Vecpuiša grēksūdze

— Kristiāns Ērglis

Vecpuiša grēksūdze

— Kristiāns Ērglis

Raksts

Publicēts: 09 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.

Nav noslēpums, ka sabiedrības acīs vecpuiša un vecmeitas tēls krietni atšķiras. Neesmu manījis, ka dzeltenā prese veidotu iekārojamāko vecmeitu sarakstus; atklāti sakot, vispār neesmu dzirdējis, ka kāds lietotu apzīmējumu “iekārojama vecmeita”. Neprecēta sieviete pēc noteikta vecuma sasniegšanas joprojām diezgan bieži tiek uztverta kā žēlojama nabadzīte, kuras dzīvē vienīgais vīriešu dzimuma pārstāvis ir kaķis (parasti gan kastrēts). Vecmeitai jābūt izmisušai, jo viņu neviens neprec, savukārt vecpuisis noteikti ir iekārojams mačo, kurš vienkārši ir pārāk izvēlīgs, gluži kā lielveikala saldumu nodaļā iestrēdzis bērns, kam grūti izvēlēties kaut ko vienu no plašā piedāvājuma. Spilgts piemērs ir TV šovs Vecpuisis, kur bariņš dāmu cīnās par vienīgā iekāres objekta roku un sirdi. Būt vecpuisim tātad nozīmē nebeidzamas ballītes un daudz seksa, un šis izpriecu okeāna jūrnieks laulības ostā iestūrē vien tad, ja ir pārāk noguris no vētrainās uzdzīves vai arī viņam ceļā gadījusies kāda īpaši viltīga nāra, kas likusi lietā visus savaldzināšanas ieročus.

Vīriešu pārprodukcija

Taču vecpuiša dzīves realitāte nereti ir ļoti atšķirīga no stereotipa par izvēlīgo pleiboju. Vecpuiša eksistence var būt stipri nožēlojama, jo visiem vecmeitas atribūtiem (arī vecpuišiem ir kaķi!) bieži vien nāk klāt neveselīgs uzturs, pārmērīga alkohola lietošana un atkarība no azartspēlēm. Un šāds “lūzeris” diez vai būs vajadzīgs normālai, sevi cienošai sievietei.

Sāksim ar to, ka mīts par milzīgo sieviešu skaita pārsvaru Latvijā ir pilnīga fikcija. Jā, pensijas vecuma dāmu mums ir daudz vairāk nekā kungu, jo vīriešu mūža vidējais ilgums ir krietni īsāks, taču reproduktīvajā vecumā – līdz pat 40 gadiem – ir vērojams vīriešu skaitliskais pārsvars. Piemēram, vecuma grupā no 30 līdz 39 gadiem patlaban Latvijā ir ap 133 000 vīriešu un 130 000 sieviešu. Tāpēc nereti dzirdamā daiļā dzimuma žēlošanās, ka uz katru normālu vīrieti esot vismaz trīs sievietes, liecina par diezgan subjektīvu realitātes uztveri. Protams, vienmēr var strīdēties par to, kas ir “normāls vīrietis”, un nav šaubu, ka abiem dzimumiem ir tiesības izvirzīt noteiktus kvalitātes standartus. Jo nav jau grūti atrast kaut kādu partneri – ja vecmeitas vienīgā problēma būtu vīrieša trūkums, viņa varētu savākt kaut vai stacijas bomzi, kurš būtu pārlaimīgs par pajumti un pabarošanu. Taču diez vai viņa būtu laimīga ar šādu partneri, tad jau labāk mīlēt un lutināt kaķi.

Bioloģiskā pulksteņa tikšķi

Arī man nav vajadzīga sieviete tikai ķeksīša pēc, lai atskaitītos sabiedrībai, vecākiem un darba kolēģiem. Bet standarti ar katru gadu palielinās, un brīžiem rodas iespaids, ka visas labākās jau sen ir izķertas. Šis gan ir vecums, kad daudzi agrāk precētie pāri šķiras un nonāk “otrreizējā tirgū”. Un tas atkal liek aizdomāties, vai mūsdienās laulība vispār vairs ir uzskatāma par vērtību, jo cilvēki, kas ar vienu partneri nodzīvo līdz sirmam vecumam, tagad drīzāk ir izņēmums, nevis norma.

Es noteikti neesmu zvērināts vecpuisis (nekādu zvērestu vecpuišu brālībai neesmu devis) un būtu gatavs precēties, ja vien sajustu, ka ar šo sievieti tiešām esmu gatavs pavadīt kopā visu atlikušo mūžu. Varbūt tas, ka līdz šim tā arī neesmu sadūšojies uz šo soli, drīzāk liecina nevis par manu vieglprātību, bet gan pārāk nopietno attieksmi pret laulību: ja reiz precēties, tad ar pilnīgu pārliecību, ka pēc pāris gadiem nebūs jānožēlo, vai esmu izvēlējies īsto.

Taču gadi skrien kā stirnas, drīz jau būs 40, bet es vēl neesmu paspējis pat vienreiz apprecēties, kur nu vēl nomainīt “veco” sievu pret jaunāku modeli. Bioloģiskais pulkstenis tikšķ arī vīriešiem, un pēdējā laikā esmu pieķēris sevi pie domas, ka man patīk bērni. Par to neļauj aizmirst arī mamma, kura arvien uzstājīgāk vaicā, kad tad būšu gatavs precēties un sarūpēt viņai mazbērnus. Kādreiz pat apsvēru domu pieteikties par donoru spermas bankā: sak’, vismaz bioloģiskā misija būtu izpildīta, bet nekādu pienākumu un atbildības par bērnu audzināšanu. Taču slinkums guva virsroku, jo spermas donoriem jāievēro stingri noteikumi un veselīgs dzīvesveids. Man gan nav īpaši kaitīgu ieradumu, bet tomēr.

Roboti manā dzīvē

Nav jau tā, ka vecpuiša dzīve būtu viena vienīga bēdu ieleja; tai ir arī gana daudz plusu. Piemēram, ne ar vienu nav jārēķinās un jāsaskaņo savi plāni, varu no rīta pamosties un izdomāt aizbraukt fiksā ceļojumā uz Lietuvu vai Igauniju. Varu neviena netraucēts nakts vidū skatīties Porziņģa spēles vai līdz agram rītam spēlēt šahu internetā. Protams, to visu iespējams darīt arī kopā ar partneri, tomēr kopdzīve uzliek noteiktus ierobežojumus. Un galu galā cilvēki vienmēr ilgojas pēc tā, kā viņiem nav – precētie apskauž neprecētos par brīvību un bezrūpību, savukārt neprecētie apskauž precētos par bērniem un laimīgu ģimenes dzīvi.

Arī priekšstats, ka neprecētiem cilvēkiem ir intensīvāka un daudzveidīgāka seksuālā dzīve, kas brīva no rutīnas važām, ne vienmēr atbilst patiesībai, jo pētījumi rāda, ka laulāto pāru sekss ir labāks gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā, turklāt nav jāraizējas par nelabu slimību saķeršanu vai morālām paģirām pēc neveiksmīgiem gadījuma sakariem. Pie prostitūtām neeju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, patiešām izskatīgas eskorta meitenes, kas varētu rosināt iekāri, maksā ļoti dārgi. Otrkārt, baidos par savu veselību, jo Latvijā līdz šim reģistrēti vairāk nekā 7000 HIV inficēto, un prostitūtas (kas bieži vien ir arī narkomānes) ir viena no riska grupām. Treškārt, mani nevilina sekss ar sievieti, kas no šā procesa negūst nekādu baudu un klusībā pie sevis domā: “Kaut tas kretīns ātrāk beigtu un aizvāktos no šejienes!” Sekss ar prostitūtu faktiski ir kā masturbācija ar dzīva palīglīdzekļa izmantošanu, bet tādā gadījumā es neredzu īpašas priekšrocības, salīdzinot ar tradicionālajiem pašapmierināšanās veidiem. Pašlaik pasaulē tiek intensīvi strādāts pie seksa robotu izveidošanas, ir jau pirmie prototipi, un iespējams, ne pārāk tālā nākotnē sekss ar reālu, dzīvu cilvēku jau tiks uzskatīts par nostalģijas pārņemtu plebeju izpriecu. Pašlaik tas šķiet absurdi un biedējoši, bet mūsdienās tehnoloģijas un cilvēku ieradumi mainās ļoti strauji – cik no mums vēl raksta vēstules ar roku vai veic aprēķinus galvā, nevis ar kalkulatoru?

Roboti jau tagad daļēji kompensē sievietes trūkumu manā dzīvē: drēbes izmazgā veļasmašīna, bet dzīvokļa grīdu iztīra iRobot. Es dažkārt smejos: ja nebūtu izgudrota veļasmašīna, jau sen būtu apprecējies, jo esmu pārāk slinks, lai mazgātu drēbes ar rokām. Nē, man nav vajadzīga sieviete kā bezmaksas kalpone un virēja, jo ar ikdienas darbiem pats varu tikt galā.

Kas attiecas uz sociālo vajadzību apmierināšanu, manu draugu un paziņu vidū pārsvarā ir sievietes, ar kurām varu aiziet uz kino vai teātri, pasēdēt kafejnīcā un parunāt par dzīvi. Bet nekas nopietnāks no šīm attiecībām neveidojas, jo seksuālā ziņā viņas nav mans tips; droši vien šī sajūta ir abpusēja.

Testosterona paradīze

Mūsdienās liela daļa pāru izveidojas darbā, bet man ir aizspriedumi pret dienesta romāniem. Vados pēc principa, ka “vilks nekad nemedī savas alas tuvumā”. Turklāt tagadējā #MeToo gaisotnē nekad nevar zināt, vai tev pēc tam nemēģinās piešūt seksuālo uzmākšanos darbavietā.

Neprecētiem ļaudīm parasti iesaka meklēt dzīvesbiedru ar kādu hobiju saistītā vidē, bet mani vaļasprieki ir šahs un futbols, īsta testosterona paradīze, kur sievietes parādīšanās ir vēl lielāks brīnums nekā Rīgas Dinamo uzvara hokeja laukumā. Šķiet, būtu diezgan muļķīgi pieteikties floristikas vai tamborēšanas pulciņā tikai tādēļ, lai varētu iepazīties ar sievietēm. Varētu uzrunāt simpātiskas meitenes uz ielas, bet pieredze rāda, ka latviešu mentalitāte liek ar aizdomām lūkoties uz uzmācīgiem svešiniekiem, turklāt tagad cilvēki sabiedriskās vietās pārsvarā ir iegrimuši savā viedtālrunī vai austiņās klausās mūziku.

Esmu apguvis arī tā saukto pikaperu jeb pavedinātāju teoriju, ar ko ir pilns internets, bet, atklāti sakot, šajā mākslā nav nekā jauna, jo visi sieviešu savaldzināšanas paņēmieni aprakstīti jau pirms daudziem gadu desmitiem Anšlava Eglīša romānā Līgavu mednieki. Pikaperu gājieni ir apšaubāmas kvalitātes manipulācija, ar ko labākajā gadījumā var sakoļīt meitenes seksam, bet ne jau nopietnām attiecībām. Tas pats attiecas uz bāriem un naktsklubiem; es jau jūtos pārāk vecs, lai pusnaktī vazātos pa klubiem un bojātu savu dzirdi ar pārāk skaļu mūziku. Raugoties no malas, diezgan nožēlojami izskatās tie četrdesmitgadnieki, kuri tur mēģina piedzirdīt un savaldzināt mazgadīgās.

Čaviņa! Kā iet?

Kas tad atliek? Protams, internets – lielākā Dieva dāvana cilvēcei kopš Jēzus Kristus parādīšanās! Vientuļo siržu savešana kopā mūsdienās ir liels bizness, un arī Latvijā ir izveidoti vairāki iepazīšanās portāli (OtraPuse.lv, Oho.lv, Flirts.lv u. c.). Kādu laiku pēc šķiršanās no draudzenes piereģistrējos OtraPuse.lv un drīz vien sapratu, ka šāda veida komunikācija ir smags darbs. Pamēģini vienlaikus sarakstīties ar trim sievietēm, no kurām divām ir vārds Ieva. Nedod Dievs kaut ko sajaukt! Tas nedaudz atgādināja šaha simultānspēli, kur lielmeistars vienlaikus izaicina veselu baru pretinieku. Par laimi, bērnībā latviešu valodas stundās es negulēju, tāpēc ar gramatiku un izteiksmes veidu man viss ir kārtībā, varu sacerēt arī ko vairāk par “Čaviņa! Kā iet?”. Daudzu sieviešu acīs tas ir liels pluss, jo acīmredzot šajā vidē apgrozās arī gana daudz kretīnu, kas sarakstē atļaujas rupjības un personiskus apvainojumus. Zvēru, ka sava locekļa bildes nevienai neesmu sūtījis! Vados pēc principa, ka labai precei reklāma nav vajadzīga, varu iztikt bez šāda veida tiešā mārketinga. Bet neapvainojos, ja sarakstes partneres mani aplaimo ar erotiskām bildēm.

Kandidātes, kuru profilā vispār nav savu fotogrāfiju, pašportrets ir aizstāts ar kādu ainavu vai mājdzīvnieka bildi, es izbrāķēju automātiski, jo parasti šādai kautrībai ir zināms iemesls: iepazīties kārā dāma ir vai nu precējusies, vai briesmīgi neglīta, vai arī Drošības policijas darbiniece. Neviens no šiem variantiem nešķiet pārāk vilinošs.

Kļūdīties par 30 kilogramiem

Atsevišķs stāsts ir par sievietēm ar liekā svara problēmām, kas mēģina izlīdzēties ar bildēm glaimojošā rakursā. OK, es nekrītu ģībonī, ja sievietei ir pieci vai desmit kilogrami liekā svara, arī pats neesmu ideāls un šos piecus kilogramus mierīgu sirdi nometu nost no iepazīšanās profilā norādītā svara. Taču “kļūdīties” par 20 vai 30 kilogramiem? Vai tiešām viņas domā, ka otrā pusē sēž aklais, kurš, atnācis uz randiņu, nepamanīs atšķirību?

Vēl viena lieta, ko nesaprotu iepazīšanās portālos, ir daudzu sieviešu apsēstība ar vīrieša augumu. Man ar saviem 186 centimetriem tā nav problēma, bet brīnos, ka sievietes ir gatavas izbrāķēt visādi citādi sakarīgus vīriešus, ja viņi, nedod Dievs, ir pāris centimetru īsāki. Varbūt senos laikos, kad vajadzēja medīt mamutus, tam bija kāda nozīme, bet mūsdienās vīrieša vērtība tiek apliecināta ar pavisam citiem paņēmieniem. Un futbola spēlēs esmu pārliecinājies, ka 170 centimetru gari čaļi bieži vien ir daudz stiprāki un veiklāki par kuiļiem, kuru parametri ir 190 centimetru un 100 kilogramu. Iedomājos, kāds tracis būtu, ja es pie vēlamajiem partneres parametriem ierakstītu: “Ja tev nav vismaz D izmērs, netērē manu laiku!”

Runājot par D izmēru – ar šādiem dotumiem bija apveltīta Inese, ar kuru iepazinos OtraPuse.lv. Pēc neilgas, bet vētrainas sarakstes, izsaucu taksometru, paķēru šampanieti un laidos ciemos. Inese dzīvo Teikā. Viena, ar kaķi. Inese ļoti mīl kaķus. Nepārprotiet, kaķi ir forši, bet man labāk patīk suņi. Tomēr, kad ierados pie Ineses un apsēdos dīvānā, viņas kaķene uzreiz sāka man glausties klāt. “Great success!” kā teiktu Borats, jo bija skaidrs, ka līdz ar to arī saimnieces sirds būs iekarota. Vēlāk gan Inese atzinās, ka visu laiku pa rokai turējusi virtuves nazi – ja nu izrādās, ka es esmu maniaks? Savukārt es tobrīd aizdomājos, ka varbūt jābaidās bija man, braucot ciemos pie svešas sievietes, kas neapbruņotu vīrieti gatava apstrādāt ar nazi.

Taču ir arī sievietes, kas labprāt izbauda asas izjūtas. Tāda bija Agnese, kas ļoti gribēja, lai mīlas rotaļu laikā viņa tiktu sasieta un iepļaukāta. Droši vien saskatījusies Greja piecdesmit nokrāsas. Man visa šī sadomazohisma padarīšana šķiet diezgan jocīga; procesa laikā knapi valdījos, lai nesāktu smieties.

Dzīves nogurdinātās

Agnese bija meiča, ar kuru iepazinos Tinder, viedtālruņa aplikācijā, kur galvenais uzsvars likts uz bildēm, nevis tekstiem. Zinu, ka ir puiši, kuri spiež like visām pēc kārtas un pēc tam atlasa, ar ko sarakstīties, bet es esmu izvēlīgāks. Piemēram, jāņem vērā iepazīšanās portālu zelta likums: ja bildē redzamas vairākas meitenes, tad konkrētā profila autore noteikti ir neglītākā no viņām. Dīvaina kategorija ir sievietes, kas profilā ieliek fotogrāfijas ar savu puisi, dažkārt pat kāzu bildes. Varbūt tādējādi cenšas nomedīt partneri seksam trijatā?

Dažas sievietes bildē redzamas kopā ar bērnu. No vienas puses, varu izteikt atzinību par godīgumu, jo tad uzreiz ir skaidrs, ar ko jārēķinās. No otras puses, es nebūtu sajūsmā, ja mana bērna bildes rēgotos iepazīšanās portālos. Nezinu, vai patlaban es būtu gatavs attiecībām ar vientuļo māti, jo tādā gadījumā jāsaprot, ka sievietei bērns vienmēr būs svarīgākais un tev tiks atvēlēta vien otrā plāna aktiera loma. Tiekoties ar šīm sievietēm, esmu novērojis, ka viņās uzkrājies milzīgs nogurums, nereti arī aizvainojums pret vīriešiem un dzīvi vispār.

Atšuva ar īsziņu

Vienā no iepazīšanās portāliem satiku Kristīni. Jau nopriecājos, ka esmu izvilcis lielo lozi, jo Kristīne bija mans tips: smaidīga brunete, gudra, asprātīga, dzīvespriecīga. Izrādījās, ka viņa spēlē amatierteātrī, un tas bija labs iegansts, lai uzaicinātu viņu noskatīties kādu teātra izrādi. Pēc tam mēs kādu mēnesi staigājām uz randiņiem, stundām ilgi runājām pa telefonu, līdz vienā jaukā dienā Kristīne atsūtīja īsziņu: “Tu esi ļoti jauks, ar tevi ir forši parunāt, bet starp mums īsti nav dzirksteles.” Es melotu, ja teiktu, ka tas nebija sāpīgi. Ļoti sāpīgi.

Ja es būtu māņticīgs, droši vien domātu, ka man uzlikts “bezlaulības vainags”, ko par lielu naudu iespējams noņemt pie kāda pūšļotāja. Taču, nē, es neesmu padevies un ticu, ka kādu dienu savā biogrāfijā varēšu ierakstīt: bijušais vecpuisis.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


4 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Tania Varsha


Es gan gribētu ar šo "vecpuisi" klātienē satikties, vai viņš ir maz reāls?! Drīzāk izklausās pēc labi saliktas lasāmvielas, pie kuras ir piestrādāja ne viens vien "redaktors" P.S. es skatos futbolu, pat vairāk nekā dažs labs

pirms 4 mēnešiem Atbildēt



Elīna Junolainena


Brīnišķīga lasāmviela! Labprāt tēmu pārrunātu plašāk, jo, kā vecmeitai ar kaķi nu jau 4 gadus, man ir miljons komentāru & jautājumu :)))

pirms 4 mēnešiem Atbildēt



Rihards Apsitis


Labi teikts! Lasīju, un domās, ik pa brīdim, piekritu autoram. Gan par sabiedrības domāšanas stereotipiem, gan par iepazīšanās portālu lietotāju "mazajiem meliem".

pirms 4 mēnešiem Atbildēt



Inita Everse


Ļoti labs raksts. Sasmējos vairākās vietās.

pirms 4 mēnešiem Atbildēt