Vai tuvojas post kopā dzīvošanas laikmets?

— Linda Curika

Vai tuvojas post kopā dzīvošanas laikmets?

— Linda Curika

Raksts

Publicēts: 23 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Parunāsim par attiecībām. Nē, ne par laulību un pat ne par kopdzīvi. Drīzāk pretēji – par nedzīvošanu kopā.

Pieņemts uzskatīt, dzīvošana vienai nozīmē tikai pauzi starp attiecībām. Apmēram divdesmit gadu vecumā sieviete būs attiecībās, ap trīsdesmit noteikti jau dzīvos kopā ar kādu un plānos bērnus. Ja tas izdodas, vecāki un radinieki liek tevi mierā, bet draudzenes, kurām nav attiecību, uzskata tevi par attiecību guru. Kāds (vīrietis!) tevi ir izvēlējies un grib ar tevi dalīt dzīvi. Bet vai būšana attiecībās tiek vērtēta augstāk par emocionālo un finansiālo labklājību? Kad sieviešu žurnālos tiek intervētas sievietes, kuras savā dzīvē kaut ko sasniegušas, netiek piemirsts jautājums arī par to, vai viņas vēlas un meklē attiecības. Bet kā būtu, ja pastāvētu iespēja nemeklēt kopdzīvi? Varbūt aplami pieņemam, ka visas sievietes, kuras dzīvo vienas, meklē attiecības un kādu, ar kuru dzīvot kopā.

Kā ir lētāk, nevis labāk

Latvijā nabadzības seja ir sieviete, kura viena audzina bērnus. Un tas nav pārsteigums dažādu iemeslu dēļ. Ir darbavietas, kurās no sievietēm stāvoklī cenšas atbrīvoties vai nepieņemt viņas darbā. Mazi bērni slimo, un tas nozīmē kavētu darbu, kas daudziem darba devējiem šķiet nepieņemami. Ir rindas uz bērnudārziem, tāpēc sievietēm, kuras vēlas strādāt pēc tam, kad beidzas bērna kopšanas atvaļinājums, jāmeklē veidi, kā apmaksāt privātu dārziņu vai aukles pakalpojumus. Tā kā bērnudārzi ir atvērti strikti no septiņiem līdz septiņiem, šīs sievietes nevar strādāt maiņu darbu, piemēram, veikalā. Sistēma visvairāk sit tieši sievietes, kuras jau pirms bērna piedzimšanas bijušas nabadzīgākas. Kādā pētījumā septiņdesmit procentu Latvijas sieviešu, kurām mājās ir mazi bērni, atzina, ka saskaras ar grūtībām atrast darbu.

Šie stāsti ir līdzīgi. Sieviete satiek vīrieti, viņu attiecības ir brīnišķīgas. Viņš viņu bildina, viņa saka jā. Tad seko skaistas kāzas ar romantiskām fotogrāfijām, un pēc tam viņa ar prieku uzņemas sievas lomu. Viņa gatavo vakariņas un dod viņam līdzi uz darbu arī pusdienas, kārto māju. Dažreiz viņi kārto māju kopā, tomēr lielākoties tā ir sievas atbildība. Tad piedzimst bērns, pēc tam vēl viens, un kādā brīdī sieviete saprot, ka viņas atbildība no vakariņām un pusdienām ir pārvērtusies par vēl vienu darba slodzi, kas seko pēc darba dienas beigām. Viņai paliek arvien mazāk laika sev, viņa vairs nav jauka un smaidīga. Viņš ir apjucis, kas notiek un kādēļ mājās jau mēnesi valda nekārtība, bet viņas paduses ir dīvaini apspalvojušās. Seko pārmetumi no abām pusēm un neizpratne. Starp abiem rodas plaisa, kuras agrāk nebija. Un tad viņa uzdod sev jautājumu: vai vienai nebūtu vieglāk?

Protams, vienmēr ir iespējams ar vīrieti izrunāt šos jautājumus vai arī doties pie ģimenes psihoterapeita. Tomēr vīriešiem, kuri dzīvo informācijas telpā, kurā vīrišķība nozīmē izlēmību un spēku, ir grūti atzīt, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Ne visām ģimenēm ir pietiekami daudz brīvo līdzekļu, lai izietu terapijas kursu.

Nesen sieviešu atbalsta Facebook grupā kāda sieviete lūdza padomu, kā rīkoties līdzīgā situācijā – viņa bija uz fiziska un emocionāla sabrukuma robežas. Ieteikumi bija dažādi, tomēr visvairāk mani aizķēra kādas sievietes teiktais: ja tev ir labs darbs un tu esi finansiāli neatkarīga, ej prom un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Ja tu esi atkarīga no vīra, tad mēģini vienkārši ignorēt viņu. Diezgan biedējoša nākotne – palikt kopā tikai tāpēc, ka tā ir lētāk.

Lielās pārmaiņas

Tur, kur ir labklājība, notiek arī ļoti straujas pārmaiņas, jo sievietēm ir dota lielāka iespēja izdarīt izvēli. Un interesanti ir tas, ka sievietes ne tikai sāk dzemdēt vēlāk un izvēlas mazāku bērnu skaitu, bet arī uzsāk attiecības vai precas vēlāk. Piemēram, Lielbritānijā statistiski biežāk precas divas iedzīvotāju grupas – imigranti (reliģiskās pārliecības dēļ) un cilvēki ar vidēji augstu ienākumu līmeni. Jo nabadzīgāks un nereliģiozāks pāris, jo mazāka iespēja, ka tiks noslēgta laulība. Sievietes Lielbritānijā un ASV arvien biežāk izvēlas vai nu neveidot attiecības, vai arī nedzīvot kopā ar vīrieti.

Pagātnē vīriešu pienesums ģimenei bija fiziskais spēks, tomēr postindustriālajā ekonomikā tas vairs nav tik nozīmīgi. Šodien vērtība ir nevis fiziskajam spēkam, ko var aizvietot iekārtas, bet gan sociālajai inteliģencei, komunikācijas prasmēm, spējai fokusēt savu uzmanību. Tās nav prasmes, ko mēs tradicionāli asociējam ar vīrišķību.

Nabadzīgajos Indijas reģionos sievietes ātrāk nekā vīrieši iemācās angļu valodu un aktīvi aizņem darba vietas globālajos zvanu atbalsta centros. Sievietēm pieder vairāk nekā 40% uzņēmumu Ķīnā. Japānā un Dienvidkorejā arvien vairāk sieviešu izvēlas neinvestēt savu laiku attiecībās, tostarp seksuālajās, lai varētu veltīt sevi karjerai. Japānā, piemēram, valda panika par jauniem vīriešiem, kuri atteikušies no randiņiem un seksa. Viņi pavada laiku, kopjot dārzu, organizējot ballītes un uzvedoties uzspēlēti sievišķīgi. Brazīlijā baznīcās tiek veidotas vīriešu atbalsta grupas kungiem, kuru sievas pelna vairāk.

Ekonomiskās krīzes skartās valstīs sievietes daudz ātrāk nekā vīrieši apgūst jaunas profesijas. Piemēram, ASV ekonomiskās krīzes laikā tika slēgtas rūpnīcas un tirdzniecības centri, kas ievērojami palielināja bezdarbu. Vīrieši nav gatavi apgūt profesijas, kas tradicionāli tiek uzskatītas par sievišķīgām, piemēram, sekretārs, medbrālis vai skolotājs. Tomēr tieši tajās darba netrūkst. Viņi nav arī gatavi kļūt par pilnas slodzes tēviem.

Šīs pārmaiņas visā pasaulē maina arī sieviešu un vīriešu domas par laulību, mīlestību un seksu. Tās rada sievu meklēšanas tirgu – vīrieši, kuri vēlas “tradicionālākas” sievas, meklē tās ekonomiski mazāk attīstītās valstīs. Savukārt Rietumos sievietes uzvedas seksuāli daudz agresīvāk, nekā tas būtu pieņemams pirms divdesmit gadiem. Personības testi parāda, ka vīrieši ļoti lēni pārkāpj tradicionālās vīrišķības robežas, kamēr sievietes sievišķības robežām lēkšo pāri lielā ātrumā.

Mēs visi to esam dzirdējuši. Vīrieši esot ātrāki un spēcīgāki, jo kopš aizvēsturiskajiem laikiem cīnījušies par resursiem, kamēr sievietes dabiski ir vairāk rūpējušās par nākamo paaudzi un veidojušas attiecības. Tāpēc vīriešiem mūsdienās dabiskāka vide esot vai nu nogalināt, vai grābt lielo naudu biznesā, bet sievietēm rūpēties par to, lai mājās valda miers un harmonija.

Tomēr tas, ko daudzi uzskatījuši par dabīgu, strauji mainās. Kamēr vien ir eksistējusi civilizācija, eksistējusi arī patriarhālā iekārta, kas tika nodrošināta tāpēc, ka mantojuma tiesības bija pirmdzimtajam dēlam. Vīrieši Senajā Grieķijā nosēja savu kreiso pautu, lai radītu dēlus; sievietes izdarīja pašnāvību vai tika nogalinātas, ja nespēja dzemdēt dēlu. Savā ikoniskajā grāmatā Otrais dzimums 1949. gadā Simona de Bovuāra raksta par to, ka sievietes tik ļoti nīst faktu, ka ir sievietes, ka skatās uz savām meitām ar nepatiku. Tagad tas mainās un daudzos gadījumos pat uz pretējo pusi. Sievietes un arī vīrieši grib radīt meitas.

Mūsdienās vīriešiem jāsaskaras ar lielām pārmaiņām. Viņi nespēj un nevēlas dzīvot tā, kā dzīvoja viņu tēvi. Tomēr viņiem ir grūti atrast savu vietu, jo tas nozīmētu saskarties ar realitāti, kurā sievietes ir izglītotākas, kļūst arvien ambiciozākas, kurā sievas pelna vairāk un strādā prestižākos darbos. Tas nozīmē atrast jēgpilnus veidus, kā dalīt mājas darbus un rūpēties par bērniem. Tas nozīmē attīstīt sevī īpašības, kas tiek uzskatītas par sievišķīgām.

Kopš pārmaiņas ierastajā pienākumu sadalē vai vismaz sieviešu neapmierinātība ar ierasto lietu kārtību kļūst arvien redzamāka, parādījušies domātāji, kurus varētu saukt par tradīciju sargiem. Viņi zina, ka agrāk sievietes bija sievišķīgas un ar to bija mierā, savukārt vīriešiem tas deva vaļu būt vīrišķīgiem, un tas savukārt darīja laimīgus viņus. Ja vīrieši ir slikti tēvi, tā ir viņu mammu un viņu sievu vaina. Ja viņi nevar atrast darbu vai pelna pārāk maz, arī tā ir sievu un mammu atbildība. Protams, tas ir viegls ceļš – pateikt, ka agrāk bija labāk, neprecizējot, kad tad tas agrāk ir bijis piedzīvots. Padomju laikos? Laikam ne. Ulmaņlaikos? Arī ne. Viduslaikos? Pirms Jēzus dzimšanas?

Tieši tāpēc sapņi par atgriešanos kaut kādā izdomātā laimīgā pagātnē ir skaisti, tomēr ir un paliek tikai sapņi. Tie nemainīs realitāti, kas pamazām sasniegs Latviju. Un jāmainās ir ne tikai vīriešiem. Jāmainās ir arī sievietēm un sabiedrībai kopumā, ļaujot vīriešiem sevi realizēt citādos veidos, nekā tikai atsaldēti pelnot naudu. Mēs esam paplašinājuši sievišķības jēdzienu. Tā var būt gan maiga, gan spēcīga. Pamazām ir pienācis laiks paplašināt arī izpratni par to, ko nozīmē vīrišķība. Es piekrītu teorētiķiem, kuri uzskata – vīrišķība ir sociāls konstrukts, un to veido sabiedrība. Atšķiras tas, ko uzskatīja par vīrišķīgu Saules karaļa galmā Francijā vai ko par sievišķīgu uzskata šodien Japānā, Turcijā vai Latvijā. Kopš Zviedrijā tēviem ir iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, pilsētas ielas un parkus piepilda tēvi ar bērniem ratiņos. Tas izmaina to, kā mēs definējam vīrišķību.

Pārmaiņas nāk līdz ar ekonomisko izaugsmi. Mainās tas, kā mēs veidojam attiecības, ko mēs sagaidām no partneriem un cik daudz esam gatavi darīt, lai attiecības uzturētu. Un visvairāk mainās tas, ko mēs vispār uzskatām par attiecībām. Sievietes ir tās, kurām pārmaiņas pēc šajā vēstures posmā ir tiesības izvēlēties. Tas nozīmē, ka vīriešiem un sabiedrībai kopumā jāsāk pieņemt cita veida vīrišķību.

Es gan nezinu, cik ilgi sievietes būs gatavas gaidīt.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu