Kā, kur un kāpēc gadās, ka mīlējamies zem klajas debess? Vai mums nebija citur, kur iet? Tā gribējās, ka nevarējām paciesties? Varbūt speciāli ieplānojām šo pasākumu, lai kaisle abiem norauj jumtu tur, kur jumta nemaz nav? Kādas debesis bija virs Zeldas pagājušajā tūkstošgadē un kādas – šajā? Vai divdesmitgadīgai mīlēties pie ezera ir tas pats, kas 50 gadu vecumā beidzot piepildīt sapni par seksu klusā meža ezeriņā tieši ūdenī? Zelda mazliet pastāstīs. Iespējams, kādu arī iedrošinās.

Katrā desmitgadē, domājams, ir atšķirīgas mīlēšanās vietas ārpus tradicionālās gultas. Vecvecmāmiņas gan jau atcerētos pļavas, siena zārdus, šķūnīšus un klētiņas, bet laiki mainās. Pirms gadiem 35+ ar žigulīti droši varēja iebraukt nomaļā meža celiņā un nebaidīties no 1) citiem žigulistiem, jo to bija maz, 2) skrējējiem/velobraucējiem, jo tas nebija populāri, 3) novērošanas kamerām un droniem, jo tādu vienkārši nebija.

Un, ja nu kāds tomēr pietuvojās un redzēja kaut ko ne to, tad iespējamība, ka svešais to uzfilmēs vai nobildēs, bija ļoooti niecīga. Tagad? Puslīdz droši to darīt ir tikai savā privātīpašumā (bet ja nu drons filmē kaimiņa laukus un mēs arī tiekam kadrā?), vai tālos laukos (tur atkal tie lāči). Tad skatījāmies pa labi un pa kreisi, tagad – uz stabiem un kokiem (vai nav kameras) un debesīs (vai nelido policijas drons).

Bet vienalga, kurš gadsimts, mums gribas adrenalīnu. Dažādību. Neparastumu. Vai arī tā gribas, ka netiekam līdz mājām, kur gaida ierastā guļvieta. Lai arī ir risks kļūt par tādiem kā sabiedriskās morāles grāvējiem, kaislīgi un drosmīgi pārīši neatteiksies no iespējas samīlēt vienam otru tur, kur parasti to nedara. Turklāt spilgtākie brīži iespiežas atmiņā, vēl daudzus gadus pēc tam raisot viegli uzvelkošas trīsas un smaidu.

20. gadsimta beigas

Tolaik sekss automašīnā bija ierasta lieta, jo mājās vecāki, bet viesnīcas neatradās uz katra stūra, un neprecētus pārus, kuri turklāt dzīvo tajā pašā pilsētā, tur gluži vienkārši neizmitināja. Tad tieši gulta un istaba kļuva par nesasniedzamu eksotiku. Un jaunībā visi bijām tik veikli, ka izģērbties autiņānetraucēja ne zeķbikses, ne šauri svārki, ne garš mētelis un siltie zābaki. Un asinis tik karstas, ka pat pie -20 ⁰C varējām kaili mīlēties tādā auto, kam cauri pūta vējš. Logi, protams, aizsvīda, bet vietas bija samērā nomaļas, autobraucēju maz, par pēkšņu lūriķu vai policistu, atvainojos, miliču, uzrašanos nebija jāuztraucas.

Arī peldēšanās kailiem nomaļā ezeriņā bija ierasta lieta to pašu jau minēto iemeslu pēc – auto nebija daudz, un ne katrs savu četrriteņu dārgumu bija gatavs triekt pa meža ceļiem. Tā nu Zelda, karstas jūlija dienas nogurdināta, ar prieku pieņēma aicinājumu doties peldēties. Par peldkostīma un pat dvieļa neesamību atcerējās pusceļā, bet aicinātāja teiktais “Pie Lilastes ezera var tikt no tanku ceļa puses, un tur nav cilvēku, droši var pa pliko!” iedrošināja. Un patiesi – viņi bija vienīgie, un viņa oranžsarkanais žigulītis glīti ieparkojās starp nokalnītes priedēm. Ar skatu pret ezeru, kas vilinoši spīdinājās lejpusē. Parkoties starp priedēm un būt vienīgajiem pie ezera... jā, tas bija pagājušais gadsimts!

Ūdens bija mazliet vēss un lieliski atveldzējošs, pār ādu vēl ritēja pa kādai ūdens lāsei, kad viņi apsēdās turpat mazajā zāles laukumiņā. Viņa roka maigi pārslīdēja Zeldas krūtīm. Lūpas satikās skūpstā. Pretēji loģikai, vēsā pelde uzkurināja, un viņi mīlējās turpat ezera krastā. Pēc tam vēlreiz gāja peldēties, lai noskalotu zāles stiebrus un smiltis, cerot paspēt nožāvēties pievakares saulē. Tas neizdevās, jo abi atkal saplūda un atkal gāja noskalot ķermeņiem pielipušo meža floru. Beidzot kaut kā apžāvējušies, centās uzspīlēt drēbes uz mitrās ādas. Grūti, tāpēc Zelda lēma iztikt ar blūzi un svārkiem vien, veļu ielokot somiņā. Kad tāda iekāpa auto un sastapa viņa nepārprotamo skatienu, vārdi bija lieki, un viss notika vēlreiz.

Zeldai bija 19. Viņam – vairāk (jūs taču sapratāt, ka tolaik pašam savs žigulītis parasti nebija 20 gadu vecumā). Ar jauniem puišiem mīlēties auto, ja vien tas nebija paņemts no sencīša, 20. gadsimtā īsti nesanāca, jo tiem nebija auto. Toties bija trakas izlaidumu ballītes un Vērmanes dārzā tieši pie sakuplojušiem ceriņiem jūnija gaišajās naktīs skuma nomaļi soliņi.

(....)

Visu rakstu lasi jaunajā Imperfekt.

Foto: Unsplash