Vai viegli būt jaunam?

— Inga Gorbunova

Vai viegli būt jaunam?

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 08 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Jānis Deinats

Savulaik Juris Podnieks mēģināja uz šo jautājumu atbildēt, uzņemot dokumentālo filmu. Z paaudzes pārstāvjiem un jaunākajiem mileniāļiem derētu noskatīties, lai būtu drusku skaidrāka bilde par vecākiem. Kad filma iznāca, tā bija absolūts hits un, cerams, ļāva mūsu vecākiem mazliet labāk saprast savus dažkārt grūti regulējamos bērnus.

Kāpēc mums TĀDI mati, kāpēc mums patīk TĀ mūzika, kāpēc kā traki gribam TĀS drēbes, un kā mēs vispār redzam pasauli? Mēs, protams, augām laikā, kad cilvēki vēl lietoja fiksētos telefonus, televīzijā bija trīs vai četri kanāli, džinsus varēja nopirkt tikai no spekulantiem vai valūtas veikalos, un globālais tīmeklis bija diezgan tāla nākotne. Bijām iesprostoti aiz tā dēvētā dzelzs priekškara. Taču nav tādu aizkaru, kuriem cauri neko nevar sadzirdēt, saredzēt un nojaust. Arī mums gribējās to un tā, kā tai otrā pusē. Neteiksim gan, ka lielākajā daļā ģimeņu tas tika uztverts ar lielu sajūsmu un izpratni.

Mana mamma, kad apskaitās, ka čīkstu, ka “nav ko ģērbt”, aizvien atkārtoja stāstu par savu vienīgo izejamo kleitu un baltajām teniskurpēm, kuras manā vecumā vilkusi uz ballēm, iepriekš rūpīgi nopucējot ar zobupastu. Valkājusi, kamēr zolē caurums izdilis. Uz ko es nodomāju: “Nu, cik var šito malt? Tagad ir īstā dzīve, nevis tavos aizvēsturiskajos laikos.”

Nesen atradu viņas studiju laika dienasgrāmatu. Prātā neienāktu, ka mana, reizēm tik kaitinoši pareizā māte, absolūtā teicamniece, jaunībā bijusi nepārspējama ballīšu lauvene.

Tajā pašā laikā, ja iedomājas, ka ap to laiku vecāku vienaudži jau baudīja brīvo mīlestību Vudstokā, tad caurumos izdejotas kediņas padomju Latvijā, protams, tāds nieks vien ir.

Jaunam būt vienmēr un visos laikos ir forši. Jo tu esi jauns, smuks, un tev viss vēl tikai priekšā. Bet vai jaunam būt ir viegli? Vai tagad tas ir vieglāk, nekā bija kādreiz? Nu, nez vai.

Katrai nākamajai paaudzei, protams, ir kas tāds, par ko iepriekšējā ne sapņot nevarēja, līdz ar to arī dzīve ir citāda, stils ir citāds un dzīvesveids atšķiras. Taču ir arī izaicinājumi, kādu iepriekš nebija. Un tie daži būtiskie eksistenciālie jautājumi no sērijas “Kas es esmu, kur es eju un vai esmu labs diezgan?” arī, laikam ejot, paliek nemainīgi.

Bet par katru vecuma grupu taču varētu vaicāt: vai viegli būt...? Vecam būt pilnīgi noteikti nav viegli, tas tāpat skaidrs. Arī atrasties kaut kur pa vidu nav tik vienkārši. Tu joprojām par savu dzīvi ne visu vienmēr saproti. Taču noteikti saproti, kā vajadzēja/vajadzētu darīt, ja tu tagad būtu jauns. Taču tu neesi. Tad nu to, ko tagad zini, bet agrāk nezināji, mēģini iemācīt (ieborēt) bērniem. Viņiem tas lielākoties krīt uz nerviem, un klusībā viņi droši vien domā tāpat kā reiz tu par tām mammas kedām.

Ja ko nezina, viņi vaicā māmiņai Gūglei, jo tas mēdz būt vienkāršāk nekā apspriesties ar vecākiem. Gūgle atšķirībā no senčiem nemēdz lasīt morāli. Par to var kreņķēties, bet var arī drusku nožēlot, ka tavā laikā Gūgles nebija, tāpēc nebija vispār neviena, kam uzdot riskantus jautājumus.

Un nu ir tā, ka cilvēki, kuriem tu kādreiz mācīji ēst ar karotīti, tagad tev tikpat pacietīgi skaidro, kurš vads kurai ierīcei pievienojams, kāda aplikācija kur un kā jāielādē, kas kur jāinstalē un tamlīdzīgi. Un patiesībā... paldies Dievam, ka ļāvis izaudzināt bērnus, kuri skaidro un beigās arī ieskaidro. Jo kuram gan citam tu drīkstētu atzīties, ka visi pikseļi, šmikseļi un tamlīdzīgi savādu burtu sakopojumi tev, tādam lielam un gudram, ik pa brīdim liek sajusties kā pirmklasniekam, kas sajaucis durvis un apsēdies desmitās klases pēdējā solā? Jo ir jau arī bērni, kuri neskaidro. Un sociālajos tīklos apspriež savus bezcerīgi oldskūlīgos radītājus. Lūk, tad ir auzas.

Ojāram Vācietim ir dzejolis, kā paaudze nomaina paaudzi un katrai nākamajai šķiet, ka iepriekšējā nekā nesaprot, un tiem atkal šķiet, ka nākamā pazudinās pasauli.

Vai tad tagad tas nav aktuāli? Kā nu ne. Labā ziņa: cilvēki vienas paaudzes ietvaros mūsdienās atļaujas būt dažādi. Izskatīties dažādi, domāt dažādi, dzīvot dažādi. Tieši tas, kā katrs attiecas pret dzīvi, arī nosaka, cik labi vari saprasties ar tiem, kas vecāki vai jaunāki par pašu.

Sliktā: mainās gadsimti un desmitgades, mainās cilvēki, bet joprojām mēs redzam arī dažādu paaudžu savstarpējo neizpratni un kasīšanos.

“Mūsdienu jaunieši ir šausmīgi, viņus nekas neinteresē, viņiem nekas nav svēts.”

“Pensionāri ir marasmatiski dunduki, kas izklaidējas, vizinoties ar sabiedrisko transportu pīķa stundās.”

“Cilvēki pēc 45 neko nesaprot, visi kā viens sirgst ar vēnu varikozi, klausās šlāgerus, velk zeķes sandalēs un bāž džemperi aiz bikšu jostas.”

Un tā tālāk. Un visi jūtas baigi gudri un asprātīgi. Patiesībā pēc katras šādas frāzes viens drusku savārdzis stereotipa monstriņš saberzē rokas un pieņemas svarā par desmit kilogramiem.

Lai mums visiem skaists un bezaizspriedumains rudens!

 

P. S. Mani ļoti iedvesmoja klātbūtne I’mperfekt vasaras nometnē tīņu meitenēm. Esot kopā ar viņām, sirds dziļumos atkal sarosījās ilgi klusējošais pagājušā gadsimta tīnis. Jā, daudz kas tagad ir pavisam citādi, un tomēr svarīgākais ir tieši tāpat.





uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu