Vīrieši ir cūkas. #EsArī

— Leonards Skudra

Vīrieši ir cūkas. #EsArī

— Leonards Skudra

Raksts

Publicēts: 22 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Me Too kampaņa un ziņas, ka kārtējais ietekmīgais vīrs zaudējis darbu un gadiem veidoto karjeru seksa skandāla dēļ, likušas daudziem vīriešiem pārskatīt savu izturēšanos un attieksmi pret sievietēm. Kā atšķirt nevainīgu flirtu no seksuālas uzmākšanās? Un vai tiešām tās ir beigas dienesta romāniem?

Mēs ar Zani satikāmies uzņēmuma sporta spēlēs, ko priekšniecība izdomāja sarīkot kolektīva saliedēšanas nolūkā. Nezinu par pārējo kolektīvu, kur no dažiem indivīdiem es gribēju turēties lielgabala šāviena attālumā, bet man noteikti nebija iebildumu “saliedēties” ar Zani – simpātisku tumšmati no mārketinga nodaļas, kuru jau iepriekš biju ievērojis birojā, bet nebija radusies izdevība pārmīt kādu vārdu. Par laimi, mēs tikām iedalīti vienā basketbola komandā un pat pamanījāmies izcīnīt 1. vietu, kas noteikti cēla manas akcijas viņas acīs. Vakarā, kad kolēģi pulcējās pie ugunskura, ierosināju Zanei doties pastaigā gar jūru, lai vērotu saulrietu. Viņa piekrita, un runājoties nogājām labu gabalu, līdz atjēdzāmies vietā, kur tuvumā vairs nemanīja nevienu cilvēku. Apsēdāmies smiltīs un skatījāmies uz rietošo sauli, kas pamazām aizslīdēja aiz horizonta. Man šķita, ka uz šā romantiskā fona ir pienācis īstais brīdis, lai mēģinātu Zani noskūpstīt. Viņa ļāvās, un kādu brīdi maigojāmies, līdz nolēmu pasteidzināt notikumu attīstību – nogāzu viņu uz muguras un pabāzu roku zem krekliņa. Taču izrādījās, ka šāda tuvības eskalācija nebija Zanes plānos. Viņa atgrūda mani, pielēca kājās un aizskrēja atpakaļ uz viesu nama pusi. Biju apstulbis par šādu notikumu pavērsienu un pēc brīža sekoju viņai. Kad nonācu viesu namā, Zane vairs nekur nebija atrodama. Kolēģi teica, ka viņa steigšus aizbraukusi uz Rīgu.

Pirmdienā aizsūtīju Zanei e-pastu, atvainojos par savu rīcību un paudu gatavību izpirkt savus grēkus, aizvedot viņu pusdienās. Pēc brīža saņēmu strupu atbildi, kuras galvenais vēstījums bija: “Viss notika pārāk strauji. Tu biji pārāk agresīvs, un es tam nebiju gatava. Nedomāju, ka mums vajadzētu kaut ko turpināt, labāk būsim vienkārši kolēģi.” Pēc tam katru reizi, kad birojā satiku Zani, man bija kauns viņu uzrunāt un pat skatīties acīs.

Pieskārienu “pelēkā zona”

Toreiz biju neizpratnē, kur gan esmu nošāvis greizi, bet tagad Me Too gaisotnē manu rīcību droši vien varētu traktēt kā seksuālu uzmākšanos. Kaut gan es taču neesmu nekāds izvarotājs vai perverss tips kā Kevins Speisijs (brīnišķīgs aktieris, bet ar apšaubāmu morāli seksuālās dzīves jomā). Starp citu, man ir grūti rast izskaidrojumu, kāpēc Latvijā saistībā ar Me Too skandāliem valda tik daiļrunīgs klusums. Neticu, ka mūsu politikā, biznesā un izklaides industrijā nav tamlīdzīgu seksuālās uzmākšanās gadījumu, bet pie mums par tiem atklāti runāts netiek. Tad nu ir divas versijas: iespējams, Latvijas sievietes izvēlas paklusēt, jo baidās no kopumā joprojām patriarhālās sabiedrības nosodījuma, bet varbūt mūsu dāmas ir tik stipras, ka vispār neuztraucas par šādiem “sīkumiem”.

Runājot par seksuālo uzmākšanos, vispirms būtu jāsaprot, kas ar to tiek domāts. Skaidrs, ka kolēģes klātbūtnē izvilkt savu daiktu, masturbēt un pabeigt puķupodā, kā to darīja Holivudas producents Hārvijs Veinsteins un populārais komiķis Luijs C. K., nebūs laba doma. Tāpat arī kniebšana dibenā vai pēcpuses apčamdīšana pārsvarā gadījumu neizraisīs cerēto atsaucību. Taču ir arī gana plaša “pelēkā zona”, kur noteikumi nav skaidri definēti, un katra sieviete uz dažādām darbībām reaģēs atšķirīgi. Piemēram, vai ir pieļaujams, iepriekš nebrīdinot, draudzīgi apskaut kolēģi, uzlikt roku uz pleca? Rietumvalstu skolās un uzņēmumos arvien biežāk tiek ieviesti noteikumi, kas aizliedz bez īpašas vajadzības pieskarties skolēnam vai darba kolēģim. Taču pret šo tendenci tiek vērsta arī asa kritika, jo mēs jau tāpat dzīvojam sabiedrībā, kur daudzi cilvēki izjūt pieskārienu deficītu. Piemēram, pētījumi rāda, ka vientuļi cilvēki daudz ilgāku laiku pavada karstā vannā vai dušā, jo šādā veidā neapzināti cenšas kompensēt siltas saskarsmes trūkumu ikdienā.

Negribi nokniebties?

Seksuāla uzmākšanās ir iespējama ne tikai fiziski, bet arī vārdos, piemēram, tā var izpausties kā rupju jociņu stāstīšana kolēģes klātbūtnē. Savukārt komplimenti par ārējo izskatu ir “pelēkā zona”, jo sievietes uz tiem var reaģēt atšķirīgi. Viena priecāsies par izteikto atzinību, bet cita būs dusmīga, jo nodomās, ka es viņu uzskatu tikai par smuku lellīti. Vai tiešām es būšu uzmācīgs briesmonis, ja pateikšu kolēģei, ka šodien viņai skaista kleita vai frizūra?

Latviešu vīrieši jau tāpat ir slinki uz komplimentu izteikšanu; mēs neesam kā dienvidnieki, kas jebkurai sievietei, kuras ārējais izskats ir labāks nekā krokodilam, piedziedās pilnas ausis par viņas apbrīnojamo daili. Tā ir daļa no viņu kultūras, tāpat kā savas preces lielīšana un kaulēšanās tirgū, bet mums ir cita mentalitāte. Šķiet, ka arī Latvijas sievietēm, izdzirdot komplimentu no nepazīstama vīrieša, uzreiz ieslēdzas piesardzības reflekss: “Nez, ko viņam no manis vajag?”

Mēs esam vēsie latvieši, kas savstarpējā saskarsmē labāk ievēro distanci. Tāpēc, ja tevi uz ielas uzrunā vīrietis, tad ir 90 procentu garantija, ka viņš nav latvietis. Arī man šķiet, ka uzrunāt sievietes uz ielas vai tramvajā ir diezgan dīvaini. It sevišķi mūsdienās, kad daudzas no viņām norobežojas no apkārtējās pasaules, klausoties mūziku austiņās. Šādu mūzikas mīļotāju drīkst uzrunāt tikai tad, ja redzi, ka viņa staigā pa dzelzceļa sliedēm, jo tā ir tava lielā iespēja kļūt par varoni, glābjot daiļās dāmas dzīvību, pirms viņas smadzenes tiek izšķaidītas vairākus simtus metru garā posmā.

Pavedināšanas meistari gan iesaka vīriešiem trenēties uzrunāt nepazīstamas sievietes uz ielas vai lielveikalā, jo tādējādi ir iespējams atbrīvoties no bikluma, taču mūsdienu pasaulē iepazīšanās arvien biežāk notiek interneta vidē, kur katrs var justies kā varonis. Internetā pat nav dižas vajadzības izkopt pavedināšanas iemaņas, jo tikpat labi kā īpaši piemeklētas dzejas vārsmas var nostrādāt kodolīgs aicinājums ar tekstu: “Negribi nokniebties?” Ja aizsūtīsi šādu tekstu 100 sievietēm, visticamāk, 99 no viņām pasūtīs tevi dažas mājas tālāk, uz “sarkano lukturu” rajonu, taču atradīsies arī kāda, kas tobrīd būs attiecīgā noskaņojumā un piekritīs. Pēc līdzīga principa darbojas ļaudis, kam dzīve piespiedusi strādāt telemārketingā un uzmākties potenciālajiem klientiem ar visu iespējamo no Baltcom interneta līdz pat Dormeo matračiem.

Randiņu etiķete

Laikā, kad feminisms turpina savu uzvaras gājienu, vīrietim jābūt uzmanīgam arī tad, kad no saziņas internetā esat nonākuši līdz reālam randiņam. Vai džentlmeņa rokasgrāmatā aprakstītā vīrieša uzvedības etiķete joprojām ir spēkā? Piemēram, vai restorānā man jāpalīdz atbīdīt krēslu, uzvilkt mēteli, atvērt durvis? Feministes šādu rīcību varētu uztvert kā patriarhālā laikmeta palieku, it kā sieviete būtu vāja un trausla radība, kas visas minētās darbības nevarētu veikt saviem spēkiem. Man gan šķiet, ka durvju atvēršana ir vienkārši pieklājības izpausme, kurā nav jāmeklē nekāds zemteksts un dzimumu lomu analīze. Taču autovadītājam skriet apkārt automašīnai, lai atvērtu durvis dāmai, man liekas diezgan muļķīgi. Ja vien šī dāma nav Anglijas karaliene... Viņai vismaz ir attaisnojums – 92 gadi, bet visas pārējās daiļā dzimuma pārstāves ar auto durvju atvēršanu gluži labi varētu tikt galā pašas.

Vēl viens mīnu lauks ir randiņa izmaksu jautājums, jo mūsdienās sievietēm par to ir ļoti dažāds viedoklis. Latvijā sievietes pārsvarā gadījumu sagaida, ka par vakariņām restorānā un tamlīdzīgām izklaidēm samaksās vīrietis, bet ir arī tādas, kas negrib nevienam justies parādā un uzstāj, ka jāmaksā uz pusēm. Man nav problēmu izmaksāt sievetei, taču gadījumā, ja viņa piedāvā maksāt uz pusēm, es to uztveru kā jauku žestu, kas apliecina – viņa ir patstāvīga būtne, kas nesapņo par greznu dzīvi uz vīrieša rēķina. Tiešām nesaprotu vīriešus, kuri žēlojas par randiņu izmaksām. Pat zvērinātam skopulim tās vajadzētu uztvert nevis kā īstermiņa izdevumus, bet gan kā ilgtermiņa investīcijas – dažus mēnešus jāpastaigā uz randiņiem un jātērē nauda dāmas izklaidēšanai, toties pēc tam sākas kopdzīve, un tev uz daudziem gadiem ir nodrošināta bezmaksas seksa partnere, bērnu aukle, mājkalpotāja, pavāre un psihoterapeite, kurai varēsi izkratīt sirdi par nebūšanām darbā un citās dzīves jomās.

Flirtēšana ar kolēģēm

Lai gan uz dienesta romāniem daudzi skatās ar greizu aci, tomēr pētījumi rāda, ka ap 15% cilvēku savu dzīvesbiedru atraduši tieši darbā. Me Too laikmetā flirtēšana ar kolēģēm gan kļuvusi par potenciāli bīstamu nodarbi, jo nekad nevari zināt, vai viņas ar prieku uztvers tavus uzmanības apliecinājumus vai arī metīsies ziņot priekšniecībai par seksuālo uzmākšanos. Sen zināma patiesība vēsta – ja sievietei patīk konkrētais vīrietis, tad viņa priecāsies arī par muļķīgiem uzmanības izrādīšanas paņēmieniem, savukārt gadījumā, ja vīrietis nešķiet pievilcīgs, tad arī visromantiskākās izpausmes izraisīs vēsu un noraidošu reakciju. ASV komēdiju raidījumā Saturday Night Live bija smieklīgs skečs, kurā divi vīrieši ar identisku tekstu aicina kolēģi uz randiņu: viens no viņiem saņem strupu atteikumu, savukārt otrs – piekrišanu, lai gan sarunas beigās vēl pamanās apčamdīt sievietes krūtis.

ASV prezidents Donalds Tramps savulaik dižojās, ka saskarsmē ar sievietēm varot atļauties visu, piemēram, neaicināts apčamdīt dāmas dzimumorgānus, jo neviena neesot spējīga pretoties valdzinājumam, ko nodrošina viņa slava un bagātība. Toties viceprezidents Maiks Penss ir izvēlējies daudz piesardzīgāku taktiku – lai novērstu jebkādas aizdomas par seksuālu uzmākšanos, viņš izvairās no situācijām, kad jāpaliek kabinetā vienatnē ar sievieti, kura nav viņa sieva.

Dabiskā izlase

Vīrietis parastais, aicinot kolēģi uz randiņu, jūtas kā sapieris, kurš var kļūdīties tikai vienreiz. Attiecību etiķetes noteikumi ir skaidri – ja sieviete vienreiz noraida tavu piedāvājumu, otrreiz nav jāpiedāvā, lai nekļūtu pārāk uzmācīgs. Taču reālā dzīve ir daudz sarežģītāka par etiķetes noteikumiem. Kad rakstu šo tekstu, fonā skan džezs, un dziedātāja Diāna Krola (Diana Krall) tīksmi dzied: “Miljoniem puišu, no miljonāriem līdz sulaiņiem, centās mani iekarot, bet tu biji tik uzstājīgs, ka pārvarēji manu pretestību, un es padevos.” Arī sieviešu žurnālos esmu lasījis neskaitāmus laimīgi precēto sievu stāstus: “Sākumā man viņš nemaz nepatika, pat krita uz nerviem, bet bija ļoti uzstājīgs, tāpēc piekritu aiziet uz randiņu, jo vieglāk bija piekrist, nekā paskaidrot, kāpēc negribu. Un izrādījās, ka patiesībā ir ļoti sakarīgs čalis. Pamazām iemīlējos, un tagad nevaru iedomāties, kā varēju dzīvot bez viņa.”

Mūžsenais princips, ka attiecību jomā vīrietis ir mednieks, bet sievietei jācenšas tēlot medījumu, ir spēkā arī mūsdienās, un Me Too iespaidā tas tikai pastiprinās dabisko izlasi. Kautrīgākie un bailīgākie vīrieši vēl vairāk vilcināsies uzrunāt sievietes, savukārt mačo būs ieguvēji. Ja vien nenonāks cietumā, jo tagad apsūdzības izvarošanā var uzpeldēt arī daudzus gadus pēc notikušā... Piemēram, nesen kāda sieviete vērsās tiesā pret futbola zvaigzni Krištianu Ronaldu, kurš viņu esot izvarojis 2009. gadā ballītes laikā Lasvegasā. Ronaldu apgalvo, ka sekss bijis ar abpusēju piekrišanu, tomēr savulaik piekrita samaksāt sievietei 375 000 dolāru par klusēšanu. Tagad nauda beigusies un parādījušās jaunas apsūdzības. Ronaldu aizstāvji apsūdzības izvarošanā uzskata par neticamām: kāpēc gan ārkārtīgi pievilcīgam vīrietim, kuram sievietes pašas krīt pie kājām, vajadzētu kādu izvarot? Taču dažkārt ietekmīgiem vīriešiem ir grūti samierināties ar noraidījumu un vajag iegūt tieši to, kas atsaka...

Roka uz celīša

Izvarošana ir smags noziegums, taču kopš Me Too kampaņas sākuma arvien biežāk izskan pārmetumi, ka “mušas ir sajauktas ar kotletēm”, jo izvarotāji ir sabāzti vienā maisā ar vīriešiem, kuru lielākais noziegums ir neveikls flirts. “Vīrieši ir atlaisti no darba tikai tāpēc, ka centušies kādu noskūpstīt vai uzlikt roku uz ceļa,” teikts pret Me Too kampaņas pārmērībām vērstā atklātā vēstulē, ko parakstījušas ievērojamas Francijas sievietes ar kinozvaigzni Katrīnu Denēvu priekšgalā. Tieši par šādu “noziegumu” amatu zaudēja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Maikls Felons – pirms 15 gadiem viņš vakariņu laikā uzlicis roku uz ceļa žurnālistei. Jāteic, ka viņas reakcija bija ļoti atbilstoša: “Ja vēlreiz tā izdarīsi, dabūsi pa muti!” Ministrs licies mierā, taču pēc Me Too kampaņas sākuma šis incidents atkal tika celts gaismā.

Denēvas kolēģe Brižita Bardo apgalvo, ka nekad neesot jutusies kā seksuālās uzmākšanās upuris. “Man bija patīkami, ja vīrieši izteica komplimentus par manu izskatu vai uzslavēja, ka man ir smuks dibens.” Feministes uzskata, ka sievietes izskatam un apģērbam nav nekādas nozīmes – viņa var staigāt minisvārkos vai pat plika, bet vīriešiem tas nedod tiesības izteikt komentārus un pieņēmumus, ka sieviete meklē seksuālas attiecības. Man gan šķiet, ka ir jāņem vērā vienkārša likumsakarība starp cēloņiem un sekām. Ja esi apveltīta ar kuplām krūtīm un “uzvelc dekoltē”, tad skaidrs, ka vīrieši uz tām skatīsies (pieklājīgākie to centīsies darīt neuzkrītoši). Ja bārā iepazīsties ar čali, kopā lietojat alkoholu un viņš uzaicina tevi uz savu dzīvokli, tad vajadzētu būt skaidram, kas viņam ir prātā. Visticamāk, ne jau zinātniska diskusija par Hēgeļa filozofiju vai Tasmanijas velnu izmiršanas problēmām.

Komandantstunda vīriešiem

Sieviete un alkohols ir atsevišķs stāsts, jo pēdējos gados Rietumos pastiprinājušās diskusijas, vai sieviete alkohola reibumā ir rīcībspējīga un vai sekss ar šādu sievieti būtu uzskatāms par izvarošanu. Skaidrs, ka nedrīkst seksuāli izmantot sievieti, kura nav pie pilnas apziņas, taču ko darīt gadījumos, ja abi ir tā piedzērušies, ka otrā rītā vispār neatceras, kas noticis? Manuprāt, šādā situācijā nevar vainot tikai vīrieti, jo viņš nav atbildīgs par sievietes alkohola lietošanas paradumiem. Turklāt cilvēce jau sen būtu izmirusi, ja cilvēki ar seksu nodarbotos tikai tad, kad alkohola līmenis asinīs ir apaļa nulle.

Protams, ikvienā situācijā ir vērts ievērot elementāru piesardzību. Ja uz ielas svešs vīrietis tevi aicina pavizināties savā auto, tad viņa mērķis, visticamāk, nav tikai izrādīt savas autobraukšanas prasmes. Ja man ap kaklu ir masīva zelta ķēde un rokā jaunākais iPhone, es neriskētu nakts vidū doties pastaigā pa Maskačku. Ja mani aplaupītu, protams, tā būtu noziedznieka vaina, be

Me Too kampaņa un ziņas, ka kārtējais ietekmīgais vīrs zaudējis darbu un gadiem veidoto karjeru seksa skandāla dēļ, likušas daudziem vīriešiem pārskatīt savu izturēšanos un attieksmi pret sievietēm. Kā atšķirt nevainīgu flirtu no seksuālas uzmākšanās? Un vai tiešām tās ir beigas dienesta romāniem?

t zināma daļa atbildības būtu jāuzņemas arī man par savu vieglprātību.

Starp citu, nesen lasīju interesantu diskusiju par ideju, ko izvirzījušas radikālās feministes: kā būtu, ja sieviešu drošības nolūkā vīriešiem būtu aizliegts iziet uz ielas pēc pulksten 21 vakarā? Lasītājas dalījās iespaidos par nodarbēm, ko varētu iesākt, ja nebūtu jārēķinās ar aplaupīšanas vai izvarošanas risku. Daudzas labprāt dotos naksnīgā skrējienā vai pastaigā gar jūru, citām vairs nebūtu jābaidās no brauciena ar pēdējo tramvaju. Sākumā ideja par komandantstundu vīriešiem man šķita absurda, taču nedaudz padomāju un secināju, ka saprotu sieviešu bažas. Piemēram, viens no maniem hobijiem ir vienatnē apceļot Latviju ar velosipēdu, dažkārt sanāk braukt arī tumsā vai pa nomaļām vietām. Nekad neesmu pat aizdomājies par savu drošību, bet diez vai es uzdrošinātos doties šādos braucienos, ja būtu sieviete, nevis augumā ražens tēvainis.

Vai drīkstu tevi noskūpstīt?

Atgriežoties pie flirtēšanas tēmas, arī šajā jomā parādījušies centieni visu juridiski sakārtot, lai vairs nebūtu nekādu pārpratumu. Piemēram, viens no ieteikumiem paredz saņemt partneres mutisku piekrišanu jebkādām seksuālām darbībām. Man gan šķiet, ka būtu diezgan stulbi tuvības laikā pirms katras darbības uzdot jautājumus: “Vai es drīkstu tevi noskūpstīt; vai drīkstu pieskarties krūtīm?” Tas nogalinātu jebkādu romantiku un padarītu seksu par kaut ko līdzīgu darījumam, pirms kura noslēgšanas nepieciešams sastādīt līgumu. Starp citu, arī tas ir iespējams, jo tirgū jau parādījušās vairākas viedtālruņu aplikācijas, ar kuru palīdzību seksa partneri jau pirms seksuālā kontakta var izrunāt spēles noteikumus. Aplikācijā pieejama detalizēta izvēlne, piemēram, sadaļā “orālais sekss” iespējams atķeksēt: nepiekrītu, esmu gatavs sniegt, esmu gatavs saņemt, piekrītu gan sniegt, gan saņemt.

Varbūt esmu pārāk vecmodīgs, bet ceru, ka mēs nekad nenonāksim līdz tam, ka mūsu seksuālā dzīve tiek regulēta ar viedtālruņu aplikācijām. Jā, sieviešu un vīriešu attiecības, abpusējais flirts ir sarežģīta spēle, kurā iespējamas neveiksmes un pārpratumi, bet arī šādas neveiksmes apliecina, ka mēs esam dzīvi cilvēki, nevis seksa roboti.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu