Tīras rokas, netīra statistika Ko mums iemācījis gads pandēmijā

— Jānis Sildniks

Tīras rokas, netīra statistika Ko mums iemācījis gads pandēmijā

— Jānis Sildniks

Raksts

Publicēts: 14 mai, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Martā aprit gads, kopš tu īsti droši nevari satikt tuviniekus vai pavadīt vakaru pie bāra letes ar svešiniekiem strīdoties par to, kura ir labāka – vecā vai jaunā Teilore Svifta. Jau gadu roku mazgāšana pēc tualetes apmeklējuma nav elementāras higiēnas jautājums, bet gan jautājums teju vai par dzīvību un nāvi. Jau gadu tu, ļoti iespējams, neesi bijis nevienā lielā koncertā, ja neskaita to, kas notika Tērbatas ielā. Iespējams, šā gada laikā tu esi jau saaudzis kopā ar treniņbiksēm un, garlaicības mākts, reģistrējies TikTok, kur sāki sevi publiski pazemot arī videoformātā. Šis laiks ir neskaitāmu atklāsmju pilns – gan dziļdomīgu, gan gluži vienkārši stulbu. Tāpēc izlēmu, ka dažas no tām, ko esmu novērojis, fiksēšu šajā rakstā.

 Retrospekcija – kā pirms gada sākās lielā ķeza

Jau kopš 2020. gada februāra pēdējām nedēļām man pazīstamie žurnālisti vakaros neko svarīgu neplānoja, jo rēķinājās, ka kuru katru brīdi var sasaukt preses konferenci Veselības ministrijā, lai paziņotu par pirmo Covid-19 pacientu valstī.

Tolaik tādi pasākumi vēl norisinājās klātienē, nevis Zoom platformā. Neviens īpaši neloloja cerības, ka mēs būsim vienīgais bastions, kas noturēsies pret vīrusu. Galu galā tas tobrīd bija konstatēts gan Igaunijā, gan Lietuvā. Mums bija veicies, jo tuvākā saskarsme ar Covid-19 bija kāds slims irānis. Viņš no lidostas ar sabiedrisko transportu aizbrauca uz autoostu, lai ar autobusu dotos uz Tallinu – reti garlaicīgs maršruts, kam ar milzu interesi sekoja mediķi, policisti, plašsaziņas līdzekļi, infektologi, valdība un sabiedrība.

Taču atskaites punkts Latvijai ir 2. marta vakars. Kā jau tika prognozēts, pienāca liktenīgais zvans, un ministrijas telpas piepildīja sen neredzēts skaits žurnālistu un operatoru. Lidmašīna Minhene–Rīga mums atveda ne tikai saujiņu atvaļinājumu izbaudījušu tautiešu, bet arī pirmo Covid-19 pacienti. Viņa “laimēja” gan kļūšanu par statistiski nozīmīgu ciparu, gan paša premjera ātras izveseļošanās vēlējumus. 

Tam cits pēc cita sekoja aicinājumi izvērtēt ceļošanas nepieciešamību, apsvērt pasākumu atcelšanu un citi jautājumi, kas sākotnēji šķita kā īslaicīgas neērtības. Daudziem realitātes sajūtu briestošajai ķezai piešķīra tas, ka infektologi laikus brīdināja: varētu nākties pārcelt boksera Maira Brieža cīņu.

8. martā sekoja otrais pacients. Pēc tam trešais. Savukārt jau 12. martā valstī izsludināja ārkārtējo situāciju.

 Mēs esam daudz sociālāki, nekā mums šķita

“Šis vīruss nav apturams, bet ir kontrolējams,” paziņoja premjers vakarā, kad tika izsludināta ārkārtējā situācija. Uzdevums it kā bija gaužām vienkāršs – ja tas draņķis ir lipīgs, tad vienkārši pastāvam nostāk viens no otra, vai ne? Pasēžam mājās divas nedēļas. Slimie izslimos, citus neaplipinās, un tas pāries pats no sevis. Plāns gatavs.

“Latvieši taču ir vientuļnieku nācija, mums nevajag vīrusu, lai savstarpēji distancētos,” norādīja kāds asprātis tviterī. Kādi simt citi, kuri visi uzskata, ka tieši viņi izdomāja šo joku, rakstīja: “Lieliski, tagad ierasto četru metru distances vietā man no cilvēkiem būs jāturas divu metru attālumā?” Atgādināšu, ka Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā latvieši tika prezentēti ar kampaņu #iamintrovert (es esmu introverts), kur tikām attēloti kā gatavie mizantropi.

Man gribētos teikt, ka saslimstības rādītāji apgāž mītu par latviešiem kā vientuļniekiem. Gluži pretēji. Spriežot pēc lielajiem cipariem, varētu padomāt, ka mēs nespējam pāris nedēļu izvilkt bez mešanās kukaragā svešiniekiem pārpildītā 15. trolejbusā. Visas tās nelegālās ballītes un neoficiālie naktsklubi, kas tika atklāti, tikai pastiprina domu par mums kā paniski atkarīgiem no mīcīšanās masās. Specbalvu es gribētu iedot tai mājas ballītei Jelgavā, kurā sanākušie viesi no policijas slēpās skapjos.

Tiesa, šeit arī veidojas nelāgs pretstats. Proti, jo ilgāk mēs mīcīsimies čupās, jo ilgāk mēs nevarēsim mīcīties čupās.

 Mēs esam rindā stāvēšanas tauta

Diskusijā pie Jāņa Dombura Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks teica, ka daudzi krīzi šobrīd izjūt kā nespēju iepirkties. Jo vairāk es apcerēju šo tēzi, jo vairāk tai piekritu.

Vai atceramies, kā pūļi šturmēja IKEA veikala atklāšanu? Vai Akropoli? Vai jebkuru citu lielveikalu? Vai milzu rindas pie pirmā KFC Vecrīgā? Vai pūļus pie Jāņa Rozes grāmatnīcas pēc nule iznākušās Andra Grūtupa grāmatas Maniaks? Vai Dziesmu svētku biļešu tirdzniecību, kur cilvēki uz maiņām stāvēja rindās visu nakti? Iespēja iepirkties mums nozīmē tik daudz, ka tās dēļ esam gatavi riskēt ar veselību.

Piemēram, paziņojumu “No rītdienas Covid-19 izplatības dēļ slēgs lielveikalus” milzu tautas daļa dzird kā “O, tas nozīmē, ka šovakar vēl ir vaļā. Pasteidzamies!”.

Iespējams, pie vainas ir igauņu asiņu piejaukums, taču, neizjūtot patiku pret stāvēšanu rindās, esmu veiksmīgi izvairījies no lielveikalu apmeklēšanas visu šo laiku, nepieciešamo galvenokārt pasūtot internetā, bet zeķes un apenes nonēsājot līdz pēdējam. Man gluži vienkārši ir grūti saprast, kā lētas bikses var atsvērt caurumu plaušās.

 Tehnoloģijas nemaz nav tik sarežģītas

Man tuvs draugs pirms diviem gadiem savai vecmammai uzdāvināja viedtālruni. Prognozējot loģisku notikumu attīstības gaitu, viņa to izmantoja tikai zvanīšanai, taču telefona numuri netika glabāti telefonā, bet gan bloknotiņā. Tehnoloģijas ir sātana padarīšana, un nav ko vecam sunim mācīt jaunus trikus, vai ne? Nepareizi. Līdz ar pandēmiju šī elles iekārta ir vienīgais veids, kā viņa ikdienā var redzēt savus mazbērnus, kas bija vienīgā nepieciešamā motivācija, lai no omītes laukos pēkšņi kļūtu par Arturu Medni.

Tagad viņa brīvi pārvalda WhatsApp, Facetime, savu dobju fotografēšanu un visādi citādi domā, vai viņai gadījumā nevajadzētu savu Instagram profilu, kur tās bildes sabāzt, lai nebūtu katram radiniekam individuāli jāizsūta jaunākie stādu apdeiti.

Šī ir tāda kā industriālā revolūcija sociālajiem tīkliem un digitālajām platformām. Tas, kas vēl nesen bija tikai jauniešu un moderno cilvēku padarīšana, pēkšņi kļuva par ikdienu visiem. Arī politiķiem, starp citu, kuri vēl labu laiku katru runu iesāka ar “Halo, jūs mani dzirdat?”. Šis laiks mums ir pierādījis, ka strādāšana no mājām var būt arī produktīva un “es šodien nebūšu birojā” obligāti nenozīmē, ka “es šodien visu dienu gulēšu”.

Nākamais jautājums: cik daudz no šīm tehnoloģijām mēs saglabāsim, kad iziesim no krīzes? Vai darbs no mājām aizvien būs normāla parādība? Vai aizvien skaitīsies, ka piedalies sapulcē, ja to vērosi Zoomplatformā, nevis stāvēsi blakus tāfelei, uz kuras uzzīmēta kaut kāda nevienam neko neizsakoša Venna diagramma? Varbūt pat arī TinderZoom randiņi paliks sociāli akceptēti, jo, nu… Sanāk gan ieekonomēt naudu uz dzērieniem un uzkodām, bet vari uzrauties uz cilvēku, kurš bildēs totāli neizskatās kā dzīvē.

 Vai draugi turpmāk būs labi

Es bieži domāju, kādas būs cilvēku savstarpējās attiecības tad, kad pandēmija beigsies, Covid-19 izskaudīs un ierobežojumus atcels. Aizvadītais gads cilvēkus ir distancējis ne tikai fiziski, bet arī ideoloģiski, radikāli pieaugot tam ļaužu pulkam, kas ir pieslējies konspirāciju teoriju pusei. Līdz šim skaļākie alternatīvie viedokļi bija par 5G negatīvo ietekmi un plakano Zemi, bet Covid-19 jautājums pavēra pilnīgi jaunus apvāršņus. Pēkšņi mediķi, kuriem gadiem esam uzticējuši savus ķermeņus, ir meļi, visi pasaules zinātnieki izrādās šarlatāni, bet katrs politiķis ir nekavējoties atlaižams valsts nodevējs.

Daži cilvēki izmanto sazvērestību teorijas, lai rastu vieglas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Citiem tās palīdz meklēt vainīgo likstās, ko viņiem nesusi pandēmija. Atsevišķi indivīdi tās kultivē savu interešu lobēšanai. Iemesli ir dažādi, taču rezultāts ir viens. Sabiedrība ir sašķelta vairākās karojošās pusēs. Turklāt runa vairs nav par dažiem dīvaiņiem ar folijas cepurēm un ruporu. Tie ir draugi, paziņas un pat radinieki. Piemēri tālu nav jāmeklē, jo arī es pats katrā no iepriekšminētajām grupām varu atrast vismaz kādu, kurš mani ir centies pārliecināt, ka Covid-19 ir pasaules vareno veidota afēra, kurā ir iesaistītas pilnīgi visas valdības, pilnīgi visi ārsti un neskaitāmi aktieri, kuriem maksā par “slimošanu”. Viņiem, par laimi, šo visādi citādi grandiozi plānoto multimiljardu šovu izgaismoja kāds jūtūberis un caurkritis biznesmenis Facebook. Tādā ziņā Skubijs Dū ar savām izmeklētāja spējām var pastāvēt malā.

Vai brīdī, kad beigsies pandēmija, mēs izliksimies, ka šis viss starp mums nav noticis? Vai arī mēs tagad esam pretējās frontēs uz visu mūžu? Vai arī tajās reizēs, kad mēs tiksimies, starp mums būs tā neveiklā “es zinu, ka tu zini, ka es zinu” spēle?

No vienas puses, mums aizvien ir līdzīgas intereses mūzikā un sportā, bet vai šis konkrētais uzskatu konflikts degradēs visu citu? Būs interesanti to redzēt.

Lai arī cik atšķirīgi uzskati ir iepriekš minētajiem cilvēkiem, lai arī kādas pozitīvas, negatīvas un interesantas mācības mēs katrs aizvadītā gada laikā būtu guvuši, ticu, ka ir viena lieta, kur viedoklis ir vienots. Mēs visi vēlamies, lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos un man pēc gada nebūtu jāveido raksts Dažas mācības, ko apguvām pandēmijas otrajā gadā.

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 mai, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu