Vienmēr klausi savu sirdi, viņa runā čukstus.

Šoreiz saruna ar pašmāju sievišķīgākā zīmola Amoralle radītāju, dvēseli un vienkārši iedvesmojošu sievieti Inesi Ozolu. Par dzīves filozofiju, laimes definīciju un neredzamā aisberga spēcīgo daļu, kas slēpjas aiz trauslām mežģīnēm, zīda sapņiem un smaržīgām rožu ziedlapiņām.

Inese, jūs 2008. gadā radījāt zīmolu Sock Box, kad dēlam bija vien deviņi mēneši, vēlāk izsapņojāt sievietes sapni zīmolā Amoralle, nupat atgriezāties no Amoralle Pop-up šovrūmaHonkongā. Kur jūsos tāda uzņēmība un spēks radīt, īstenot sapņus, veidot un paveikt tik lielas lietas?

Es pieļauju, ka spēks ir ikvienā sievietē. Katrai tam spēkam pa virsu ir uzaudzēta neticības slāņu kārta, ko vajadzētu mācēt noņemt nost. Brīdī, kad radās ideja par Sock Box, biju bērniņa gaidībās. Manuprāt, tas bērniņa gaidīšanas laiks sievieti ieliek kaut kādā citā kosmosā, atsprāgst jaunas maņas, intuīcija kļūst asāka. Tu vairāk jūti pasauli, dzirdi sevi. Nekā jau tāda pārdabiska tur nebija, tikai vienas paziņas frāze: “Klau, Rīgā nav kur nopirkt foršas zeķes”, ko es vienkārši sadzirdēju. Tā bija kā sēkla, kas tika iedēstīta augsnē, izdīga un pamazām sāka augt. Nevienam tajā brīdī, tostarp arī man, nebija ne jausmas, ka šī mazā sēkliņa pēc gadiem izaugs par tādu vietu, kādā mēs šodien tiekamies, vietu, kur vērt prātu un sirdi jaunam lidojumam un spert soli augšup. (Ar Inesi tiekamies “Amoralle Level Up”telpās, – aut. piez.) Man pat tādu sapņu nebija! Lai gan skaistumu es mīlu jau kopš bērnības. Pirmo korseti uzšuvu, kad man bija seši gadi. Gribēju būt īsta princese. Un ko dara princeses? Tērpjas korsetēs un guļ rožu ziedlapiņu vannā. Mājās bija lielā šujmašīna, mamma iemācīja šūt. Nu, labi. Ko nozīmē uzšūt korseti sešu gadu vecumā? Tas bija kvadrāts, kas nošūts daudzās strīpās, ar pogām un dažāda garuma cilpām. Skaidrs, lai vairāk izceltu vidukli, tur cilpa bija krietni īsāka nekā gurnos.

Jums kāds to ierādīja vai korsetes šūšanas pamācību ieraudzījāt žurnālā?

Kādā žurnālā? Tas bija padomju laiks. Man bija viens biezs vācu Otto žurnāls, un tā saturu zināju no galvas. Labi, vēl man bija grāmatas par princesēm un Pelnrušķīti lielā kleitā. Manuprāt, tā vairāk bija vajadzība īstenot sapni. Sapņoju, ka gribētu būt princese. Ja raugāmies no bērna skatpunkta – ko es varu darīt šodien, lai kļūtu par princesi un īstenotu savu sapni? Un tā tas viss sākās. Tapa arī rožu ziedlapiņu vanna. Aiz bērnudārza auga milzīgs mežrozīšu krūms, salasīju pilnu bļodu ar baltajām rožu ziedlapiņām, uzlēju virsū saulespuķu eļļu un uz pāris dienām atstāju, lai ievelkas. Mēs visi atceramies, kas tie bija par laikiem – rožu ziedlapiņu eļļas vietā bija saulespuķu eļļa un veļas ziepes.

Tas vistīrākajā veidā ir radošums, ja no tā, kas cilvēkam ir apkārt, viņš spēj sev uzburt pasaku.

Absolūti. Radošums ir visa pamatā. Pēc savas būtības un konstrukcijas sieviete ir radoša. Radošums ir viņas asinsrite. Arī problēmas sieviete risina caur radošumu, pat konfliktsituācijām pieiet radoši. Ja mēs katra paskatītos, kā nodzīvojam dienu, pamanītu, ka pat vakariņu galdu radoši klājam.

Bet daudzas sievietes mūsdienu skrējienā to sevī ir nocirtušas un radošumam laiku vairs neatrod.

Tās nav sievietes, kas to nocirta. Tā ir sistēma, vide un sabiedrība, kādā dzīvojam. Tā ir blakne brīvībai, ko sievietes ir ieguvušas. Tikai pavisam nesen mēs, sievietes, varam darīt jebko un būt jebkas. Viss ir pieņemams, bet tam līdzi nāk arī atbildība. Apkārtējā vide no mums sagaida, ka mēs būsim superīgas mammas, brīnišķīgas sievas, fantastiskas mīļākās, vēl mums būs karjera, turklāt mēs būsim ideālas saimnieces ar samarinētu gurķīšu burkām pagrabā. Vai tas nav par daudz vienai sievietei? Mums nav no paaudžu paaudzēm nodotu iemaņu, kā ar to visu tikt galā. Ja sieviete pirms piecdesmit gadiem pateiktu, ka viņa ir izlēmusi šķirties, viņas bērns, iespējams, klasē būtu viens no dažiem, kam būtu šķirti vecāki. Viņš būtu izstumts, un ar šķirto sievieti uz ielas neviens nesveicinātos. Pirms piecsimt gadiem par to dedzināja sārtā. Un pat mūsdienās ir valstis, kur tas nav iedomājams. Bet pasaulē viss ir līdzsvarā. Domāju, ka radošums ir viens ļoti spēcīgs rīks, kas ļauj navigēt un saturēt visu šo lomu kopumu. To taču mēs pašas no sevis arī sagaidām. Vismaz es noteikti. Es tiešām gribu būt forša mamma saviem bērniem un forša sieva, tajā pašā laikā gribu karjeru. Es neesmu gatava no kādas lomas atteikties vai pateikt: vai, liecieties mierā, šis man vispār nav svarīgi! Man ir.

( Visu rakstu lasi Imperfekt pavasara numurā.)

Foto: Ilze Ose