Viss nav tā, kā izskatās

— Inga Gorbunova

Viss nav tā, kā izskatās

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Domas

Dalies


Vienudien Facebook ieraugu šādu ierakstu (citēju pēc atmiņas): “Nopirku ballei jaunu kleitu. Ievilku vēderu, izgrozījos spoguļa priekšā un jutos tik apmierināta! Skaistule. Svinības bija lieliskas. Nupat apskatīju fotogrāfijas. Ieraudzīju sevi. Resna, veca, nesmuka govs.”

Zinu rakstītāju. Ne viņa resna, ne veca, ne nesmuka. Kur nu vēl govs. Taču paškritiska. Un ironiska.  Ko var nojaust kaut vai no tā, ka šo te vispār publicēja.

Absolūtais vairākums sieviešu (es to skaitā) sociālajos tīklos liek, pašas zināt, kādas bildes. Fotosienu glamūrs, īstie filtriņi un tamlīdzīgi. Redz, kāda es smuka! Un reti kura tā publiski atzīsies, cik dažkārt ir saskābusi, savas fotogrāfijas ieraugot.

Tā jau ir, ka sliktā apgaismojumā, neveiksmīgā rakursā un dažkārt arī bildētāja pofigismā uzņemtus attēlus pētot, cilvēks var par sevi uzzināt šo to tādu, par ko agrāk nenojauta (neviens cits jau arī nebija pamanījis). Tad nākamajai ballei vairs negribas tērēties jaunai kleitai un, ieraugot fotogrāfu, pārņem panika, pirms vēl viņš paņēmis rokās kameru. Labā ziņa ir tāda, ka šiem ballīšu un pasākumu momentuzņēmumiem nav liela sakara ar to, kā kurš tovakar jutās vai izskatījās. “Dzīvajā” viss pilnīgi noteikti bija citādi nekā fotokameras pietuvinājumā.

Pie tā ieraksta bija daži mīlīgi dāmu komentāri. Ne katra nojautusi ironiju (kas saprotami, jo virtuālajā vidē netrūkst cilvēku, kas vienmēr par kaut ko žēlojas) un metās mierināt: “nu, kā tik inteliģents cilvēks var sevi vērtēt pēc izskata”, “jā... kamera nežēlīgi dokumentē to, ko negribam atzīt, un parāda skaudro realitāti”, “vai tad tu nezināji, ka spogulī sevi redzam daudz glītāku, nekā esam patiesībā”, “neuztraucies, pēc desmit gadiem tās bildes tev liksies smukas”. Un tamlīdzīgi, kaut gan patiesībā te noderētu tikai viens: “Beidz ņemties! Tu neesi govs, izskaties ļoti labi, turklāt savā profesijā esi labākā.” Un tā visa būtu tīra patiesība.

Man pašai ir diezgan daudz fotogrāfiju. Gan tādas, kas jāliek tālāk prom no acīm, gan ļoti skaistas, pat bez apstrādes komplimentāras, no profesionāļu veidotām sesijām glancētiem un neglancētiem žurnāliem. Tomēr to īsto sevi bildēs esmu ieraudzījusi tikai pāris reižu. Un arī katrs fotogrāfs mani redzējis citādu. Tāpēc pieņemu, ka tās, iespējams, ir savstarpēji neatkarīgas lietas. Bildes – vienalga, izsmalcināti skaistas vai galīgi nejaukas – un cilvēks, kurš tajās redzams.

Kāda sieviete tajos komentāros bija ierakstījusi, ka jau sen vairs nefotografējas un viņas mājās nav spoguļu. Viņa jūtas citādi, nekā izskatās, un nevēlas, lai šai sajūtai kāds traucētu. Arī šo sievieti zinu. Varu apliecināt, ka daudzas gribētu izskatīties tik labi.

Bet, ja tā padomā, reizēm arī es jūtos tā. It kā sieviete, kuru redzu spogulī gan būtu, gan arī nebūtu es. Jo savā (nu gan izteikšos ļoti smalki) dvēseles spogulī, izskatos un bieži vien arī izturos citādi.

Tā nav personības dalīšanās. Tā, manuprāt, ir mūsu patiesā būtība. Citiem neredzama un nenojaušama, tā sevī apvieno sapņus un realitāti, ilgas, sajūtas un kaislības, par kurām neviens pat neiedomājas. Reizēm tā pārsteidz arī mūs pašas. Patiesībā varena lieta, ja pārāk neiespiežam to stūrī, bažījoties, ka kāds varētu pamanīt un kaut ko ne tā par to visu padomāt.

Jā, un ko daudz mēs varam zināt, teiksim, par to sievieti ar kārtīgo zēngalviņu, kura, tērpusies lietišķā kostīmā, cietu sejas izteiksmi, lielai auditorijai klāsta par fiskālo deficītu? Varbūt, palikusi viena, prom no poverpointa un spoguļiem, viņa skatās mākoņos un redz citu sevi. Pāri mugurai izlaistiem matiem, nepiederošu nevienam gadsimtam un nevienai tautībai. Mežonīga zirga mugurā kaut kur traucoties kopā ar Amerikas pirmiedzīvotājiem. Smēķējot zāli Vudstokā. Sērfojot Austrālijas piekrastē. Dejojot Andalūzijā. Darot jebko, kas nevienam pat prātā nevarētu ienākt, garlaikoti klausoties viņas sarežģītu vārdu un gudru domu piebārstītajā, bet svarīgajā runāšanā.

Ko mēs vispār varam zināt par citiem? Pašas par sevi nemaz visu nezinām.

Arī šajā I'MPERFEKT runājam par dažādiem jautājumiem. Esam taču tik atšķirīgas. Nedzīvojam melnbaltā pasaulē, lai cik arī eleganta tāda kombinācija izskatītos.

Siltu un krāsainu rudeni vēlot –

Inga


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Domas

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


2 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Skaisle Jatalniece


Pagājušās nedēļas Ievā izlasīju interviju ar Valdi Melderi. Mani satrieca tas, ar kādu pārliecību šis kungs runāja savu meitu un savas sievas vietā , lietojot vārdus - viņa/viņas domā ta , jūtas šitā utt. Manuprāt, žurnāliste nebija pietiekami profesionāla un neprata uzdot papildus jautājumus - kāpēc Jūs Valdi , runājiet savas ģimenes sieviešu vietā , kā viņas jūtas.
Tā ir viena problēma arī manā dzīvē,kad - radi, kolēģi , vai vienalga, kas saka - ai - nu kas Tev nekaiš, vai redz kā tev labi utt. Manuprāt, jebkurš žurnāls iegūtu - ja "sarunātos" pretēju viedokļu cilvēki, vai žurnālisti būtu drosmīgi uzdot ne tik ļoti gaidītus jautājumus.

pirms 1 mēneša Atbildēt



Skaisle Jatalniece


Labdien. Manuprāt, skaists, gaišs optimismu raisošs noformējums, bet palasot rakstus - pirmais iespaids , ka daudz par daudz pamācības - pat tad ja runa ir nevis par to kā būt perfektai, bet kā būt neperfektai. Tas ir tas, kas man nepatīk ne lilit, ne santā, ne jebkurā citā "sieviešu" žurnālā.
Manuprāt, ka laba izvēle būtu bijusi, ja par interviju vai vispār rakstu varonēm nebūtu sabiedrībā zināmas - neskaitāmos medijos jau caurmaltas "sabiedrības dāmas" vai "dzīves varones". Tas man rada sajūtu, ka man " iebaro " to pašu jau zināmo, tikai citā mērcē. Vai rada citu asociāciju - ka Latvija tiešām izmirst - jo vienkārši nav par ko rakstīt. Nav cilvēku.
Kādreiz - šķiet, vēl pirms pāris gadiem - mani "jaunie ārzemju" radi vienmēr lūdza atvest Latvijā izdotos žurnālus. Tagad vairs tā nav un viena no lietām, ko man viņi teica - ka apnicis , ka visi māca pareizi/nepareizi dzīvot.
Kā un par ko rakstīt, lai nebūtu sajūta - atkal māca - pat nevaru uzreiz pateikt, jo lasītājas mēs arī esam tikpat dažādas, cik rakstītājas.

pirms 1 mēneša Atbildēt


Ielogojies