Vainīga? Nevainīga? Pusvainīga?

— Lāsma Sprēsliņa

Vainīga? Nevainīga? Pusvainīga?

— Lāsma Sprēsliņa

Raksts

Publicēts: 23 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Reiz draudzene brīnījās, kāpēc pēdējā laikā latviešu filmās tiek apspēlēta šāda sižeta līnija: pusaudzis iesaistās aizliegtās un mazdrusciņ salkanās attiecībās ar savu skolotāju. Dzīvē taču tā nenotiek, tikai lētās lubenēs. Augstskolas šajā gadījumā mēs, protams, neskaitām. Aizrādīju, ka tā gluži nav, piemēram, es esmu gulējusi ar savu vidusskolas skolotāju. Es gan biju pilngadīga. Un man jau toreiz likās, ka esmu nomarinējusi savu nevainību līdz pēdējam. Kam gan vajadzēs tādu vecu nevainību?

Vidusskolas beigās biju atklājusi sevī superspējas — daudz izdzert un palikt skaidrā. Toreiz gan neuztvēru to kā kaut ko pārejošu vai maģisku. Drīzāk kā neekonomisku un nomācošu faktu, kas parasti izpaudās tā, kaagros rītos turēju garmatainu jauniešu matus, kamēr viņi vēma. Un tikmēr pārdzīvoju, ka nekad nevarēju tā piedzerties, lai nākamajā rītā būtu kauns, lai nākamajā rītā neko neatcerētos, lai nākamajā rītā beidzot tā stulbā nevainība būtu prom. Savukārt, esot kaut cik pie apziņas, nevarēju noturēties nepateikusi, ka esmu nevainīga. Un, izrādījās, cilvēkus tas biedēja.

Protams, arī es būtu gribējusi pirmo reizi ar pirmo mīlestību, taču pirmā mīlestība izrādījās aizņemta, otrā mīlestība izrādījās neieinteresēta, un trešā mīlestība izrādījās pārejoša. Es padevos un nolēmu zaudēt nevainību tāpat — principa pēc.

Un tad, jau izmisušai, man uzradās Skolotājs. Viņš bija tāds romantiskas auras apvīts vīrietis, kas smēķēja pīpi upes krastā, lasot filozofu darbus un maigi glāstot savas ūsas. Pēc tam uzzināju arī to, ka viņam mēdz būt neciešami spalga balss un pārmēru trausls ego. Bet to tikai pēc tam...

Kā jau sapņainai un romantiskai būtnei pieklājas, es ar draudzenēm saderēju, ka viņš nav gejs. Jo vajadzēja kādu izskaidrojumu, kāpēc kaut cik pievilcīgs, jauns un uzkrītošām dīvainībām neapveltīts vīrietis no laba prāta piekritis apmācīt vidusskolēnu baru. Pajautāt par orientāciju būtu rupji, tāpēc nolēmu, ka jāmēģina ar viņu pārgulēt. Varētu teikt, ka man nebija ko zaudēt. Bet bija.

Manās acīs viņš bija nobriedis, inteliģents un zinošs, jo viņam bija divdesmit četri gadi. Mūs šķīra gadsimtu bezdibenis. Satiekot viņu pēc aptuveni septiņiem gadiem, secināju, ka esam faktiski vienaudži, un biju šokā par to, cik manipulatīvs kretīns spēj būt laiks. Taču toreiz uz viņu skatījos kā uz kaut ko neaizsniedzami tālu. Šīm savādajām attiecībām sākoties, viņš mani stundās vairs neizsauca, baidoties, ka kāds ievēros ko neparastu. Neiebilda arī, ja bastoju viņa stundas — labāk tālāk no grēka. Vārdu sakot, man beidzot bija īstas pieaugušu cilvēku attiecības, un es gaidīju, kad sāksies mana seksuālā dzīve.

Ginekoloģe pirms tam bija skaidrojusi, ka man īsti neesot jaunavības plēves, ko plēst, kas nozīmēja, ka citos laikos palagi nebūtu pietiekami asiņaini un mani nomētātu ar akmeņiem, bet mūsdienās... neviens nemaz nezināšot, ka esmu nevainīga. Vismaz viņa tā apgalvoja.

Un tomēr... Tajā laimīgajā reizē, kad noskaņa beidzot vedināja uz to, ka tūlīt tā drausmīgā nevainība tiks atstāta pagātnē, nenoturējos un pateicu to. Skolotājs uzreiz kļuva tramīgs, gatavs nopūst sveces un pavadīt mani mājup.

Man jau bija deviņpadsmit. Un es skaidri sapratu, ka nomiršu nevainīga. Kā vispār cilvēki pirmoreiz nodarbojas ar seksu? Kā viņi tiek pie tā? Kur ir visi tie vīrieši bez morāles un ar fetišu uz jaunām, nevainīgām meitenēm?

“Nu, lūdzu, es ļoti gribu, man ginekoloģe teica, ka tu nejutīsi nekādu atšķirību. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu!”

Viņš nopūtās un teica: nu, labi.

Kad tas notika, uzreiz sapratu, ka ginekoloģe man ir melojusi. Jo nekas nekur nekādi negāja iekšā. Es ļoti mēģināju uztaisīt tādu baudpilnu seju, aizvākt no tās ciešanas un vispārējo apjukumu, visticamāk, ļoti mēģināju vēl izdarīt arī tā, lai mana fizionomija izskatītos seksuāli pievilcīga. Sajūta gan bija tāda, it kā kāds censtos iebāzt gurķi nāsī.

Nabadziņš, protams, redzēja manas sāpes un jautāja: “Tev viss labi, varbūt man apstāties?” Tajā mirklī mani pāršalca panikas vilnis. Ja viņš tagad apstāsies, tad vēl joprojām tehniski būšu nevainīga, vai ne? Un es teicu: “Nē, nē, nē, turpini, es pacietīšos.”

“Ko nozīmē — pacietīsies? Tev sāp?”

“Nē, ir brīnišķīgi.”

“Es taču redzu, ka sāp.”

Mirklis klusuma.

“Jā, sāp, bet labā nozīmē.”

Viņš mēģināja vēl maigāk, bet man vienā brīdī izsprāga asaras — varbūt no sāpēm, varbūt no bailēm, ka nevainība ir kaut kas tāds, ko vispār nav iespējams zaudēt. Ka es esmu piedzimusi ar nevainības jostu nevainības plēves vietā.

Viņam, protams, no sirds kļuva manis žēl, un viņš apstājās. Kamēr viņš mani turēja rokās, mīļoja un paijāja, es gulēju, šņukstēju un domāju par to, kādi visi vīrieši ir cūkas un kā tomēr neviens nevar būt tāds, kā meitenēm draud jau kopš agras bērnības.

Kas es tagad esmu: vainīga, pusvainīga, nevainīga — šķiet, tā bija vienīgā doma, kas jaucās pa galvu. Domāšanai par baudu vai prieku biju daudz par daudz uz mērķi un rezultātu orientēta.

Pēc šā gadījuma divus gadus nevarēju saņemties seksuālām attiecībām, visu laiku apšaubot savu statusu, kas šķita bezgalīgi svarīgi. Vai esmu jaunava? Vai nākamais sekss manā dzīvē būs parasts rutīnas kniebiens vai beidzot tā būs tā skaistā, romantiskā nevainības zaudēšana, kādu man solīja pusaudžu žurnāli un kādu es jau sen esmu pelnījusi? Drošības (un nevis tikumības) labad ne ar vienu negulēju. Jautājums mani mocīja gadiem. Kad es īsti zaudēju nevainību? Beigu beigās nolēmu, ka divdesmit piecu gadu vecumā. Kopā ar pirmo orgasmu. Citiem vārdiem — ap to laiku, kad sāku saprast, ka vecums, paldies dievam, nenāk viens.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu