvīnu vai upeņu balzamu tieši no kakliņa. Šampanietis labāk lai paliek Jaungadam, kuru arī var lieliski svinēt kaut kur ārā — zem zvaigznēm. Pārbaudīta lieta. Tās sajūtas ir brīnišķīgas un neaizmirstamas. Pat ja snieg kā traks. Pat ja līst... Nu, tad gan varbūt atlikt to braukšanu uz nākamo dienu. 

Bet ziemas svinēšanas ir labas arī ar to, ka līst tomēr reti. Ja nu tomēr tā notiek, tad, protams, jāķeras pie plāna B, kam jau iepriekš jābūt sagatavotam. Un visa tā organizēšanās un ņemšanās būs paveikusi pašu galveno — svētku sajūta būs uzradusies itin kā pati no sevis. Jūs domājat, to nevar darīt, kamēr bērni ir mazi? Protams, ka var. Bērni būs vēl priecīgāki par pašiem. Jo pašiem, protams, tiks drusku vairāk pakaļskraidīšanas.Ziema ir skaista, ja ar to sadraudzējas. Un arī to ir vērts nosvinēt. 

Mēs jau pamēģinājām.


Foto: Liene Pētersone






uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 18 decembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu