Un ko tad tu darīsi pa Jāņiem?

— Marta Metuzāle

Un ko tad tu darīsi pa Jāņiem?

— Marta Metuzāle

Raksts

Publicēts: 23 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Tas ir klasiskais jautājums, no kā man uzmetas zosāda, kas automātiski liek drusku uzraut lūpu un velk uz kašķi. Nu, vismaz agrāk tā bija. Vasaras un dzīves svinēšanā jau nav nekā slikta, tomēr taisīt pārāko ažiotāžu par Jāņu svinēšanu un attapties pie kārtējās bezpersoniskās vasaras ballītes man vienmēr ir šķitis kaut kā mazliet depresīvi.

Kāpēc mēs esam tā apsēsti ar tādu īsti nekādu Jāņu svinēšanu? Un kur palikuši Jāņi ar tradīcijām? Dziesmām, dejām, rotaļām, vainagu mešanu ozolā un citām aktivitātēm, kuras nevienā citā ikdienišķā vasaras pasēdēšanā neiederētos? Kopš tādus esmu atradusi, neviens vairs nespēs mani aizsūtīt atpakaļ uz pasauli, kurā Jāņi aprobežojas ar salšanu lapenē un alus dzeršanas sacensībām, kur kvantitāte pārāka par kvalitāti.

Šķiet, Jāņu svinēšana ir teju vai ierakstīta katra latvieša ģenētiskajā kodā. Siera un šašlika ēšana, alus dzeršana un Latvijas Radio 2 repertuāra klausīšanās ietilpst obligāto 24. jūnija naktī veicamo darbu sarakstā. Man gan ar kaunu jāatzīst, ka lielāko mūža daļu no Jāņiem spītīgi centos izvairīties, jo ilgu laiku man šie svētki šausmīgi riebās. Alkohola lietošanas glorificēšana man nepatīk, lēkšana pār ugunskuru ir traki bīstama, turklāt laikapstākļi pārāk bieži arī ir tik nejēdzīgi, ka kaut ko skaistu tajā pasākumā man bija pagrūti ieraudzīt. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nav bijuši dažādi Jāņu pigori un notikumi, kas atceroties liek pasmaidīt.

 Jāņi ar Brexit balsu skaitīšanu

Man Jāņos ierasti ir grūti palikt nomodā līdz rītausmai (labprātāk ap to laiku mostos, nevis ietu gulēt), tāpēc biju sajūsmā, kad konstatēju, ka 2015. gada Jāņu nakts sakrīt ar Lielbritānijas Brexit referenduma balsu skaitīšanu. Vismaz kaut kas, kam sekot līdzi, turklāt tobrīd jau neviens arī neticēja un nesaprata, kā viss šis Eiropas pamešanas pasākums beigsies.

Jāņu svinībās aizmaldījos līdzi draudzenei uz kādu paziņu pasākumu laukos. Organizators solīja, ka tautas un draugu būs daudz, taču beigu galā tās izrādījās ģimenes svinības, ja neskaita manu un draudzenes iesaisti. Padsmit gadu vecumā Jāņu svinēšana ar vecākiem un vecvecākiem bieži vien nešķiet pasaulē jautrākais laika pavadīšanas veids, taču neko darīt – iegrābiens paliels. Autovadītāja apliecības nevienai no mums nebija, un svinību vieta atradās tālu no citām vietām, kur zinājām, ka kaut kas notiek. Bruņojušās ar dažiem veikalā nopērkamiem kokteiļiem, domājām, kā šo vakaru godam pārlaist nepazīstamu radinieku kompānijā.

Draudzene izpelnījās kāda aicinātāja radinieka viegli uzbāzīgus uzmanības apliecinājumus. Argumenti no sērijas “man ir draugs ārzemēs” un “tu mani vienkārši īsti neinteresē” nedarbojās, tāpēc tiku pie burvīgas trešā liekā lomas un nodarbes visam vakaram, cenšoties draudzeni turēt pa gabalu no jaunā kavaliera. Nu, vismaz kāda aizraujošāka aktivitāte par vienkāršu nīkšanu pie galda līdz brīdim, kad sāksies Brexit referenduma balsu skaitīšana. Tad burtiski pielipu pie telefona ekrāna, sekojot līdzi visām teksta un video tiešraidēm un vērojot, kā piepildās neticamais un Lielbritānija nobalso par izstāšanos no Eiropas Savienības. Taču mana monitorēšanas apsēstība un šā notikuma nozīme nebūt nelikās skaidra visiem iesaistītajiem – draudzenes nevēlamais kavalieris pat pārtrauca savus aplidošanas manevrus, lai palūrētu, ko tik ārkārtīgi interesantu daru. “Kas, tu kaut kāda politiķe esi?” šis neizpratnē jautāja, ieraudzījis, ka telefonā neskatos neko, viņaprāt, interesantu. Vaicātāja acīs jau redzēju, ka mani centieni nakts vidū kaut ko izskaidrot par šo balsojumu nesasniegs dzirdīgu smadzeņu daļu, tāpēc atmetu ar roku. Pirmais autobuss, kas Jāņu rītā devās uz Rīgas pusi, uzreiz kļuva par manējo, un līdz ar Brexit rezultātu apkopošanu es arī biju ceļā uz mājām un prom no politiskajiem Jāņiem.

 Jāņi mēnesnīcā flamenko pavadībā

Vai Jāņu laikā vērts doties ceļojumā, lai aizmuktu no svētku ažiotāžas? Ja šis pasākums nav tavā gada svarīgāko pasākumu sarakstā, pavisam noteikti. Tad vismaz atbilde uz neveiklo jautājumu par Jāņu svinēšanas uzreiz atrodas un nevajag skaidrot, kāpēc šie svētki īsti neinteresē. Vienu gadu tieši uz Jāņu laiku nonācu Tenerifē. Lai gan, protams, sirds mazdrusciņ iesāpējās, redzot, ka draugi kur nu kurais atraduši svinību iespējas dzimtenē, mazo bēdu ātri vien apslāpēja sajūsma par sauli, okeānu un visiem citiem Tenerifes brīnumiem.

Lai nodrošinātu pasākuma tradicionālo daļu, Līgovakarā devāmies uz nepārspējamu flamenko priekšnesumu. Kombinācijā ar jūras veltēm un nelielu sangrijas daudzumu uzreiz sāka šķist, ka Jāņi siltajās zemēs, kur 23. jūnijā nu nekādi nebūs jāvelk ziemas mētelis, nemaz nav tik slikta doma. Jā, no latviskā visā šajā pasākumā nebija ne kripatas, taču vismaz laiku pa laikam Jāņus pavadīt siltumā un ar mazliet citu ēdienkarti nav tik slikti.

Tomēr bez mītiska piesitiena un vismaz daļēju pūļu pielikšanas, lai sagaidītu Jāņu saullēktu, īsti neiztika. Tad nu pēc raženajām paeljas, jūras velšu un sangrijas vakariņām devāmies uz kāda paugura virsotni meklēt maģiju, raudzīties naksnīgās zvaigznēs un kārtīgi izpētīt Mēness virsmu ar teleskopu. Saule Tenerifē norietēja šausmīgi ātri un saullēktu nācās gaidīt krietni ilgāk nekā īsajās Latvijas vasaru naktīs, toties bija vairāk laika naksnīgo debesu skatīšanai. Nevar arī teikt, ka Jāņu svinēšanu Tenerifē pavisam nesaprot. Varbūt koncepts un svinību izpausmes atšķiras no mūsējām, taču saulgriežu atzīmēšana ir pazīstama nodarbe dažādās kultūrās. Arī okeāna krasts Jāņu naktī bija noklāts improvizētiem ugunskuriem, kas pilnībā pārvērta ierasti komerciālo piekrasti. Ūdens un uguns kombinācijai piemīt kaut kāda īpaša burvība, un es nolēmu, ka līdzīgu konceptu varētu atkārtot arī dzimtenē.

 Jāņi ar Genovevu un pliko peldi saullēktā

Vienugad jau laikus sapratu, ka dažādu apstākļu dēļ Jāņos palikšu Rīgas tuvumā. Starp grandiozu ballīti Pierīgas pirtī ar baru nepazīstamu cilvēku un svinībām jūras krastā ar labāko draudzeni un nelielu draugu un ģimenes kompāniju izlēmu par labu otrajam variantam. Jūras krasts un Jāņi! Tā taču būs burvīga iespēja atdzīvināt neseno Tenerifes pieredzi!

Jāņi pie jūras man vienmēr šķituši kā konceptuāli maģisks un unikāls pasākums. Lai gan ugunskurus kurināt īsti nedrīkst, var atrast dažādus citus veidus, kā jūra var piešķirt kaut kādu brīnuma efektu. Mūsu gadījumā sauli aiz horizonta pavadījām uz katamarāna klāja, dziedot, jā, tās pašas Latvijas Radio 2dziesmas un kārtīgi izkrakšķinot visus kaulus Genovevas pavadījumā. Mājas pagalmā pirms tam saplūcām puķes stilizētam vainagam (tāpat mēs nekādā ozolā tos vainagus nemetīsim, tāpēc vienkārši zieds matos būs vairāk nekā pietiekami) un sapucējāmies improvizētai katamarāna fotosesijai. Jāņiem atbilstoši vai ne pārāk, bet fotogrāfijas sanāca glītas.

Lai gan nebija ne ugunskura, ne aplīgošanas, ne citu tipisko Jāņu aktivitāšu, kaut kā kopīgiem spēkiem sagaidījām arī saullēktu. Ja reiz Jāņi sagaidīti pie jūras, ir viens obligāts pienākums, kas no rīta jāpaveic, – jāpeldas pa pliko jūrā! Divas no trim jāņotājām saņēmāmies ledaini aukstajam solim, un es, skrienot ūdenī, vēl paspēju paklupt un iegāzties pirms laika, taču viss cēla mērķa vārdā, lai varētu teikt, ka es Jāņu rītā tiešām esmu peldējusies jūrā.

 Beidzot kārtīgi Jāņi!

Senāk cilvēki man teica, ka Jāņi dzīvo tieši Piebalgā. Un viņiem bija taisnība, jo tādas Jāņu tradīcijas, kādas esmu piedzīvojusi tur… Nu, kad es kādam pastāstu, kā tagad svinu Jāņus, par tradīcijām fanojošie draugi ir mērenā šokā un prasa, vai nākamreiz varu paņemt viņus līdzi. Dziesmas, dejas, kopābūšanas prieks, ugunskuri ik uz stūra un nemainīgi skaistie skati kaut kādā veidā tiešām padara Jāņus jēgpilnus.

Ierodamies jau laikus, pēcpusdienā uzceļam teltis un sākam klāt svētku galdu, vārīt zupu uz ugunskura un apdarīt visus citus sagatavošanās darbus līgotāju sagaidīšanai. Lai gan bez šašlika un alus kausa neiztikt, tas ir tikai pirmais posms visā garajā svinību procesā. Ēšanas un dzeršanas prieks gan nekad nav pārlieku garš, jo pavisam ātri to iztraucē līgotāji, kas dodas apgaitā pa visu ciematu, aplīgo, rotaļājas un tad iet tālāk uz nākamo māju. Katra māja ir padomājusi par ko īpašu: kādu spēli, aktivitāti vai saimnieces gatavotu cienastu līgotāju sagaidīšanai. Neviens nav noteicis ierobežojumu, cik daudz reižu viena vakara ietvaros drīkst spēlēt Ādamam bij’ septiņ’ dēli, un līgotāji šo trūkumu priecīgi izmanto, laižoties šajā rotaļā teju katrā otrajā namā.

Līgotāji arī neierodas tukšām rokām, pa ceļam saplūc dabas veltes, ko dāvāt saimniekam, saimniecei un pārējiem saimes locekļiem. Ar katru gadu aplīgojamo māju loks tikai pieaug atkarībā no apņēmības soļot tālāk un no kaimiņu sagatavotības pakāpes. Līgotājiem gan viss ir pa spēkam, ne ganības, ne lietains laiks, ne kārtējie ziemas mēteļi, ne nogurušas kājas nav šķērslis, lai kādu namu izlaistu.

Es vēl aizvien īsti nemāku uzpīt skaistu vainagu vai uzmest to ozolā, bet tam jau patiesībā nav nekādas nozīmes. Arī dziesmu ir tik daudz, ka es vēl aizvien pievienojos tikai uz atkārtojumu un skaļāk mauroju “līgo, līgo”, lai gan iepriekš liekas, ka zinu visus vārdus. Tajās dziesmās, kopīgajā gājienā, ugunskuros un dejās es beidzot redzu Jāņu jēgu. Uzēst šašliku un iedzert alu var jebkurā vasaras nedēļas nogalē. Bet kārtīgi nosvinēt Jāņus… to gan var tikai vienu reizi gadā.

 

Foto: Lāsma Artmane, Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu