Vēders ir mūsu otrās smadzenes

— Laura Lauziniece

Vēders ir mūsu otrās smadzenes

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 30 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Par viscerālo un rekonektīvo frekvenču terapeitu Artūru Ķirpu uzzināju sociālajos tīklos. Sieviete sajūsmas pilnā ziņā rakstīja, ka Artūrs, izņēmis no nabas pīrsingu, pāris minūšu laikā izbeidzis viņas mokošās muguras sāpes. Ziņai pāri bira atzinīgi komentāri par Artūra darbu. Sāku pētīt informāciju par viscerālo terapiju, noklausījos vairākas intervijas, izbūros cauri rakstiem un sapratu, ka ir pienācis laiks imperfektai sarunai. 

 Orgānu sistēma atspoguļo mūsu zemapziņu

Cilvēka vēderā var nolasīt visu informāciju: ko viņš ēd, kā viņš jūtas un pat kāda viņam ir bijusi bērnība. Orgānu sistēma glabā ļoti daudz informācijas. Viss, kas notiek galvā, atspoguļojas tavos orgānos. Piemēram, ja tu esi jauns cilvēks, bet tev nestrādā kuņģis, rodas jautājums: kur ir problēma, kas tavam kuņģim traucē strādāt? Vai nu tu ēd par daudz, par ātru un vēlu vai arī esi stresā. Es pacientam parasti jautāju: “Vai tu pats apzinies, ko tev vajadzētu beigt darīt?” Un pats interesantākais ir tas, ka viņš vienmēr zina. “Jā, man būtu mazāk jālieto alkohols, jāizguļas, jāiet prom no darba, jo tas mani jau sen besī, un beidzot jāšķiras no sievietes, ar kuru es dzīvoju sakostiem zobiem,” viņš man nekavējoties atbild. Un tad es palūdzu, lai viņš nosauc piecas lietas, ko viņam vajadzētu sākt darīt. Viņš momentā noskaita: būtu jāpievēršas sportam, jāsāk ēst veselīgi, jāiet gulēt agrāk un jāceļas agrāk, jādzer daudz ūdens. Lūk! Tu man jautāji atveseļošanās plānu? Re, plāns tev jau ir gatavs. Ir ļoti smalka robeža, ko speciālists nedrīkst pārkāpt, jo ir jāsaprot, kurā brīdī viņš pacientam palīdz, kurā kaitē. Ja redzu, ka šis cilvēks joprojām iet pieredzes ceļu un viņam tas ir vajadzīgs, es viņam nedrīkstu ņemt nost šo pieredzi, varu parādīt virzienu. Cilvēkam, kurš vēlas slīkt, es nevaru palīdzēt; es varu palīdzēt tam, kurš sauc pēc palīdzības. Viņš būs darītājs. Ja pie manis vizītē atnāk cilvēks un saka, ka maniem noteikumiem viņam laika nebūs... nu, tad uzredzēšanos! Man tas vairs nav interesanti. Tas laiks, kad man kādam gribējās pierādīt, ka es varu palīdzēt, sen jau ir pagājis. Es gribu tikai rezultātu. Un tas iespējams vien tad, ja otrā pusē būs darītājs, savukārt es būšu palīgs, jo es viņa vietā neiešu ātrāk gulēt, nesākšu pareizāk ēst un vairāk kustēties. Arī pīpētājam es nevaru palīdzēt, jo viņš jau apzināti negrib būt vesels. Alkohols ir garu ēdoša substance. Skaidrs, ka lielākajai daļai cilvēku veselības problēmas sākas nervu sistēmā. Arī alkohols ir nervu sistēmas kairinātājs. Un kāpēc cilvēks lieto alkoholu? Tāpēc, ka viņš no kaut kā bēg. Ja alkoholiķim ieskatās acīs, skaidri var redzēt, ka viņš nav mājās. Līdz ar to es ar pīpmaņiem vai alkoholiķiem neauklējos. Man ir tikai daži jautājumi: vai tu pats gribi savu dzīvi mainīt; kā tu gribi savu dzīvi mainīt; cik ļoti gribi vai negribi mainīt; no kā tu esi gatavs atteikties? Ja tu pārstāj pīpēt un lietot alkoholu, tad, lūdzu, tiekamies vizītē un kārtojam orgānus tālāk. Un tajā brīdī man kļūst interesanti. Jo tas cilvēks, kuram es palīdzēšu, kļūs par iedvesmu citiem, mainīsies viņa ģimenes dzīve, darba ikdiena un viņš pats. Lūk, tas ir medžiks! Protams, katrs cilvēks ir unikāls, mēs visi esam atšķirīgi, bet pamati visiem ir vienādi. Visiem cilvēkiem ir jāguļ, jādzer daudz ūdens, jāēd laba pārtika, jākustas, jādara darbs, kas patīk, un jābūt attiecībās, kas nečakarē smadzenes. Lūk, ja cilvēks ieiet šādā režīmā, tad pamazām sakārtojas viņa veselība. Cilvēkam sakārtojas galva, viņš sāk runāt citādi. Ja viņš savā rutīnā izmainīs kaut vai vienu pieturvietu, izmainīsies visi dzīves aspekti. Vecie paradumi ir jāmaina, lai nāktu jaunie. Piemēram, cilvēks ēd astoņos vai deviņos vakarā, no rīta mostas īgns, mugura sāp, neizgulējies, sportot negrib, strādāt negrib, uz sievu dusmīgs. Tiklīdz viņš izmaina vienu punktu, sāk vakariņot piecos vai sešos vakarā, izmainās arī pārējā ikdiena. 

 Ja vakariņas beidzas, tad vakariņas beidzas

Kāpēc cilvēkiem pēc vakariņām joprojām gribas kaut ko apēst? Tāpēc, ka ir hormons grelīns, kurš tev atgādina: “Cilvēk, mīļais, klāt ir astoņi vakarā, un tu šajā laikā vienmēr kaut ko ēdi.” Nepieciešamas tikai desmit dienas, lai hormons pārkārtotu savu atmiņu. Parasti tās ir mokošas, jo cilvēks deviņos vakarā turpina sapņot par karbonādi. Bet tad, kad tu pārstāj ēst vakarā, mainās arī miega sistēma. Miegs ir fundaments. Pareizi ēdot, cilvēkam vajag arī mazāk miega, jo tā vietā, lai nakts laikā pārstrādātu tevis apēsto karbonādi, ķermenis atpūšas un atjaunojas. Hormonu sistēma ir kā Šveices pulkstenis – smalks un unikāls. Un nakts ir tas laiks, kad šis pulkstenis sakārtojas un atjauno psihi.Sorī, bet cilvēki, kuri strādā nakts maiņās, agrāk vai vēlāk tāpat sāk slimot – tas ir tikai likumsakarīgi. Ja mēs uz pārtiku skatāmies kā uz degvielu, tad skaidrs, ka tai ir jābūt kvalitatīvai. Ja mēs saliekam lielo bildi kopā, tad kaitīgie produkti, ko nepanes zarnu trakts, ir visi tie, kas tiek reklamēti televīzijā. Pavērojiet! Nemainīgi tie ir baltie milti, cukurs un piena produkti. Raudzētie piena produkti ir ok, jo tur ir labās baktērijas, bet es tāpat ieteiktu uzmanīties. Mēs neesam teliņi, mums piena produkti nav jālieto. Redz, kas notiek? Piena industrija ir pati pelnošākā pārtikas industrija pasaulē, kas cieši sadarbojas ar Pasaules Veselības organizācija. Piena industrija taisa uztura piramīdas un savus zinātniskos pētijumus, kur mērķis ir tikai pelnīt. Tas nozīmē, ka biznesmenim ir ļauts noteikt veselības normas, uztura zinātnes saturu. Tas ir marasms. Piens nav dabā atrodams produkts. Ja cilvēkam pašam vajadzētu tikt pie piena, viņam būtu jābrien pļavā un jāatrod nesen dzemdējusi gotiņa, kuras piens ir domāts tikai priekš sava bērna. Būtībā govs tiek apaugļota mākslīgi, pret pašas gribu, tad cilvēks viņai teliņu atņem un pats turpina slaukt. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks ir izdomājis, ka grib pārtikt no viņas piena. Bet piens ir domāts spalvainam un ragainam lopiņam un tā ātrākai augšanai. Par maizi runājot... Īstai, smagai, rupjai, blīvai rudzu maizei nav ne vainas. Tu apēdīsi vienu riku un jau būsi paēdis. Bet nesauciet par maizi to, ko jūs šodien varat nopirkt lielveikalos. Cilvēks var atļauties ēst divreiz dienā tad, ja viņš ēd pilnvērtīgus produktus. Lielveikalu maize ir tukšs produkts, kas sastāv no līmes. Glutēns ir lipeklis, kas gribot negribot saķep zarnu bārkstiņās. Mazos daudzumos tas viss ir ok, bet lielos daudzumos vēdera izeja par to liks manīt. Nav nekāds noslēpums, ka cukurs ir baltā inde. Un nav neviena orgāna, kuru cukurs neietekmētu negatīvi. Esmu novērojis pats sevī, ka man pēc cukura lietošanas ir depresīvi stāvokļi. Insulīna kāpums un kritums izraisa nogurumu un bezspēku. Principā, narkotiskās vielas ir siers, cukurs un kofeīns. Arī es kādreiz uzēdu smalkmaizīti, cukuru vai šokolādi. Bet tas aizņem pāris procentu no manas dzīves. Dzīvi vajag baudīt, bet baudiet to svētku dienās. Arī četras kafijas krūzes dienā vairs nav dzīves baudīšana, tā ir izdegšana. Tur ir stress. Un, kad ir stress, gremošanas sistēma nestrādā, arī reproduktīvā sistēma izslēdzas. 

 Atgriešanās pie sevis

Cilvēks ikdienā sastopas ar spontāno stresu un ar hronisko stresu, un pats trakākais, ka pie hroniskā stresa cilvēks jau ir pieradis un ar to iemācījies sadzīvot. Viņam pašam tā šķiet līdz brīdim, kad pāri veļas visa onkoloģisko un autoimūno slimību plejāde. Trešais stress ir bērnības stress. Mēs to jau sen esam aizmirsuši bet šūnas gan nav aizmirsušas. Tās visu informāciju kārtīgi saglabā savā atmiņā. Pat to stresu, ko mēs esam piedzīvojuši mammas vēderā, šūnas ir saglabājušas un dzīves laikā izsauc ārā kaut kādas veģetatīvās distonijas formā. Kas notiek tālāk? Cilvēks sāk dzīvot upura lomā un ļoti bieži pats nemaz vairs neapzinās to, ka viņam, gadiem sadzīvojot ar hronisku saslimšanu, pašam šī upura loma ir sākusi iepatikties. Dzīvē ir jāizdzīvo dzīves garšas. Tā ir atgriešanās pie sevis. Zināšanas nav jāmeklē pasaulē, zināšanas ir jāmeklē sevī. Ļoti daudz zināšanu ir cilvēkā pašā, un ļoti daudzas lietas mēs nevis iemācāmies, bet atceramies. Es esmu distanču slēpotājs, akadēmijā studēju sporta medicīnu, fizioterapiju un veselības aprūpi. Kad nonācām līdz jautājumam, kāpēc cilvēkam rodas sāpes, atbilžu nebija. Akadēmijā bija fantastisks pasniedzējs Egīls Eglītis, no kura iedvesmojos mācīties dziļāk, līdz YouTube ieraudzīju viscerālās terapijas pasniedzēju Aleksandru Ogulovu Maskavā. Tā nu es krāju naudu, pirku vīzu un braucu mācīties uz Krieviju. Maskavā un Pēterburgā ieguvu zināšanas par to, cik mums viss ir saistīts. Apguvu vienkāršas bāzes lietas. Kārtojot gremošanu un galvu, sakārtojas ķermenis. Nevienai hroniskai problēmai nevar pieiet tikai fiziski, jo tā nekad netiks atrisināta. Jāpieiet gan mentāli, gan emocionāli, gan fiziski. Tu nevari šonedēļ paārstēt ķermeni un pēc mēneša aiziet paārstēt galvu. Tas viss jādara reizē. Mēs nevaram skatīt nieres atsevišķi no urīnpūšļa vai olnīcām. Jo tas viss ir vienots veselums. Viscerālajā terapijā ir holistiskā jeb veseluma pieeja visam, tās pamatdarbības zona ir vēders, iekšējie orgāni, organisma bioķīmiskie, strukturālie un emocionālie procesi. Vēders ir mūsu otrās smadzenes. Orgānu ģimenes ietekmē cita citu, un beigās to visu ietekmē kopējais lauks. Orgāniem ir nepieciešams vienots ritms un kustība. Ja nekustas viens orgāns, tas apgrūtina arī pārējo orgānu kustību. Es tos saucu par mezgliņiem, un tie ir jāatsien. Pat šodienas varonis imunitāte vistiešākajā veidā ir saistīta ar resno zarnu. Savukārt resnā zarna saistāma ar plaušu veselību. Nav daudz jādomā, kur cilvēkam rodas imunitātes problēmas, ja viņš desmitos vakarā dzīro un dzer vinčikus. Un, protams, arī kustība. Dzīvība uzturēsies locītavās, kamēr mēs tās kustināsim. Ja mēs kaut ko neizmantojam, ķermenis nospriež: saimniek, šo tad metam projām, ja reiz mums nevajag, ja? Viss, kas ar cilvēku notiek, ir viņa paša radīts. Tas, kā tu šodien jūties, izskaties, ir tavu darbību rezultāts. Visu var nolasīt spogulī. Kāda ir cilvēka āda, acis, mati, nagi? Jautājums ir, kā tu gribi dzīvot un vai tu pats gribi šīs problēmas risināt? Ja tu cilvēkam pajautā “Kā tu gribi justies?”, bet viņš nemāk atbildēt, tu viņam ir grūti palīdzēt. Cilveks var tikt jebkā, ko viņš spēj iedomāties un sajust. Prieka avots un mīlestības avots neatrodas ārpus ķermeņa. Tas ir ķermenī iekšā. Un tas mums pašiem sevī ir jāatrod, jāapstājas un jāsakārto sava ikdiena. Cilvēks sevi nedzirdēs, ja viņa vēders ir uzpūties, atrodas steigā, uzmanība uz desmit darbiem, ja viņam sāp, viņš neguļ un lieto kafiju. Bailēs un stresā cilvēks arī sevi nedzird. Mēs bieži vien pat nenojaušam, ka esam radīti, lai justos lieliski. Un bieži vien mēs nesaprotam, ka sāpes, stress un nogurums nav norma.

 Nedaudz par mani pašu

Man dzīve iedalās pirms un pēc autoavārijas. Tā bija transformējoša pieredze pirms pāris gadiem. Es vienmēr daudz sportoju, gāju uz uzvaru, gāju uz mērķi. Biju Latvijas šorttreka fizioterapeits. Es visu laiku kaut kur steidzos, gribēju visur paspēt, tāpēc laikam dzīve mani apturēja. Sadursmē ar traktoru elkonis tika sadragāts 13 daļās, guvu abu kāju nervu bojājumus, sirds kontūziju. Interesanti, ka brīdī, kad nespēju pakustēties un sapratu, ka man šajā dzīvē ir atlikušas apmēram desmit minūtes, es vairs nedomāju par darbu, tituliem, pagātni un nākotni, ne par to, kas vēl dzīvē būtu jāsasniedz, bet iedomājos, ka jāpiezvana mammai un pateikt paldies par to, ka viņa mani ir laidusi pasaulē un to cik ļoti viņu mīlu. Interesanti, ka brīdī, kad cilvēks grasās mirt, viņš atceras pašu svarīgāko cilvēku – to, kurš viņam ir devis dzīvību. Pēc avārijas ārsti uzreiz pateica, ka man saviem lielajiem dzīves mērķiem un sapņiem ir jāliek punkts, jo roka man vairs nefunkcionēs – elkonis bija sadragāts, un pirksti nekustējās. Pāris nedēļu laikā izgāju cauri visai medicīnas sistēmai un pats savām acīm redzēju, ka ķermenis var sadzīt pats. Es tikai liku malā medmāsiņas iedotās antibiotikas, gavēju un dzēru daudz ūdens. Ķermenis ir pašregulējoša sistēma, kas vienmēr tiecas uz veselību. Ja mēs tam radām attiecīgus apstākļus, tas māk pats sevi izdziedināt.

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 30 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu