Vasaras pastkartes

— Inga Gorbunova

Vasaras pastkartes

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 04 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Viena no manām visu laiku mīļākajām filmām ir 1998. gada Meet Joe Black (Iepazīstieties, Džo Bleks) ar Entoniju Hopkinsu un vienkārši pārdabiski skaistu (arī aktiera izskatam šajā filmā ir pavisam konkrēta nozīme) Bredu Pitu galvenajās lomās.

Breds Pits jeb, precīzāk sakot, Džo Bleks patiesībā ir Nāve, taču to zina tikai Hopkinsa atveidotais biznesa pasaules smagsvars, pēc kura viņš ieradies. Bleka ziņkāre par to, kāda ir cilvēka dzīve, gan dod Hopkinsam (atvainojiet, bet Hopkinss ir Hopkinss jebkurā filmā) vēl mazliet papildu laika.

Nesākšu te atstāstīt filmas saturu, bet, ja nu paslīdējusi garām, tiešām vērts noskatīties. Lieliska aktierspēle un arī perfekti zemteksti it kā vienkāršajam sižetam. Nu, lūk, un šajā filmā ir arī epizode, kur kāda smagi slima sieviete, kura atšķirībā no visiem citiem, Džo Bleku ieraugot, uzreiz saprot, ar ko viņai darīšana, skaidro viņam, kas tad īsti cilvēkam, nokļūstot galā, ir svarīgi. Tā ir paša skaisto mirkļu kolekcija. Mirkļi, kas saliekas prātā kā krāsainas pastkartes, parādot tikai to svarīgāko.

Visas nebūtiskās dienas, bezjēdzīgās domas un darbības kaut kad vienkārši atkāpjas, izbāl un izzūd. Pastkartēs, ko cilvēks vēlas paturēt, to vienkārši nav. Un, ja cilvēks par to aizdomājas pats savas dzīves kontekstā, tad secina, ka tieši tā arī ir. Paiet laiks, un paliek tikai tas, kam jāpaliek.

Šajā tik savādajā pavasarī, kas mūs visus reizē un kolektīvi pilnībā izsita no kaut kāda grafika, sajauca plānus un vienkārši (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nolika pie vietas, laikam jau gandrīz katrs aizdomājās par eksistenciāliem jautājumiem. Kad visa pasaule šķiet retranslējam kādu Holivudas supergrāvēju, taču nav neviena supervaroņa, kurš spētu apturēt notiekošo, jo visi tomēr izrādās tikai cilvēki, kad nav īsti skaidrs, cik ilgi tas seriāls turpināsies, un neviens tev neprasa – gribi vai negribi tur piedalīties… Var protams, mēģināt apsēsties lotosa pozā un iestāstīt sev, ka viss ir OM un uz tevi tas neattiecas. Bet vai tas miers kādā ienāk bez visādām domām? Nez vai.

Arī es nebiju apzināti nolēmusi veltīt laiku savu dzīves pastkartīšu šķirošanai. Tas notika nejauši.

Meklējot kādu bildi, kuru vajadzēja dēlam, atvēru durvis uz savu “mirkļu pastkaršu” kolekciju. Precīzāk sakot, sāku rakņāties skapītī, kurā glabājas ar fotogrāfijām pilnas kurpju kastes. Tur ir drusku bardaks, jo nekad nav bijis laika visu sistematizēt. Bildes kastēs saliktas pilnīgi bez kādas secības, un, ja gribi ko atrast, jāpārcilā visas. Lai izvairītos no “kad es šito vienreiz sakārtošu”, bez lielas vajadzības tās durtiņas vaļā neveru. Rakņājoties pa kastēm (vajadzīgā bilde, protams, bija pēdējās kastes pašā apakšā), atkal atcerējos skaisto Džo Bleku. Nav tā, ka es par viņu domātu nemitīgi, vienkārši nupat Netflix vēlreiz noskatījos to filmu. Domājot par to, ka katru reizi tajā pamanu atkal ko jaunu, šoreiz pie fotogrāfijām pavadīju ilgāku laiku. Aplūkojot tās jau citādi, nevis “O, forša bilde!” vai “Šausmas, kā es tur izskatos, kādā krāsā man mati, cik jauki mani mazie bērniņi, cik jauni mani vecāki, cik pati biju smuka” (toreiz nemaz tā nelikās) un “Kāpēc man patika šis vīrietis, bet šis, kurš taču būtu bijusi labāka “partija”, nepatika nemaz?”. Iztēlē atgriezos laikos, kad šie mirkļi fiksēti. Tajā vidē, starp tiem cilvēkiem, tajās sajūtās, pie tās sevis. Tiešām, nekad agrāk nebiju tā darījusi.

Pārsteidzoši, cik spilgti viss atgriežas, kad, turot rokās vienu mazu bildīti, sāc domāt, kā tas bija. Parasti nekavējos pagātnē, dzīvoju tik šodienā un uz priekšu, kā jau lielākā daļa no mums. Bet šoreiz apstājos, lai patītu savu filmu atpakaļ.

Es te neizteikšos par ātri skrienošo laiku un tamlīdzīgi. To jau tāpat agrāk vai vēlāk katrs pamana, ka vienā brīdī pulkstenis sabojājas un zemeslode arī sāk griezties ātrāk. Tā vienkārši ir. Nebūtu mums šo mirkļu pastkaršu, vispār nesaprastu, pa kuru laiku esi dzīvojis. Taču tās ir. Vienalga, drukātā formātā, digitālā vai vienkārši mūsu galvās. Un tas nav kā instagramā – ar uzstādījumu, skaisti, ar filtriņiem un ar citiem adresētu tekstu. Tas ir par mani, par tevi, par katru no mums – par visu, kas ir bijis patiešām svarīgs.

Kas nav bijis jēdzīgs, ar laiku atkāpjas, izklīst kā migla vai dūmi un tiešām zaudē nozīmi.

Kad mēs veidojām šo žurnālu, plānojot pirmā reakcija bija noliegums: nē, tikai ne par kovidu, būs jau vasara, būs citādi, nerunāsim vairs par to. Bet kā cilvēks var nerunāt par to savas dzīves brīdi, kurā viss sagriezās ar kājām gaisā? Mēs taču visi esam pieraduši dzīvot pēc plāna, grafika un Google kalendāra. Un tad kādā dienā kaut kur viens cilvēks apēd sikspārni (pieņemsim, ka tā), un viss aiziet pa pieskari. Turklāt visiem. Tāda pieredze nav (paldies Dievam) ikdienas notikums. Tāpēc mums šoreiz ir arī diezgan daudz pandēmisku pārdomu. Bet ne tikai, protams.

Ejam vasarā, draugi! Lai mūsu prāta “instagrams” ir īsts un sirsnīgs, jo pārējais jau vienalga kaut kad pagaisīs kā migla vai dūmi.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu