Uzrakstīju atlūgumu

— Gunta Sloga

Uzrakstīju atlūgumu

— Gunta Sloga

Raksts

Publicēts: 23 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Man ir jautājuši: “Kā tu vari ne reizi vien pati uzrakstīt atlūgumu un aiziet no labām darbavietām, kur turklāt maksā pievilcīgu algu? Kāpēc? Vai tev tiešām nav bail?” Lūk, kā es to redzu. Varbūt noder arī kādam citam.

“Tevi atlaida? Pret tevi slikti izturējās?” – tie bija biežākie jautājumi, ko man uzdeva paziņas pērnruden, kad uzzināja, ka esmu aizgājusi no darba. Smēju pretim: pati aizgāju, es vienmēr no visām darbavietām esmu aizgājusi pati. Man tuvāko cilvēku lokā tas tika uztverts ar sapratni, citi uzdeva jautājumus. Kā cilvēks, ja vien viņam, mana bosa vārdiem runājot, nav izteikts pasaulē izcilākais darba piedāvājums, var aiziet no laba amata ar visām sociālajām garantijām un citiem labumiem? Kāpēc jāpamet darbavieta, kur citi kolēģi vairāk vai mazāk komfortabli strādā desmit, divdesmit un pat trīsdesmit gadu?

Ja kāds sagaida no mana raksta iedrošinājumu Holivudas filmu vai pozitīvisma sludinātāju garā, tad tālāk var nelasīt. Šis nav stāsts par cilvēku, pār kuru kopā ar pirmajiem saules stariem nāk apskaidrība, viņš uzliek priekšniekam galdā atlūgumu, iziet no biroja ar kastē saliktām personiskajām mantām un jau aiz nākamā pagrieziena atrod savu sapņu darbu. Šis ir stāsts par gatavību pieņemt, no malas skatoties, dīvainus vai drosmīgus lēmumus, kas pamatojas dziļi racionālos argumentos un savu sajūtu analizēšanā. Bet nav arī tā, ka es nemitīgi mainītu darbavietas. Pēdējo astoņu gadu laikā esmu nomainījusi trīs.

Nākamais līmenis

Kaut arī nekad neesmu aizrāvusies ar datorspēlēm, mana attieksme pret karjeras attīstību kaut kādā mērā līdzinās tām. Man visu laiku nepieciešams sasniegt viena spēles līmeņa griestus, lai varētu pāriet nākamajā. Te nav runa par klasiskajām karjeras kāpnēm, bet attīstību un jaunā apgūšanu. Ja tā nav, man kļūst garlaicīgi.

Lielā mērā tā arī notika pirms pieciem gadiem. Darbā, ko darīju, bija apsīkuši mani interesējošie projekti, būtībā varēju mierīgi vadīt dienas, “rullējot gurķi”, taču es ar to nebiju mierā.

Pieņēmu piedāvājumu strādāt uzņēmumā, kas tolaik bija uzsācis strauju attīstības lēcienu, un man bija iespēja darboties pārmaiņu komandā. Draugi, kas zināja šā uzņēmuma virtuvi, mēģināja mani atrunāt. Kāpēc mainīt mierīgu un sakārtotu dzīvi pret nokļūšanu veļasmašīnā? Zināju, ka šis būs smags darbs, taču mani iedvesmoja iespēja kaut ko mainīt, un pirmie gadi pagāja aizraujoši, traki, stresaini, iedvesmojoši un bagātinoši. Vēl viens dzinulis bija iespēja iemācīties kaut ko pavisam jaunu, iegūt jaunu pieredzi un zināšanas. Pēdējais apstiprinājās par visiem 200%. Taču tad temps palēninājās, visi tā kā sagura, es tajā skaitā, man sāka kļūt neinteresanti, un es sāku arvien vairāk saskatīt savā darbā dažādas nepilnības. Tāpat nespēju samierināties ar to, ka uzņēmumam nav skaidras stratēģijas un netiek mainītas lietas, kas traucē attīstību.

Mana laime un nelaime reizē ir tas, ka nekad nav bijis bail teikt cilvēkiem, ko es domāju, arī vadībai un arī publiski. Tā regulāri darba sapulcēs sāku izteikt kritiskas piezīmes; bija kolēģi, kuri pēc tam nāca klāt un atzina: labi, ka tu pateici. Man tas šķita dīvaini: kas es te esmu – kaut kāda pašpasludinātā opozīcija? Es taču negribu būt nevienam opozīcijā, es tikai gribu rezultātu.

Bija pienākusi vasara. Kādu nedēļas nogali vadījām ar draugiem laiskās sarunās pie jūras, gājām uz koncertiem blakus notiekošajā mūzikas festivālā, dzērām baltvīnu un pļāpājām. Es visu laiku stāstīju par samilzušajām problēmām darbā. Un pēkšņi sapratu, cik tas ir briesmīgi. Es sūdzos, bet neko nedaru, lai šo situāciju mainītu. Jutos kā misters Bīns, kurš kādā no sērijām tirinās uz augstākā tramplīna virs baseina un nevar saņemties nolēkt. Tev taču tomēr ir vairāk drosmes, pati sev sacīju.

(visu rakstu lasi IMPERFEKT Pavasaris)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies