Ziema vienmēr ir tikai sākums

— Inga Gorbunova

Ziema vienmēr ir tikai sākums

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 18 decembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ļoti labi atceros savu pirmo Salaveci. Patiesībā pat šķiet, ka tā ir pati senākā no atmiņām, jo, ja ņem vērā, ka, ieraugot svešinieku, ātri paslēpos zem krēsla, vairāk par trim gadiem man nez vai bija. Atceros tādu milzīgu vīru sarkanā mētelī un garos zābakos, kurš uzstājīgi centās mani izvilināt no slēptuves. Tas viņam gan neizdevās, jo apķēros ap krēsla kāju un bļāvu, cik vien spēju. Lielais, sarkanais vīrs aiztinās, palika tikai dāvanu maiss, no kura ārā spraucās arī slotā sasieti žagari. Kas vēl bija tai maisā, neatceros, bet žagaru bunti gan. Pieļauju, tā bija iecerēta vairāk kā simboliska motivācija labākai uzvedībai jaunajā gadā, jo ne reizi savā mūžā neesmu sista. Kurš no ģimenes bija iedomājies tādu draudu slotu pievienot bērna pirmo apzināto Ziemassvētku dāvanām, joprojām nezinu.

Katrā ziņā nekāds labais iespaids par Ziemassvētku vecīšu institūciju man neradās. Taču, ja paskatās no otras puses, trīsgadnieka vecumā es, tiesa, sabojājot ģimenei svētkus, biju padzinusi milzīga izmēra svešinieku, panākusi, ka žagarus dāvanā man turpmāk vairs nemēģina pasniegt, un, kas zina, varbūt tieši šī pirmā uzvara man ļāvusi šādu pozīciju konsekventi ieturēt visu dzīvi.

Ar laiku, protams, viss nostājās savās vietās. Un bija brīdis, kad novembra pēdējās nedēļās (un jo īpaši decembrī) centos uzvesties rāmi cerībā, ka gada sākumā savārīto vecītis jau būs paspējis piemirst. Vīrs sarkanā mētelī un histērijā brēcošs bērns zem krēsla acīmredzot bija padarījuši šos Ziemassvētkus neaizmirstamus arī pieaugušajiem, varbūt tāpēc turpmāk pie mums ciemojās pavisam citāds onkulis. Izskatījās drusku pēc mednieka, drusku pēc sētnieka un no sava maisa vilka laukā tikai lietas, kas vismaz potenciāli varētu kādu iepriecināt.

Parasti viņš, kuru turpmāk politkorekti dēvēja vienkārši par Vecīti, bija ļoti jauks un draudzīgs, dzina jokus un neatteicās no kādas glāzītes un pīrādziņa. Tā ka kopumā turpmāk tā lieta jau bija OK, un Ziemassvētki mūsu ģimenē bija sirsnīgi un priecīgi. Viena klasesbiedrene reiz atzinās, cik ļoti mani apskauž, jo pie mums tomēr nāk īsts vecītis, bet pie viņiem par Salaveci pārģērbjas Gunāronkulis.

Jau stipri pieaugušā dzīvē reiz devos kaut kādā preses tūrē pa Vācijas Ziemassvētku tirgiem, kur pie vienas pils ieraudzīju lielas butaforiskas kamanas ar šausmīgi nikna paskata leļļu veci tajās. Un uzzināju, ka ir vēl arī tāds Nikolauss, kurš ierodas pie palaidniekiem neilgi pirms Ziemassvētkiem, un līdzi viņam, protams, vienmēr ir tie žagari. Un, kad šī bērnu biedēšanas (senos laikos, iespējams, arī reālas sodīšanas) lieta nodarīta, gluži kā princis baltā zirgā ierodas tas īstais. Tas smaidīgais Veinahtsmens (vai Santaklauss) ar savām dāvaniņām, dziesmiņām un tamlīdzīgi. Tā ka tie žagari ir pārņemti no vāciešiem, ielikti normāla latviešu vecīša maisā un pie mums ieviesušies optimizācijas rezultātā. Īstais Viņš nāk ar mīlestību. Bet piedošanu, kurš duraks vispār iedomājies sakombinēt divus tik atšķirīgus personāžus vienā? Kā var likt bērnam vienlaikus kādu gan gaidīt un priecāties (jo būs dāvanas un svētki), gan no viņa baidīties, jo var taču atnest žagarus?

Kad man bija mazi bērni, pie mums nāca rūķis Šurumburums. Foršs, jautrs un asprātīgs, dziedošs un dejojošs. Patika gan bērniem, gan arī pieaugušajiem; vienīgi mūsu citkārt drosmīgā zelta retrīvera meitene Tille uz viņu reaģēja apmēram tāpat kā citi suņi uz salūtu. Nu, nekādi viņš, kaut nāca gadiem, nespēja sunim pierādīt, ka nav nodarījis cilvēkiem ko ļaunu, ja TĀDU no laba prāta ielaiduši savā dzīvoklī. Jā, pie mums nāca rūķis, jo pasaulē ir tikai viens īsts Ziemassvētku vecītis, kurš, lai kā arī gribētu, tomēr neiespēj paciemoties pie visiem. Taču viņš visus mīl, tāpēc sūta rūķus un vienkārši labus cilvēkus, lai visiem tiktu dāvanas un būtu priecīgi svētki.

Prieks.

Mīlestība.

Cerība un ticība, ka viss būs labi. Un mazmazdrusciņ arī tā ticība brīnumam. Pat pieaugušos cilvēkos tā šajā laikā kaut kur sirds dziļumos atkal sarosās.

Tās, manuprāt, ir svarīgākās lietas, kas padara šo gada laiku tik īpašu. Pat pirmssvētku burzma, visa tā ņemšanās un gatavošanās, un steigšanās, un vecā gada pēdējie darbi, un mūžīgā nekā nepaspēšana — tas kaut kādā ziņā tomēr ir tik forši. Un dāvanu gādāšana, lai gan reizēm ievieš dzīvē vieglu paniku un tiek dēvēta par pakļaušanos komercializācijai, arī ir forša. Man ir draudzene, kura katru gadu cep draugiem tādas īpašas piparkūkas, saiņo kastītēs un pievieno ļoti privātu novēlējumu kartīti. Cita gatavo pati savus ogu uzlējumus un pilda stilīgās pudelītēs. Vīramāte gadu no gada noliek zem eglītes pašas adītās zeķes. Katram citādas. Kas tur komerciāls?

Bet ne visi ir saimnieciski, un arī prieks meklēt īpašo lietiņu, kura varētu tieši tam cilvēkam pastāstīt, ka par viņu domāji, ir tikpat īsts kā tas, kas atnāk, saņemot sirsnīgu dāvaniņu.

Īsāk sakot, pašam būt tam labajam, cilvēkus mīlošajam vecītim, rūķim vai Sniegbaltītei — tā ir sajūta, ko vērts piedzīvot katru gadu no jauna.

Un vēl — saule atkal pagriežas uz pavasari. Viens gads atkal pagājis. Un, līdz atnāks jaunais, būs pāris dienu laika padomāt par visu, kas 2019. bijis un to, kas vēl tikai būs 2020. Atšķir savu jauno plānotāju un sāc no baltas lapas! Ziema vienmēr ir tikai sākums.

Lai mums visiem viss labi un tikai uz labu!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 18 decembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu