Viegls kūrorta romāns Adrijas jūras krastā

— Ilze Grūbere

Viegls kūrorta romāns Adrijas jūras krastā

— Ilze Grūbere

Raksts

Publicēts: 24 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Viņa noteikti zināja, ko negrib… Bet nezināja, ko grib… Tāpēc aizbrauca atpūsties uz kūrortu, lai dziedētu šķiršanās sāpes un, malkojot grieķu vīnu, ļautos filozofiski apcerīgām pārdomām... Katrīna — tā sauc mūsu stāsta varoni — bērnībā bija klasiski tikumīgi audzināta meitene, bet vēlāko gadu dzīves pieredze un ziedošanās vīra karjerai bija padarījusi viņu par mēreni skarbu ciniķi. Tagad Katrīna zina: tieši tad, kad tu neko vairs negaidi, tu saņem to, pēc kā patiesībā visvairāk ilgojies… Un notika viss, lūk, kā…

Nekādu vīriešu! Tas nu ir izlemts!
Mana draudzene un kaimiņiene Indra ar vairāk nekā 15 gadu stāžu un neinformētiem pilsoņiem nenosakāmu vecumu, sazvērnieciski savilkusi uzacis, jau otro dienu turpināja uzmācīgi džinkstēt par, viņasprāt, galveno manas atpūtas misiju. “Kača, beidz lauzties, nu, kā tāda mazā! Neliels romāniņš tev būs pašā laikā. Nu tā, tikai tāpēc, lai garu līdzsvarotu miesa,’’ viņa noteica un, koķeti ieķiķinājusies par savu asprātību, kā iluzioniste izvilka no azotes piemērīšanai baltus, seksīgus šortiņus ar bārkstīm, kuros pati tā arī nekad nav varējusi ielīst. Tādā nepiespiestā gaisotnē tukšojām sarkanvīna pudeli un abas krāmējām čemodānu manam braucienam uz Horvātiju. Jāpiebilst, ka Indrai piemīt apbrīnojamas spējas iemīlēties, kad vien pašai iegribas. Vismaz man tā šķiet, un, droši vien pateicoties šai spējai, viņa šogad apprecējās jau trešo reizi. “Ja jau braucu atpūsties un atgūt garīgo līdzsvaru, tad ceļvedī ir minētas peldes minerālavotos, pastaigas kalnos un nevainīga sauļošanās jūrmalā, nevis orģijas ar vietējiem skaistuļiem no Dubrovnikas. Pati zini manus principus: sēru laikā nekādu vīriešu! Vēl mana vīra miesas nav atdzisušas!” stingri noteicu. “Trakā, viņš tak nenomira, bet vienkārši izšķīrās,” nosodoši, bet lietišķi mani pārtrauca Indra. “Vienalga. Jo ļaunāk viņam,’’ atcirtu. “Man viņš ir miris!” — “Labi, labi...” piekrita draudzene. “Ēd labi daudz augļu un peldies jūrā! Tikai netuntuļojies savos garajos svārkos kā parasti, bet apsoli vilkt īsos šortiņus, ko tikko uzmērīji.” Apzvērēju Indrai, ka līdz ar manu ierašanos Adrijas jūras krastos mītošo vīriešu tikumība būs apdraudētāka nekā jebkad kopš aukstā kara beigām. Gribēs viņi to vai ne, bet nāksies vien blenzt uz manām garajām kājām un apspīlētajiem šortiņiem. “Nu re, vari taču, ja gribi,” autoritatīvi novilka Indra un beidzot apstiprināja, ka tomēr paņems manu kaķi, kamēr būšu prom. Vēlāk vakarā, jau simto reizi pārskatot līdzi ņemamo lietu sarakstu, pie sevis prātā uzbūru ainu, kā gan var izskatīties tipisks kūrorta romāns. Iztēlojos sevi pastaigājamies karstā, bet vējainā pludmalē… Mugurā man ir gara, balta, plīvojoša kleita un viegla cepure ar platām malām… Ap saules rietu, apmaldījusies svešajā krastā, izmisīgi meklēju klintīs taciņu uz naktsmītni. Kā pēc burvja mājiena jūrā garām slīd glābēju kuteris… Māju tam ar roku! Vēl tikai daži mirkļi, un kutera priekšgals lēnām uzslīd uz krasta oļiem un apstājas vien dažus sprīžus no manām krūtīm. Pār bortu pārlec saulē iededzis muskuļains tumšmatis ar skumjām acīm un, noskūpstījis man roku, piedāvā aizvest ar kuteri līdz kempingam, pa ceļam parādot skaistākās vietas. Kad kuterim negaidot beidzas degviela, mūs iepūš jūrā. Tur nezināmā likteņa priekšā mūsu sirdīs uzbango neprātīga kaisle… Mjā, salkani un banāli, bet klasiski. Droši vien kaut kas tajā visā ir. Taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar mani vismaz šoreiz nekas tamlīdzīgs nenotiks. Ēdīšu garneles un dzeršu vietējo vīnu. Vienīgais, ko man varēs pārmest, būs vieglprātīga peldēšana aiz bojām. Un nekādu vīriešu, lai vai kādas viņiem būtu acis.

Pasaule ir maza. Kaimiņos latvieši
Nākamajā dienā agri no rīta ar čārteri no Viļņas startēju pretim jaunai dzīvei. Tikai nedaudz vairāk nekā pāris stundu, un nosēžamies Dubrovnikā. Pašai par pārsteigumu, negaidīti ātri atrodu vajadzīgo busiņu, kas pa kalnu serpentīniem aizved uz manu galamērķi. Izvēlējos dzīvošanu tālāk no lidostas un civilizācijas. Varat iedomāties manu šoku, izkāpjot no busiņa pie vajadzīgās adreses un ieraugot, ka pāri ceļam pie otras mājas stāv trīs mašīnas ar Latvijas numuriem. Tā tik vēl trūka! Piedevām divi tipi no tās kompānijas, ieraudzījuši manus koferus, angliski piedāvājās palīdzēt aiznest, bet, pamanījuši man padusē Horvātijas tūrisma bukletu latviešu valodā, paši apstulba, jo vēl tikko ar lielu entuziasmu bija latviski apsprieduši, ko katrs vēlētos kā atlīdzību par pūlēm. Knapi noturējos nenovēlējusi viņiem pašiem savā starpā realizēt savas fantāzijas. Kaut arī no palīdzības neatteicos, tomēr turpmākās attiecības ar viņiem atzīmēju kā neperspektīvas. Apartamenti vai dzīvoklītis, kuru internetā sameklēt bija palīdzējusi Indra, kā jau varēja sagaidīt, klātienē izrādījās nebūt ne pieczvaigžņu hotelis… Tas vēl vairāk nostiprināja manī domu par individuālu vīna baudīšanu un dvēseles rētu dziedināšanu. 

Daba kopumā, protams, kolosāla. Mazais ciematiņš ar sarkanajiem māju jumtiem klintīs pasakains! Arī skats uz jūras līci lejā un pilsētiņu ar daudziem maziem krodziņiem un augļu dārziem kā no senlaicīgas gleznas... Bet man no tā visa trāpījās šķība būdele, kas ieaugusi vīnogulājos, un tās saimnieks — apmēram astoņdesmit gadu vecs kalnu bērns, kas aizdomīgi atgādināja blēdīgu armēni, nevis virtuozu horvātu Kazanovu. Viņš visu dienu sēdēja mājas priekšā kā faraona radinieks un ar svarīgu sejas izteiksmi “kontrolēja” katru garāmbraucošo auto vai dzīvo radību, kas parādījās uz ielas. Vēl viņš prātam neaptveramā veidā katru reizi paspēja ierasties un, dusmīgi kratot ar pirkstu, aizrādīt, ka atkal esmu aizmirsusi izslēgt kondicionētāju savā istabā, kad biju izgājusi uz terases apēst kādu vīnogu ķekaru. Varbūt viņa apziņa gluži neapzināti telepātiski reaģēja uz manu balto šortu vibrācijām… Un tad, ieurbies ar acīm kā lāzeriem manas blūzītes izgriezumā, krekšķināja audzinošā tonī tikpat kā tīrā krievu mēlē: “Cienītā madam, atvēsinieties uz veselību, bet ne jau tik bieži, lūdzu. Elektrība ļoti dārga!” Karstums bija septembrim absolūti neciešams. Pēc nepilnu četru dienu cepināšanās pasakainās jūras krastā sapratu, ka negribu redzēt ne jūru, ne savas mājiņas saimnieku ar viņa lekcijām par kondicionētāju. Protams, bija jau arī reālas alternatīvas. Mani latviešu kaimiņi vakaros regulāri aicināja uz šašlikiem un vīnu degustāciju. Tomēr līdz šim tas nekādi neierakstījās manā plānā pabūt vienai ar savām domām un saprast, kā dzīvot tālāk. Skaļa ikvakara līksmošana nekādi nesekmētu manas meditatīvās pārdomas, tāpēc neko vairāk par pieklājīgu aprunāšanos ar kaimiņu ģimeņu sievietēm no rītiem pirms jūras neatļāvos. Viņas pat bija aicinājušas mani iet kopā šopingot uz vietējo pilsētiņu, lai dažādotu izklaides, taču arī no tā biju laimīgi atkratījusies. Lūk, arī šorīt visa skaļā latviešu kolonija kaut kur taisījās. Atlika man tikai parādīties uz terases, kā atskanēja skaļi saucieni pāri ielai: “Uhū, labrīt, Katrīn! Nāc pie mums uz kafiju! Ir nobriedis viens ģeniāls plāns. Vajadzētu to apspriest.” Ēdot tradicionālo bezmaksas brokastu vīnogu ķekaru steidzīgi mēģināju apzināt savā prātā, kādas tad man vēl būtu alternatīvas. Doties lejā peklē uz jūru un meklēt tur ēnu vai arī gulēt ar grāmatu tepat uz terases zem vīnogām un neiet nekur. Tieši par prieku glūniķim saimniekam — visas pasaules kondicionētāju aizgādnim, kurš jau sēdēja savā postenī uz soliņa un fiksēja notiekošo tuvākajā apkārt­nē. Tad kamdēļ es vispār te esmu atlidojusi? “Okei! Labrīt, meitenes! Es tikai apģērbšos,” pārkliedzu pāri ielai un aizgāju uzmest uz pleciem caurspīdīgo pludmales kleitiņu. Ar tautiešu plānu iepazīstināja, kā es sapratu, visas kompānijas vadone — masīvā Inese. Neraugoties uz saviem apmēriem un karstumu, viņa bija neticami žirgta. Bet komandējošais balss tonis, kas necieta iebildumus un iedvesa bijību visai kompānijai, man gan šķita drusku komisks. “Tātad, dārgā, mūsu plānā ir neliels izbraukums pa interesantākajām vietām. Ja neiekļausimies vienā dienā, pārnakšņosim kādā no moteļiem pie jūras. Ko teiksi?” Un es piekritu, jo tas nozīmēja ieraudzīt ko jaunu. Citādi jau bija radusies sajūta, ka esmu šajā ciematā piedzimusi un uzaugusi, neizbraucot no tā. “Jauki, Katrīn! Sēdīsies mašīnā pie Andra. Viņš mums brīvs vīrietis, tu arī šķīrusies, tā ka uz priekšu!” Klusējot savilku seju smaidā un paklausīgi pamāju ar galvu. An­dris bija tāds slaids, stiegrains vīrietis ar inteliģentiem sejas vaibstiem, kurš atšķirībā no pārējiem klātesošajiem vakaros pārmēru neaizrāvās ar vīna vai alus degustāciju. Kad sākām braukt, Andris man pavaicāja, vai drīkstot ieslēgt kondicionētāju, un viltīgi piemiedza ar aci, liekot saprast, ka zina par maniem ikdienas strīdiem ar saimnieku. “Ja nav grūti,” atteicu, cik nu vien bezrūpīgi spēju, bet pie sevis nospriedu: “Nekauņa! Nerunāšu ar tevi.” Bet Andris sāka stāstīt visādus vēsturiskus faktus par notikumiem Balkānos, sākot no Romas impērijas laikiem. Nebiju domājusi, ka parastam tūristam varētu būt galvā tik enciklopēdiskas zināšanas pat par Maķedonijas Aleksandra karagājieniem šajā piekrastē un arī par to, kā vietējie pēc tam cīnījušies pret turkiem. Izrādās, karš te bijusi parasta lieta visos gadsimtos… Vai nu pateicoties labajam kondicionētājam, vai patīkamajam Andra balss tonim, interesantajai valodai un pārliecinošajām kustībām pie stūres šaurajos kalnu ceļos, pamazām atslābu, zaudēju modrību un ļāvos iesaistīties sarunās. Pirmajā pieturvietā pie krauja jūras krasta mums vajadzēja izspraukties pa šauru alu klintī un pa akmeņainu taciņu pustumsā kāpt lejā kādas desmit minūtes lielas grotas dziļumā, līdz ieraudzījām ūdenī pusnogrimušu kara laiku zemūdeni, kura nezin kā bija tur iepeldējusi un vēl uzsprāgusi. Tālumā dzirdamās jūras bangas un spokainais apgaismojums uzdzina šermuļus. Un tajā grotā bija ļoti auksti. Pēkšņi Andris, ieskatījies man acīs, saņēma aiz rokas un teica: “Šī tiešām ir drūma un sasodīti auksta vieta… Varbūt labāk ejam augšā, negaidot pārējos, un iedzeram kafejnīcā kaut ko siltu? Vēlāk viņi tāpat pievienosies.” Es pat necentos atbrīvoties no viņa rokas, jo tā baisajā pustumsā sajutos siltāk un drošāk. Brālīgi un kaunīgi saķērušies rokās, iznācām virszemē. Tā arī aizgājām līdz netālajam zvejnieku krodziņam. Tā kā nekad agrāk tādā nebiju ēdusi, aizdomājos par iespējām saķert kādu vēdera kaiti. Un tas pilnīgi noteikti nebūtu seksīgi. Kā glābējzvans atskanēja Andra teiktais: “Katrīn, es esmu ēdis viņu firmas ēdienu. Tas ir baigi labs. Pasūtīšu arī tev.” Gandrīz apraudājos aiz sajūsmas. Ja kas noies greizi ar nezināmas substances apēšanu, tad vainīgais jau ir zināms. Bet nekas nenogāja greizi. Taisni otrādi. Ar milzu apetīti tiesāju ceptu buti un garneļu salātus, pie sevis domājot, cik labi tomēr reizēm ļaut, lai tavā vietā izlemj vīrietis. Atnāca arī kompānijas pārējā daļa, un mēs ar meitenēm paņēmām pudeli vīna un sajaucām to ar ledusaukstu minerālūdeni. Tādā karstumā neko labāku nevarēja vēlēties. Bet, kad jau gājām uz mašīnām, vienu brīdi it kā sajutu, ka Andra roka viegli apņem mani ap gurniem. Varbūt man tikai izlikās, tāpēc ka biju tik ļoti noilgojusies pēc maigiem glāstiem?... Šīs sajūtas bija pat vēl labākas nekā aukstais vīns…

Kā multenē par behemotu, kurš baidījās no potēm
“Bet es teicu: nekad dzīvē! Un nevajag mani nekur vilkt aiz rokas, man sāp!” pretojos un nešpetni lamājos uz visu pasauli. Uz An­dri it īpaši. Tāpēc, ka neviens normāls cilvēks taču nebrauks ar tik šaubīgu gaisa tramvaju un negribēs karāties vecās trosēs virs bezdibeņiem un aizām laikā, kad visur pasaulē sprāgst pat lidmašīnas. “Muļķīte, nemaz nav tik traki,” Andris turpināja kropļot manu psihi. “Iedomājies, cik tur pasakains skats būs no putna lidojuma lejup!” Un rādīja lejā uz jūras krastu. “Briesmīgs un bezgalīgi riebīīīgs skats!” gandrīz vai kliedzu, lēkādama ar abām kājām. “Es jau tev teicu: ja esmu nolēmusi, tad neparko neiešu. Es jau kopš bērnības baidos no augstuma. Pat šūpolēm eju ar līkumu.” …Pēc pusstundas, žagodamās un sīkiem malciņiem sūcot minīti, šūpojos funikuliera vagoniņā virs kaut kāda viduslaiku cietokšņa. Andris mani cieši turēja, piespiedis sev klāt. Viņa roka bija apņēmusi manu vidukli. Tātad tomēr neizlikās! Un bez apstājas mierināja mani ar runām par to, kā vedīs mani uz visdārgāko Adrijas restorānu tur lejā un ka man ir tik drosmīgas un skaistas acis! Par ēdienu gan nebija īstais laiks runāt… Taču visas domas par to briesmīgo kritienu un izšķīšanu pret klintīm bija kaut kur izkūpējušas. Arī par riebīgo vīriešu viltību un pat par savu šķirto vīreli domāt vairs negribējās. Vajag taču tā notikt — čiks, un viss! Kā tajā multenē par behemotu, kurš baidījās no potēm… Ar tikai šorīt iepazītu vīrieti man pēkšņi ne no kā nav bail un pārņem sajūta, ka esmu absolūtā drošībā!…

Brauciena pēcgarša… Kas noticis?
Kas tad tajā izbraucienā pa kalniem bija noticis ar mani, ja atbraukusi jutos jau pavisam cita un ar citām domām? Kāpēc vairs negribu vilkt baltos šortiņus, bet gan atkal ietīties savos gaisīgajos garajos svārkos un jau kopš agra rīta sēžu uz terases un domāju par vienu vienīgu cilvēku no kaimiņu kompānijas? Kaut arī šķīrāmies tikai pirms trim stundām. Klasiskie kūrorta romāni taču nav manā stilā. Iepriekšējā vakarā sēdējām uz izskalota baļķa jūras krastā. Viņš turēja manu roku savējā un ieinteresēts vaicāja: “Kāpēc šodien tā ieciklējies uz to frāzi: ja es nolēmu?”  Dziļi ievilku elpu, iedzēru kārtīgu malku vīna un nokodu sulīgu persika gabalu. Paskatījos uz Andri. Un atkal nolēmu — izstāstīšu visu savu stāstu. Tāpat jau mūsu “attiecības” ne pie kā nopietna nenovedīs…“Tāpēc, ka pēdējos septiņus gadus ģimenē par visu lēmu es. Rūpējos, lai vīram izdodas zinātnieka karjera. Kad viņam vajadzēja kandidāta pakāpi, es sāku strādāt divos darbos, lai segtu mūsu tēriņus. No tādiem gudrīšiem jau nekādi lielie ģimenes balsti nesanāk. Kad vajadzēja sagatavot “augsni” viņa disertācijas aizstāvēšanai, man nācās pat paņemt kredītu. Pēc tam man vajadzēja atlikt domas par bērniņu, jo vīram bija jāgatavojas doktora disertācijai. Tāpat nācās atlikt gan ceļojumus, gan labu auto, pārtikt no pelmeņiem un ekonomēt pilnīgi uz visu, kaut arī pelnīju ļoti labi…Beigās viņš aizstāvēja doktora disertāciju, tika pie kārotās profesūras. Dabūja savu katedru un beidzot patstāvīgus lēmumus sāka pieņemt pats. Un sāka ar to, kas viņam atgādināja par ne pārāk vieglajām karjeras sākuma dienām, kad pašam nekas nesanāca. Viņš nolēma no savas dzīves izsvītrot mani. Un es izlēmu viņam piekrist…”
Andris klusēja ilgi. Negribēju vairs ne persikus, ne vīnu. Nezinu, par ko viņš domāja, taču es jau paguvu sevi nolādēt par Indras baltajiem šortiem, par ceļojumu kalnos un par to, ka esmu tāda pati zoss kā visas citas. Stāvēju naktī jūras malā savos romantiskajos svārkos… Gribējās gaudot kā pieviltai kucei... Lūk, tāds sanācis mans kūrorta romāns… Bet tad negaidot Andris mani apskāva un teica: “Zini, labāk šobrīd nepieņem nekādus lēmumus. Vienkārši uzticies man!” Atbildēt nepaguvu… Tā mani neviens nebija skūpstījis. Vēl tagad galva reibst. Visīstākais dienvidu nakts kokteilis ar visiem salūtiem! No manas istabiņas viņš aizgāja īsi pirms rītausmas. Es beidzot izslēdzu kondicionētāju. Nobrīnījos, ka nedzirdēju saimnieka gaviles šajā sakarā. Iedzēru stipru kafiju un sāku kārtot koferus, jo drīz bija jābūt busiņam uz lidostu. Es došos mājup, bet Andris ar pārējiem vēl turpinās ceļot.

Finita la comedia…
Jau gandrīz divas nedēļas esmu mājās. Kaķis jau tikpat kā piedevis manu nodevīgo prombūtni un ir ar mieru gulēt ar mani. Ārā līst lietus, un zinātāji aizgūtnēm prognozē drīzu ziemu. Par savu šķirteni profesoru pat neiedomājos. Man viņš kļuvis pilnīgi vienaldzīgs. Kā atbrīvotāju piemineklis Pārdaugavā. Noklausījusies manu pārvērtību stāstu no sava skatupunkta, Indra nespēja vien beigt atkārtot: “Kā es tevi apskaužu, mīļā!” Skatos uz Indru un apbrīnoju viņas vienkāršību. Pati vakaros klausoties romantiskus klipiņus visādos chillout mūzikas kanālos, ar spazmām kaklā prātoju, kā gan visas pasaules sievietes, zinot neizbēgami bēdīgo finālu, tomēr regulāri un spītīgi kāpj uz kūrorta romāna grābekļiem. Lai gan brīžiem tā gribētu iztīrīt savu atmiņu albumu, atstājot tajā tikai skaistākās bildes, tomēr nespēju no tā izmest Viņu. Un uzreiz viss kļūst ļoti slikti un bēdīgi… Mēģinu sevi mierināt ar domu, ka laime nevar būt mūžīga un manā gadījumā tā bija īsa, bet ļoti koncentrēta…
Darbā laiks šodien velkas bezgalīgi. Kā parasti, klientu zvani ar dažbrīd smieklīgām pretenzijām. Te dienas vidū saņemu SMS. “Pēc desmit minūtēm piezvanīšu. Lūdzu, pieņem pareizo lēmumu un atbildi man!” Bez paraksta. No sveša numura. Sēžu bez valodas. Sirds sitas kā negudra, un galvā visi zobratiņi sāk dūkt kā bišu strops. Tad vēlreiz uzmetu skatienu pulkstenim mobilajā. Tētīt! Viņš zvanīs jau pēc pāris minūtēm! Steidzīgi ņemos meklēt somiņā lūpu krāsu. Sasodīts, tā, kā parasti, pazudusi. Kratu laukā visu saturu, un, protams, te tā ir. Tā, tā, tā, matu suka… Ko vēl? It kā viņš varētu mani ieraudzīt…

***

To dienu notikumus — un nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi — Katrīna joprojām atceras ar smaidu. Pirmo romantisko dienu pieskārienu tauriņi gan ir aizlidojuši, bet viegla knudoņa saglabājusies… Katrīnai ir mirdzošas acis un pilnībā
apgāzts priekšstats par kūrorta romāniem kā bezjēdzīgu piecminūšu mīlu… Tagad viņa zina, ka nav jādara tas, ko diktē kāda izdomātie spēles noteikumi, jo, tos pārkāpjot ar sirdi, tu vari iegūt vairāk, nekā izsverot ar prātu …
Katrīna ir kopā ar Andri un šovasar plāno apprecēties...




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu