Vai iekāre ilgtermiņa attiecībās atsakās dzīvot?

— Kristīne Balode

Vai iekāre ilgtermiņa attiecībās atsakās dzīvot?

— Kristīne Balode

Raksts

Publicēts: 22 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

(Fragments no raksta)

Katrai no mums ir sava seksuālā biogrāfija, ko sākam rakstīt līdz ar savu pirmo elpas vilcienu. Tajā ir gan pašas drosmīgas pētniecības procesā atklātas rindkopas, gan paragrāfi, ko veidojusi apkārtējo pārliecība par ķermeni, baudu, kailumu un pieskārieniem. Un, lai kā arī gribētos teikt, ka mācāmies tikai no pašu piedzīvotajām veiksmēm un neveiksmām, kad runa ir par seksualitāti un iekāri, esmu droša, katra atradīs savā biogrāfijā piemērus, kad apkārtējo pieredzi un pārliecību esam pieņēmušas ja ne gluži kā akmenī cirstas, tad kā gana jaudīgas, lai laika zobs uz tām spētu atstāt visai maznozīmīgu ietekmi.

Vai esi dzirdējusi teicienu: tu esi tas, ko tu ēd? Nu, redzi, lai kā arī negribētos tam ticēt un kārotos plēst jokus par psihoterapeitu kaislīgo un “aizdomīgo” aizraušanos ar pagātnes pieredzes iztirzāšanu, katrs “tik īsos svārkos tu izskaties pēc ...”, “vīrieši jau to tik vien grib, kā ielīst tev biksītēs”, “paskaties, tā uzvedās kā tāda nogribējusies...”, “tādas jau neprec”, “sekss jau tāda vīriešu lieta”, “sievas pienākums”, “ar tavu augumu neko tādu nevar atļauties”, “nav ko te mīlināties” utt. ir sakritis tevī gluži kā bērnības desmaizes vai mammas gardā klimpu zupa, lai sargātu tavu šķietami apdraudēto godu no svaigas, iespējams, veselīgākas pārliecības par attiecībām, iekāri un seksu.

Ko ar to gribu teikt? Vienīgi to, ka reizēm, pirms meklējam vainu iekāres trūkumā, ir vērts paravēt savas pārliecības dārziņu par dzimumu, seksu un seksualitāti. Katra sevi cienoša mātesmeita taču zina, ka nezāles neiznīkst, savukārt balandām aizaugušā sakņudārzā ap rudeni var gadīties novākt tikai vienu vienīgu vilšanās ražu. Kamēr kaislība sit augstu vilni un mīla ceļ spārnos, uz savām un otra blusām mēdzam pievērt acis. Tomēr pēc katra paisuma nāk bēgums, kas mūsu ticības un pārliecības gultni atsedz visā tās košumā, un izlikšanās visus šos labumus neredzam nu nekādi neglaimo mūsu briedumam.

 

Iekāre kā feja, kas ierodas no nekurienes

Viena no populārākajām pārliecībām par iekāri, kas kā grābeklis mēdz trāpīt pa pieri visnepiemērotākajā brīdī, ir ačgānā iedoma, ka iekārei vajadzētu uzrasties no nekurienes gluži kā labajai fejai, turklāt mirkli pirms tam, kad pašas vēl esam paguvušas attapties, ka tā varētu noderēt. Un varētu jau turpināt peldēt šo saldo melu siltajos ūdeņos, ja vien nu jau desmitos gadu mērāmie pētījumi iekāres mehānisma izzināšanas jomā nemestu treknu ēnu uz šo pārliecību. Izņēmuma gadījumos kāda patiešām var sastapties ar pieredzi, kad iekāre pārsteidz šķietami nesagatavotu, tomēr uz vairākumu attieksies gluži pretēji iekāres darbības nosacījumi. Tā, gluži kā pumpurs siltos saules staros, atsaucas uz pozitīvu kairinājumu. Un tā ir labā ziņa katrai, kura kaut reizi iekāres trūkuma dēļ jutusies kā pazudusi, salauzta, nevērtīga, bezspēcīga, vainīga un pati sevis apkaunota. Radīt šo vajadzīgo un rosinošo fonu ir mūsu spēkos, kad vien pašas to vēlamies.

Visai maza nozīme būs arī tam, cik dienu, mēnešu vai gadu stūrējam savu attiecību kuģi, mehānisms, kas mūsu smadzenēs vada iekāres procesus, ir un paliek nemainīgs – tas apkopo gan ārējo gan iekšējo tābrīža apstākļu buķeti un aicina mūs konstatēto situāciju ar interesi izzināt vai arī no tās izvairīties. Ja tā brīža konteksts raidīs draudīgas zīmes, no vēlmes situāciju papētīt un ļauties tai, visticamāk, nebūs ne miņas. Un, lai cik pretrunīgi tas arī izklausītos, tieši šajā brīdī gūstam pierādījumus patiesībai par iekāri – kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Kad attiecību sākumā mūsu miesas trīc gribēšanā, uz zināmajiem un nezināmajiem riska faktoriem mēdzam pievērt acis, un katra ļaušanās gribēšanai atver durvis uz nākamo sagribēšanu. Savukārt, kad kopdzīve jau norūdījusi ar zināmu daudzumu vilšanos, atraidījumu, nosodījumu, nodevību un citu attiecību ne tik viegli izbaudāmo rotu, nezināmajā mēdzam mesties ar daudz izteiktāku piesardzību. Tomēr, ja izvēlamies drošību un iepazīto mieru, visai maz ticams, ka tas mums nesīs mirdzošas acis, kuras tā vien kāro izgaršot nākamo brīdi. Iekāre nemīl ierasto! Tai tīkams risks un neziņa, tā alkst paplašināties un mudina uz domām, ka citur zāle zaļāka. Tāpēc, mīļā, no situācijas, kā vienmēr, ir vismaz divas izejas – lūkoties (vismaz iztēlē) pēc jauna partnera vai uzlūkot veco partneri ar jaunu skatu. Un, galvenais, uz liderīgām domām rosinošo sarakstu neaizmirst mājās.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu