Tuvāk pasaules jumtam jeb Mana citādā dzīve

— Dace Reisone

Tuvāk pasaules jumtam jeb Mana citādā dzīve

— Dace Reisone

Raksts

Publicēts: 16 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Brīdī, kad bērni izaudzināti un palaisti dzīvē, man jau pāri 40. Ko nu? Kā dzīvot tālāk, kā atrast piederību šajā pasaulē, kā gūt prieku no dzīves? Esmu strādājusi bankās, bijusi Laimas šokolādes muzeja pirmā direktore, izveidojusi viesu māju. Tik daudz kas piedzīvots, paveikts un radīts. Tomēr pēdējos gados jutos tā, it kā dzīvotu kāda cita dzīvi, kurā viss tik samākslots, ka vairs nesaprotu, kas ir pa īstam, kuri cilvēki ir īsti, bet kuri izliekas.

Vairāki ļoti personiski notikumi, arī veselības problēmas, un tad es pilnīgi skaidri sapratu, ka man jādodas projām. Uz kādu laiku. Vienai un uzreiz. Nekad dzīvē nebiju ceļojusi viena. Esmu bailīga un ļoti slikti orientējos jaunā vidē vai pilsētā; jāpaiet pāris dienām, lai saprastu, kur īsti atrodos. Bija skaidrs tikai tas, ka, esot vienai ar savām domām un plāniem, ar savu un tikai savu pieredzi, varu sākt rast atbildes. Tas arī bija mans lielais virzītājspēks – izveseļoties un atrast atbildes uz saviem jautājumiem.

Draudzene tikko bija atgriezusies no Indijas. No Goa. Viņai bija iedvesmojošs stāsts, bet galvenais – iedrošinājums sekot sirdsbalsij. Domāju, ka katram ir cita vieta, par kuru rodas īstā sajūta. Mana sajūta bija par Āziju.

Bija nelieli uzkrājumi, bet ne tik daudz, lai ceļotu ilgāku laiku. Noskaidroju, cik nepieciešams pirmajam laikam, un sāku plānot, ko varu pārdot. Atvēru skapi – tur gandrīz 40 pāru apavu. Vai tad man tie visi nepieciešami? Nē! Lai dzīvotu, nepieciešami daži pāri apavu un nedaudz drēbju. Tā nu es pārdevu auto, kurpju kolekciju, rotas un citas personīgās lietas. Uzreiz nopirku biļeti vienā virzienā un uztaisīju e-vīzu. Pārdodot savas lietas, visu rēķināju dienās. Tātad šīs kurpes ir divas dienas Āzijā, šīs – vēl viena papildu diena.

Baiļu ēnā

Ierados Goa ar vienu čemodānu, kurā bija visa mana iedzīve, ieskaitot mīļāko angļu porcelāna krūzi un blenderi smūtijiem. Sākumā biju šokā no visa. No mājas, kurā dzīvoju pirmās nedēļas un kurai logiem priekšā restes, lai pērtiķi un cilvēki neienāk, no tumšiem cilvēkiem visapkārt, no sievietēm tradicionālajā sari, no vīriešiem, kuri pētoši pavadīja katru soli. Biju baiļu sajūta no tā, ka jāiemācās braukt ar motorolleru, turklāt pa ceļa pretējo pusi. Kopš negadījuma, kurā guvu sejas traumas, nebiju braukusi un cerēju, ka man tas nekad vairs nebūs jādara.

Tumsa tur iestājas agri – pulksten 7 vakarā jau pekles melnums, un tad viena ārā negāju. Pirmie divi mēneši pagāja tādā kā baiļu ēnā. Apmeklēju ājurvēdas ārstu, konsultējos par veselības problēmām, viņš ieteica masāžas un procedūras. Pirmās masāžas laikā bija tik sāpīgi, ka spēju domāt vienīgi par to, kad tas viss beigsies. Pēc masāžas ārsts tikai noteica, ka vajag dzert vairāk ūdens. Tā tas turpinājās vairākas dienas. Ak dievs, cik man bija grūti, bet tas nebija iemesls atkāpties.

Atpakaļ citā gadsimtā

Nomainīju vairākas dzīvesvietas. Vienā no tām bija brīnišķīgs skats uz upi. No rītiem, kad saule vēl īsti nebija uzlēkusi, aiz loga putni ņēmās kā traki. Vārnas, balti putni uz garām kājām, dzeņi, zīlītes, nelieli putniņi ar spicu cekulu, pavisam maziņi un krāsaini – tik daudz un tik dažādi. Tā bija beidzamā māja šajā piekrastes līkumā, aiz tās sēta, kur saimniekoja zvejnieki. Šajā ciematā ik pa laikam bija problēmas ar elektrību – tā pazuda uz pāris stundām, dažreiz paliku arī bez ūdens, un tad pat no upes pasmelts ūdens bija gana labs, lai nomazgātos. Iemanījos iztikt ar dažiem litriem.

Divas nedēļas dzīvoju kādā viesu mājā nacionālā parka teritorijā Goa dienvidos. Tā bija ļoti klusa vieta, kur tikai pāris reižu ieradās arī citi viesi. Telefonam tur nebija zonas, un internets bija sasniedzams, tikai aizbraucot līdz blakus ciematiņam. Tas tik bija pārbaudījums! Esmu pietiekami atkarīga no telefona, lai atklāti pateiktu, ka man tas traucē, bet nevaru sevi piespiest to nelietot. Tad nu šī situācija bija lieliska mācībstunda, lai sevi pārvarētu. Ja vēlējos nosūtīt kādas ziņas, uzrakstīju, saglabāju un tad braucu uz ciematiņu, kur pie līkās palmas tās nosūtīju. Tas izskatījās diezgan amizanti – mazs ciematiņš ar dažiem simtiem iedzīvotāju, es aizbraucu nostājos kalna galā un mēģinu sūtīt, pienāk vietējais indietis un parāda koku, pie kura esot labāks savienojums. Sajūta tāda, it kā būtu nokļuvusi pagājušā gadsimtā. Jāatzīst, šī sajūta mani ik pa laikam pārņēma. Piemēram, džungļu viesu mājā darbinieki saziņai izmantoja stacionāro telefonu. Gluži kā padomju laikos. Jutos, it kā būtu atgriezusies bērnībā. Bibliotēkā iezvanās telefons, un tad viņi skrien, lai pagūtu pacelt klausuli. Elektrība arī te diezgan regulāri pazuda.

Katru dienu sāku ar peldi, jogu un meditāciju, visu enerģiju veltīju tikai sev. Kad izbraucu ar motorolleru, mani brīdināja, lai nenogriežos no ceļa, jo visapkārt ir daudz dzīvnieku. Visur brīdinājuma zīmes par savvaļas dzīvniekiem, piemēram, plakāts ar leopardu un uzraksts: ļauj man būt savvaļā un brīvam, tad vēl sumbri, briežiem līdzīgi un visādi citādi man nepazīstami dzīvnieki. Pie sevis gan nodomāju, ka vairāk tomēr jāuzmanās no cilvēkiem. Dzīvnieki ir bailīgi un bez iemesla man virsū nemetīsies, bet ar cilvēkiem nekad nevar zināt. Reiz apstājos, lai ieskatītos kartē, kur atrodos, un uzreiz apstājās arī vienīgais pretimbraucošais vīrietis. Prasīja man naudu. Ak jel, vai tiešām esi visu godu zaudējis, lai prasītu sievietei naudu? Turklāt pietiekami labi ģērbies un ar motorolleru.

Jā, tā nu tur ir – balts cilvēks tiek uzskatīts par naudas maisu. To esmu izjutusi, ceļojot pa Indiju un Šrilanku. Nepālā cilvēki ir citādi, lai gan robeža ar Indiju varētu liecināt par līdzību arī mentālā ziņā. Bet nē, nepālieši mani apbūra.

Bet atgriezīšos pie Indijas džungļiem. Ēdiens, ko gatavoja šajā viesu mājā, bija veselīgs un svaigs. Vietējais ārsts ieteica man ļoti rūpīgi sekot tam, ko ēdu, sīki nosakot, ko drīkstu un ko ne. Iepriekš pat nezināju, kā iegūst kokosriekstu pienu. Izrādās, tas ir vienkārši – pāršķeļ riekstu, izņem tā balto daļu, blenderī samaļ ar ūdeni, tad nokāš, un piens gatavs. No viena kokosrieksta var iegūt līdz pat litram svaiga piena.

Dzīvojot džungļos, tu esi ļoti tuvu dabai. Pērtiķi lēkā pa mājas jumtu, ķirzakas, vardes, dažādi kukaiņi mājā, apbrīnojami skaisti taureņi un putni. Baseinā čūska, skorpions un varde var būt vienlaikus. Uz izmisīgo saucienu, ka šeit taču skorpions ūdenī, vietējie vienā mierā atbild, ka tieši šie neesot nāvējoši, ja iekož pasāp vienu dienu, bet nomirt nevar, un čūska arī neesot indīga. Tā teikt, nomierināja, varu mierīgi turpināt peldēt.

Laimīga par to, ka esmu

Katru dienu centos izpildīt jogas vingrinājumus. Reizi vai divas nedēļā gāju pie pasniedzējiem. Jogas veidi ir tik dažādi, un intereses pēc katrreiz izmēģināju ko citu, galvenais – lai sakārtotu ķermeni. Atceros kādu īpašu jogas nodarbību. Karmas joga, dažādas stiepšanās un fiziskā aktivitāte uz lokanību. Pēc fiziskajām nodarbībām sekoja meditācija, kas pēc šīs jogas bija nedaudz ilgāka. Nogūlāmies visi, kā parasti, uz saviem paklājiņiem, aizvērām acis, un pasniedzējs teica, lai koncentrējamies uz kādu no trokšņiem, kas visvairāk traucē. Koncentrējos. Sākumā uz vārnu, tad vēju, tad uz viļņiem. Jā, viļņi. Tie tiešām palēnām sāka kļūt tādi kā traucējoši un dusmīgi. Tik spēcīga bija tā sajūta, ka iepūš stipra vēja pūsma, tiek atnestas līdzi lapas, mazliet smiltis un skujas. Šķita, ka tas pāriet pāri ķermenim. Viss – gan smiltis, gan skujas, gan visādas sīkas drazas. Un pūtiens nepāriet, bet pieņemas spēkā. Nokrīt divi pie malas piestutētie saliekamie krēsli ar tādu lielu būkšķi, tad plakāts uzkrīt kādai meitenei no Eiropas, bet viņa pavisam mierīgi to paceļ un turpina meditēt. Es nevaru izturēt un uzraujos sēdus. Aha, tur jau viens sēž – tas muskuļainais britu vīrietis, kurš iepriekš ļoti rūpīgi jogoja. Pārējie guļ un meditē. Neticami! Es vēl nespēju tā atslēgt prātu, lai meditētu brīdī, kad tuvojas negaiss un vējš ir vētras cienīgs. Tas norauj blakus konstrukcijai plēvi no jumta. Nu, vai zināt, baisi. Pamatīga karmas meditācija! Kad tā beidzās, viss bija netīrs, smilšains, visiem ķermeņi aplipuši ar sīkām lapiņām, skujām.

Piefiksēju, ka esmu sākusi sarunāties ar sevi brīžos, kad ir slikti vai bail. Nekad iepriekš neko tādu nebiju darījusi, jo vienmēr bija kāds, kam piezvanīt, ar ko parunāt, gūt atbalstu. Tikai Indijā sāku apgūt spēju pati tikt galā ar savām bailēm, ar sliktām sajūtām, ar brīžiem, kad ir pavisam grūti.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 16 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu