Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 24 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Dana Sinkeviča

“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.

Patiesībā ir vērts zināt daudz vairāk. Aina Nagobads-Ābola nav tikai ievērojama figūra Latvijas jaunāko laiku vēsturē, viņa ir patiešām īpaša, ļoti neparasta, ar izcilu harismu un šarmu apveltīta sieviete. Ne velti bijušie politiķi atceras, cik pārsteidzošā veidā viņas priekšā reiz atvērušās daudzas citiem slēgtas durvis un kā pat Krievijas diplomāti nav spējuši turēties pretī viņas īpašajam personības valdzinājumam. Ābolu ģimenei savulaik bijušas draudzīgas attiecības gan ar valstu prezidentiem, gan karalisko ģimeņu pārstāvjiem. Dažādu valstu vēstnieki un pasaules lielāko naftas kompāniju bosi reiz sēdējuši ap šo pašu galdu, pie kura no smalkām porcelāna tasītēm patlaban tēju baudām mēs.

Starp citu, deviņdesmito gadu sākumā, kad uz Franciju devās pirmās neatkarību atguvušās Latvijas delegācijas, ar uzturēšanos saistītās izmaksas tika segtas no Ainas un Guntara Ābolu personiskajiem līdzekļiem. Viņa pati, par to jautāta, delikāti pāriet uz citu tēmu, tomēr uzticami avoti apgalvo, ka tieši tā tas tolaik esot noticis.

Ābolkundzei ir deviņdesmit septiņi gadi. Un tie nodzīvoti tā, ka prasītos tikt atainoti vairākus sējumus biezā romānā. Klausoties mūsu sarunas ierakstu, pārsteidz manis pašas un kolēģu priecīgā atraisītība. It kā mēs pirms sarunas nebūtu jutušās mazliet sastingušas no cieņas. It kā šajā Parīzes priekšpilsētas Vezinē namā būtu ciemojušās ne reizi vien, un sirsnīgā namamāte būtu sena un mīļa draudzene. Šis ieraksts nekādi neizklausās pēc intervijas. Un tā arī nebija intervija. Sagatavotie jautājumi izrādījās lieki. Viņai bija, ko mums sacīt, un būtu muļķīgi ar lieku iejaukšanos novirzīt stāstītāju no tēmas. Mēs vienkārši pavadījām lielisku vakaru aizraujošās sarunās. Mazliet pārēdāmies. Un jutāmies ļoti, ļoti labi. Vēl viens apliecinājums personības lielumam – šī spēja uzņemt svešus cilvēkus kā savējos, ne mirkli neliekot just kaut vai mazāko neveiklību, piemīt retajam. Tāpat kā šī jauda tik cienījamā vecumā burtiski dzirksteļot asprātībā, aizraujot klātesošos un vairākas stundas noturot viņus neatslābstoši ieinteresētā uzmanībā.

Privātsekretāre un palīdze Baiba, ļoti simpātiska gadus trīsdesmit veca sieviete, mūs gaidot, sagatavojusi smalkas uzkodas un izcepusi plūmju tarti. Pati namamāte, eleganti tērpusies, rūpīgi saveidotiem matiem, pērlītēm ausīs un kaklarotā, pamāj ar skaisti manikirēto roku galda virzienā un aicina mūs uz tēju. Kas kopā ar uzkodām un baltvīnu te tiek saukta par high tee*.

“Mūsu mājās high tee vienmēr bijusi tāda ierasta lieta,” viņa saka un smiedamās aicina ieņemt vietas atbilstoši protokolam. Kuru mēs, protams, nepārzinām, bet Baiba gan. Man tiek tas gods sēdēt pie namamātes labās rokas.

Kopš pērnā jūnija šeit vairs nav Guntara Ābola, ar kuru kopā lieliskā tandēmā pavadīti sešdesmit astoņi gadi. Viņa pēdējie sievai veltītie vārdi bijuši: “Zini, bet tu joprojām labi izskaties.” Tos sakot, viņš nemaz nenojauta, ka jau atvadās. “Agrāk, ja mēs ko nezinājām, prasījām Guntaram,” Ābola kundze saka. “Tagad arī pirmā doma, ka būtu jāprasa Guntaram, bet tad saku Baibai, lai iet un paskatās Google.”

Pirms ieslēdzu diktofonu, mēs iemalkojam vīnu uz iepazīšanos. Un par to, “lai mūsu pusē viss būtu labi”. “Es jau nu ļoti vēl būtu gribējusi aizbraukt uz laukiem. Man Latvijas lauku tik ļoti trūkst... to man visvairāk trūkst,” viņa domīgi saka.

Un, jā. Turpmākajā tekstā tikai vienreiz tiks minēts vārds bon. Taču to Ābolkundze sarunā lieto bieži. Apmēram tā, it kā pieliekot punktu rindkopas galā.

Jūsu personības šarmam un privātajiem kontaktiem esot bijusi ļoti liela nozīme diplomātisko sakaru veicināšanā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Visi diplomāti vīrieši esot bijuši gluži kā apburti jūsu klātbūtnē.

Jā, jā. Tas bija tad, kad es vēl biju diezgan jauna un dūšīga sieviete. Turklāt es zinu daudz valodu (smejas). Tas ir tāds īpašs laiks Latvijas vēsturē, un tas man arī tā īpaši gāja pie sirds. Arī tāpēc, ka mums tolaik nebija nekādas šķelšanās. Visi cits citu atbalstīja. Man vienmēr bijusi pārliecība, ka mums sava skaistā zeme ir jārāda citiem. Ka sevi ir jāparāda no labās puses. Lai nav tā, kā man toreiz kādā sarunā vieni franči teica: jūs tur, kaut kur – tajā Baltijas miglā. Un, katru reizi, kad es kādu atvedu uz Latviju, viņi bija ļoti pārsteigti. Tik pārsteigti, ka es pat biju gatava apvainoties. It kā mēs būtu citādi cilvēki.

Man arī žēl, ka mūsu tagadējiem valstsvīriem nav valodu. Un tad ir tā, ka kādās lielās sanāksmēs viņi te klīst vieni paši apkārt. Valodu prasmes ir svarīgas. Es vienmēr atceros, cik lieliskā angļu valodā un pārliecinoši Anatolijs Gorbunovs tajos pirmajos gados visās lielajās sanāksmēs norunāja. Ir tomēr starpība starp politiķi un valstsvīru. Manā skatījumā, mums bijuši divi valstsvīri – Meierovics un Gorbunovs.

Bet ne jau tikai valodu prasmē sakņojās jūsu panākumi. Valodas tomēr zina daudzi un daudzas.

Kas patiesībā svarīgi visiem, bet sievietēm pavisam noteikti – tev jābūt drošai par sevi. Tā nav nekāda iedomība, kā varbūt dažs domā. Tu vienkārši zini, ka esi savā vietā, un proti atrast kopsaucēju ar cilvēkiem. To var atrast vienmēr. Tā nav tikai lielās diplomātijas māka, tas noder arī sadzīvē. Tu klausies to otru cilvēku un mēģini saprast, kāda ir viņa pasaule.

Man bijis ļoti daudz dažādu sarunu ar visādiem valstsvīriem. Latvijā sarežģīti vienmēr bija ar Godmani. Viņam allaž bija viens sakāmais jau sagatavots: “Nu, ko jūs tur tajā Francijā, kāda no tā visa jēga.”

Vienreiz viņš iesauca mani savā kabinetā. To, kas tālāk notika, viņš laikam bija no kaut kādiem čekas paraugiem samācījies. Pats nosēdās logā. Bet mani tā nosēdināja, ka sejā tāda spilgta gaisma krita. Viņa seja palika ēnā. Un tad sāka savu: tas nav labi, un šitas nav labi. Šitādiem cilvēkiem nekad nevajag uzreiz teikt “nē.” Tad es, pati dusmīga, bet tā gudrāk tomēr sāku: “Jā, jā, Godmaņa kungs, šajā punktā jums pilnīga taisnība, BET...” (Smejas.)

Tajā laikā vēl biju tā šarmantā sieviete, un man diplomātiskajā dienestā tiešām labi gāja. Francijas ārlietu ministrs, tam es ārkārtīgi patiku, vienmēr bija ļoti pretimnākošs. Man bija viegla tā situācija, jo es jutos... tāda pietiekami veca – nu, piedzīvojusi sieviete, kurai turklāt arī vīrs mājās. Tādas pārpratumu situācijas nekad nav bijušas. Visiem bija prieks ar mani tikties, pat Miterāna autobusiņā varēju brīvi iekāpt, kur neviens cits tik viegli viņam klāt netika.

Tās attiecības ar visiem tiem augstās pozīcijās esošajiem vīriešiem bija tiešām ļoti interesantas. Ne tikai Francijā, bet arī Portugālē un Spānijā. Portugāles prezidents Suarešs kļuva mums par ģimenes draugu, un arī ar Spānijas karali man bija ļoti labas attiecības. Bet bija grūti, jo ar viņu vienmēr vajadzēja runāt trešajā personā (smejas). Par Širaku nemaz nerunājot, to mēs pazinām ļoti sen. Kā politiķi, savulaik Guntars finansiāli atbalstīja viņa partiju.

Sievietēm Latvijā dažkārt raksturīgs zems pašnovērtējums. Kā jūs guvāt to nesatricināmo pārliecību par sevi?

Man tas kopš dzimšanas. Biju vienīgā meitene starp brāļiem un brālēniem, uzaugu starp puikām. Es pat biju viena no galvenajām spēlētājām Gunāra Meierovica futbola komandā, kur visi citi bija puikas. Viņš visu mūžu smējās, saucot mani par futbolisti. Es biju aizsargs, tā maisījos visiem pa kājām, ka nevarēja garām tikt. Tēvs mani ļoti atbalstīja it visā un dažādi veicināja pārliecību par sevi un savu varēšanu.

Es vispār domāju, ka latviešu sievietes ir unikālas. Atšķirīgas. Tie sākumi jau mūsos ir no senču senčiem. Esmu tādās lielās konferencēs te Francijā bijusi, kur visas sievietes gaudās par savu briesmīgo dzīvi. Kā tie vīrieši viņas nenovērtē un tā... Zināt, mans vīrs nomira deviņdesmit piecos gados, man pasludinādams, ka viņš ne tikai mani mīl, bet joprojām ir manī iemīlējies. Tas nu bieži negadās. Tā tiešām ir milzīga laime.

Un zināt, kā to var pieredzēt. Mēs viens otru visu mūžu cienījām un atbalstījām. Savulaik es viņa biznesa pasaulē piedalījos, un vēlāk viņš ne tikai manā vēstnieces pasaulē piedalījās, bet arī Latvijas vēsturiskajos procesos. Mans vīrs Guntars ļoti cienīja mani un cienīja sievieti vispār.

Bet toreiz konferencē tām franču sievietēm teicu, ka es vēlos izteikties citādi. Mēs Latvijā nekādus krūšturus nebijām pa gaisu prom metušas. Gluži otrādi. Un vēl es sevī nodomāju – varbūt tomēr jums arī vajadzētu mazliet uzpervēties un uztaisīties, ko mēs, latvietes, labi protam. Bet nu to es, protams, neteicu (smejas). Es viņām tikai teicu, ka tas aizsākās ar mūsu vecvecmātēm. Arī mana vecāmāte bija lielas lauku saimniecības saimniece un vienmēr vecamtēvam godu deva. Viņš bija tas, kas galda galā sēdēja. Bet atslēgas... atslēgas, protams, glabājās pie vecāsmātes (smejas).

Arī tagad tā būtu jābūt, ka vīrs sēž galda galā un tiek godāts, bet atslēgas ir pie sievas. Mums valstī ir bijušas daudzas svarīgas un izdarīgas sievietes. Te Francijā, piemēram, pret Laimdotu Straujumu visi izturējās ar lielu cieņu un patiku.

Latvijā gan daudzi pret sievietēm politikā un amatos tagad ar cieņu īpaši vairs neizturas. Tieši otrādi – sievietes visvairāk pakļautas kritikai, bieži galīgi ne par tēmu, jo tiek kritizēts izskats, apģērbs, vecums. Vīriešiem šajā ziņā vienkāršāk.

Jā, nu saprotu, ka vispār mūsu zemē tā politiskā attīstība ir gājusi uz priekšu, bet reizē arī atpakaļ. Kaut kāds liels smalkjūtības trūkums ir izveidojies. Tās smalkjūtības, tās man tagad tiešām drusku pietrūkst. Cilvēki vairāk domā par naudu, nevis par attiecībām. Senos laikos Latvijā tas bija pat patīkamāk nekā Francijā – nebija arī tādas lielas skaudības starp pašām sievietēm. Nu, bet pēdējā laikā tā ļoti attīstās. Cik nu es esmu jutusi, pāris reižu gandrīz vai tādus nesmukus gājienus vienai pret otru. Īpaši tagad – pēdējos desmit gados. Mani vairs neviens neaiztiek, jo it’s ower*, bet nu tur viena otra, kas ir tādās augstās pozīcijās, ņemas gan, ka šausmas: kura labāka, kura gudrāka, kurai vairāk jānopelna.

Teicāt, ka spēks, vitalitāte un manieres jums iedzimti un ieaudzināti ģimenē. 

Jā, jā. Mani vecāki sapazinās, studējot Pēterpilī. Iedomājieties, manai mammai tagad būtu kādi 150 gadi! Bet nu... viņi studēja un apgrozījās ļoti inteliģentā sabiedrībā. Mamma bija romantiskāka, bet tāda diezgan speciāla sieviete, ļoti gudra, sevišķi matemātikā. Bet arī tāda klusa un mierīga, jo tēvs bija tas lielais vadonis. Savulaik viņš bija Ziemeļlatvijas atbrīvošanas grupā ļoti svarīga persona. Viņam bija tāda liela politiska būšana sākumā, bet tur viņš ilgi nepalika, jo sākās tā partiju dalīšanās. Bet tāpēc, ka bija daudz ko darījis, kad bija neatkarība un agrārā reforma, viņš bija starp cilvēkiem, kuri varēja pārņemt kaut ko no vācu īpašumiem. Manam tēvam piešķīra Ēberģes muižu, tur es uzaugu. No ģimenes man arī tas, ka ļoti patika svētkus svinēt. Kad kļuvu par vēstnieci, Konkordijas laukumā uztaisīju tādu balli, kāda tur pēc tam vairs nav bijusi.

Bet man tika noteikta stingra disciplīna uz mācīšanos. Bija jāmācās un nekādu citu variantu nevarēja būt. Es arī jaunībā biju ļoti sportiska – mana specialitāte bija vingrošana uz baļķa. Es biju smuka meitene, un tas arī dzīvē tomēr palīdz. Mans tēvs ar mani ļoti lepojās.

Dūša man vienmēr liela bijusi. Pat lielāka nekā brāļiem. Arī jāšanā, piemēram. Es esmu arī ar mēslu ratiem braukusi, stāvēju kājās, pajūgu vadot. Tas, ka pratu ar zirgiem tikt galā, man arī vēlāk vienmēr labi noderējis.

Man viena mazdēla sieva, viņa Holivudā pie filmām strādā, prasīja: kā jūs tikāt ārā no tā kara. Mēs toreiz jau bijām Vācijā, bēgļi.

Kā tas bija?

Es izbēgu, kad krievi nāca iekšā tajā vietā, kur biju kopā ar Rīgas 2. slimnīcu. Viens vācu dakteris, kas tur toreiz bija pārvaldnieks, atnāk un mums saka: “Jūs jau te tādi daudzi esat, kas negribat krist krievu rokās.” Un es teicu, ka es noteikti ne. Tad viņš pastāstīja, ka esam jau gandrīz aplenkti, ir par vēlu. Priekš viņa vismaz. Tas dakteris nevarēja ciest Hitleru, viņš nebija nekāds hitlerietis. Saka: tajā vienā virzienā ceļi vēl vaļā, bet mēs nevienu nevedīsim. Slimnīca un slimnieki paliek tepat.  Tur bija arī citas meitenes no slimnīcas, kas teica: nu, ja nevar, tad nevar. Tad jāpaliek. Es saku: nē, tā nekad nav, ka nevar. Tas man vienmēr bijis skaidrs, ka tāda “nevar” vispār nemaz nav.

Paņēmu spilvendrānu, piesēju divas jostas un tur kā somā visu ko sametu. Par ko visi vēlāk brīnījās, cik loģiski es to izdarīju. Jo tādos apstākļos cilvēki parasti paķer pirmo, kas pagadās. Bet es – kādu blūzīti, kādus svārciņus, kurpes. Ko visu vēl pēc tam ilgi varēju valkāt. Man bija vienas tantes Latvijā pašausti svārki, tādi skaisti rūtaini. Un no seniem laikiem palikuši jājamzābaki, jo es taču biju ļoti nopietni ar to jāšanu kādreiz nodarbojusies. Uzvilku svārkus, apāvu zābakus, ņēmu savu spilvendrānu un devos projām. Saku citiem: es jau nemaz vēl nezinu, kur un kā, bet man jāiet. Un iešu tik ilgi, kamēr izkļūšu.

Mežā satiku vienu nabaga vācu zaldātiņu, kam roka apsieta kaklā karājās. Un viņš prasīja: vai tev nav bail vienai mežā? Es atbildēju: “Nē, nemaz! Man galvenais izkļūt no šejienes.” Viņš pieteicās mani pavadīt, jo zinot, kur man jāiet. Aizveda līdz ceļam, bet pats palika. Domāju – viņu nošāva. Krievi ievainotos neņēma. Manu pirmo vīru arī tā nošāva. Jo viņš bija karā dakteris un palika kopā ar ievainotajiem. Visus nošāva.

Uz ceļa bija automobiļi un pajūgi, un liela ļaužu plūsma ārā uz Dānijas pusi. Garām brauca maizes automobilis. Tāds vecs pāris priekšā un saka: ja vari, lien tai vienā plauktiņā, bet tur ir ļoti šaurs. Bet ko es nevaru? Pie lielā ceļa mani izlaida. Un tur nu bija viens tāds šausmīgs periods, par to es tagad labāk nestāstīšu nemaz. Varu pateikt tik, ka visu laiku uz mums šāva. Bez apstājas.

Vēlāk es ieraudzīju tādu kā čigānu kulbu. Iekšā divi veči vācu uniformās, jo, zināt, beigās jau Hitlers ņēma visādus. Ratos mani nelaida, bet teica, ka tad, ja protu braukt ar pajūgu,varu nākt. Protu!

Tad viens vecis ielīda ratos gulēt, bet otrs aizmiga turpat uz bukas man blakus. Es, kā jau teicu, mājās biju labi iemācījusies ar mēslu ratiem braukt. Un šī tagad arī nebija man nekāda problēma. Un tā es, to kulbu kučierējot iebraucu angļu okupācijas zonā. Gudrā veidā biju no skolas laikiem saglabājusi jaunatnes Sarkanā Krusta apliecību. Latviski bija rakstīts, neviens tāpat neko nevarēja saprast, tikai to, ka Sarkanais Krusts. Kad es to parādīju, tad – o, Red Cross, OK, OK. Nesūtīja ne uz kādām pārbaudēm.

Jūs esot vienmēr strikti izvairījusies vainot kādās lietās tautību. Neteicāt: krievi, sacījāt – sovjeti.

Manā jaunībā man bija draudzene Ņina. No tiem krievu pārstāvjiem, kas visi bija Latvijas patrioti. Es teiktu, tādi īsti latvieši, bet viņiem bija tā skaistā krievu dvēsele. Viņi dziedāja brīnišķīgas dziesmas, kurās to dvēseli varēja saklausīt. Kad kara laiki beidzās, daudzi no tiem it kā krieviem no Amerikas atbrauca atpakaļ uz Rīgu skatīt savas vecās pēdas. Jo viņi jutās Latvijai piederīgi.

Jā, tā ir liela starpība. Krievi un sovjeti. Es jau aizvien vēl tā romantiski ceru, ka Krievija reiz atdzims un kļūs par vienu politiski taisnīgu zemi. Kad es tagad kaut kādos pasākumos esmu bijusi, saku, ka ceru, ka Krievija arī reiz pārveidosies un mēs varēsim saskanīgi kopā dzīvot. Un tad tas Krievijas pārstāvis man vienreiz teica tā: “Nu, Ābolkundze, jūs tik ļoti cerat uz Krievijas pārvērtībām... Bet zināt, varbūt tas reiz notiks, taču ne jau nu tuvāko simt gadu laikā.” Mana mamma un tēvs apprecējās Pēterburgā. Un viņiem bija ļoti plaši sakari un draugi starp krievu inteliģentiem. Kad 1941. gadā krievi ienāca Latvijā, tad mamma teica: nu, nevarētu taču būt tik slikti, kā te visi runā. Bet pēc tam jau viņa teica: “Kas tie tādi vispār ir? Tie jau nav krievi!” Jo ar šo slāni, kas te iebruka, viņa iepriekš nebija saskārusies.

Jā, tie kara laiki man pārgāja pāri ar visādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem un ļoti, ļoti lielu saņemšanos.

Cik gadu jums toreiz bija?

Divdesmit trīs, divdesmit četri. Kara stāstu ir daudz, un to melno stāstu ir daudz arī manā dzīvē. Un tā vienīgā reize, kad man prasīja palīdzēt, bet es teicu: nē, es tiešām nevaru, bija tad, kad sašāva vilcienu. Es varu slimnīcā uz galda asinis redzēt, man ar to nav problēmu, bet tajā vilcienā, kur bija sašautās mātes un nošautie bērni... tur es vienkārši nespēju ieiet. Es tomēr vēl biju tikai jauna meitene. Pati arī biju tajā vilcienā, tikai izlēcu uz pareizo pusi, kad lidmašīnas sāka nākt. Gulēju zemē, sarāvusies maziņa, un domāju, kur man tagad trāpīs. Bet redz – netrāpīja.

Tā ir tāda viena šķautne manam laikmetam un manai dzīvei. Ir tāds interesants ticējums, kuru tagad biežāk atceros nekā jaunībā. Biju atkal atsākusi studēt (zobārstniecību) un reiz braucu vilcienā, tā atbilstoši sapucējusies un sataisījusies. Un iekāpj vagonā Volfgangs Dārziņš. Vecā Dārziņa dēls. Saka: “Ā, labdien!” un apsēžas. Tai kupejā mēs tikai divi. Es, kā teicu, sataisījusies, un skaidrs, ka man tak jāparāda sevi no labās puses (smejas).

Viņš prasa: “Kur tu brauc?” Es atbildu, ka uz Eslingeni pie saviem vecākiem. Tur būs kaut kāds jauniešu bridža turnīrs. Viņš: “Ā, tu spēlē bridžu?” Es: “Kā citādi.” Tad mums par šo sākās diskusija, kuras laikā viņš pārbaudīja, vai zinu bridža noteikumus. Beigās viņš teica: “Tu esi ļoti interesanta meitene, parādi man savu roku.” Nu, es parādu. Viņš saka: “Mīļā meitene, tu taču dzīvosi gandrīz divas dzīves, ārprātīgi garš mūžs tev priekšā.”

Tagad brīžiem domāju, ka sāku tādām lietām ticēt. Man tagad deviņdesmit septiņi, būs deviņdesmit astoņi. Neviens jau tam netic, kad satiek (smejas).

Bez glaimiem un ar pilnu pārliecību – ja mēs nezinātu, arī nespētu noticēt.

Patiesībā tā mana galvenā personības šķautne, kuru es pati sevī izteikti jūtu, – manī ir šausmīgi daudz mīlestības. Es ļoti mīlu cilvēkus. Mēģinu katrā atrast kaut ko labu, lai kā arī tas būtu. Pat politiķos. Klausīties un klausīties, un mēģināt saprast. Nu, tāpat tak viņš ir cilvēks! Man mīļi latvieši, jo es jūtos ļoti, ļoti latviete, kaut gan man ir divas pilsonības. Kad man prasījuši, ko mīlu vairāk, tad atbildu, ka par 150 procentiem Latviju un par 150% Franciju. Francija ir bijusi ļoti laipna pret mums ar vīru. Mums te vienmēr labi klājies. Esam īsti buržuā (smejas). Mūsu dēls ieprecējās Bodlēru dzimtā, viņi tagad abi ar sievu ir ārsti.

Man jau tādā garā mūžā ir bijis daudz dzīves cēlienu. Varētu pat teikt, ka tiešām vairākas dzīves nodzīvotas.

Ja godīgi, mums pašlaik drusku pietrūkst tādu sieviešu, kas varētu ar savu piemēru un personību tā iedvesmot kā jūs. Kaut kā vairāk publiskajā telpā tādi sekssimboli kā role models* prevalē. Bet to iedvesmu tik ļoti vajag. Iedvesmu dzīvot ar pilnu jaudu, nevis čīkstēt un vaidēt.

Viena lieta, ko nevar noliegt, ka man dzīvē bija tas atbalsts, tas īstais vīrietis. Es ar lielu saņemšanos vienmēr rādīju viņam, ko varu izdarīt un ko varu nokārtot. Un man vienmēr bija tas teiciens: es varu.

Viņš man piezvana no pilsētas un saka: “Klausies... man te ir piecpadsmit baigi svarīgie naftas veči. Vai mēs varētu viņus kaut kā...?” Es ne brīdi nedomāju, teicu: “Nu, protams, ka varam! Cikos?” Man jau bija arī tajos laikos vienmēr kāds palīgs mājās, un Francijā jau ir tā, ka tu aizbrauc uz visādām bodēm, paņem šo un to, un skaists galds gatavs. Un pati es vienmēr omulīga un smuka. Un šie nāk, un es vienmēr ar smaidu: hi, hi, how nice to meet you* (smejas). Un šie, visi tie onkuļi, tik briesmīgi priecīgi, jo kuram tad nepatīk, ja viņu kādās mājās silti sagaida? Viens no lielo kompāniju bosiem, šķiet, no Shell, teica, ka visi ir vienādi, tomēr vienmēr patīkamāk veikt darījumus ar draugiem. Tā ka es allaž palīdzēju, lai mēs tiekam iekšā tajos draugos. Guntars jau arī ļoti labi strādāja. Tajos laikos naftas pasaulē bija ļoti liels godīgums. Ja tur kādu pieķēra, ka viņš kaut kādu šahermaheri, tad tas uzreiz bija no tā kluba ārā, un pārējie ar viņu vairs lietas nekārtoja. Tur jau nav tikai nafta, eļļa. Tur pārstrādāšana, rafinēšana un mašīnu mašīnas.

Jums pašai tas nekad nebija grūti? Nedomājāt – atkal viņš ved tos piecpadsmit svarīgos večus. Bet jums divi bērni un varbūt gribētu tajā brīdī kādu grāmatu palasīt.

Nē, nebija. Nekad. Mani bērni piedzima abi vienā gadā. Janvārī un decembrī. Man tad bieži teica: ā, viņi ir adoptēti. Es teicu: nu, paskaitiet! Un tolaik, kad mēs bijām Marokā, mēs bijām izdomājuši, ka labāk būs, ja es ar bērniem uz kādu laiku aizbraukšu pāri uz Spāniju. Tur bija daudz visādas izdevīgas vietas, kur varēja normāli padzīvot. Tajos laikos es Spānijā maksāju vienu dolāru dienā par vietu hotelī. Es arī noīrēju vienu meiteni un vienu kalpu ar ēzeli, tad salikām tos bērnus uz ēzeļa un gājām staigāt pa Pireneju pakalniem. Tagad es domāju, ka tomēr biju pilnīgi traka. Viena ar diviem maziem bērniem – vienam pusotrs gads, otram divarpus. Un es bon, es vienkārši braucu. To vienu bērnu varēju lidmašīnā turēt klēpī, to otru iedevu vienam jaunam puisim aiz muguras. Ingrīdiņa to tik mācēja tolaik pateikt kā “papa”. Un tam puisim arī teica “papa, papa”. Un viņš: uiii no, no (smejas). Nu, protams, ka nogurusi es tolaik bieži biju, bet nebija nekas, kāpēc lai es domātu, ka man kaut kas varētu nebūt labi. Biju pilnā pārliecībā, ka vienmēr tās lietas varēšu saglābt. Ja ne citādi, tad katrā padusē pa bērnam un prom.

Bērniem jau bija patīkami, ka viņi gandrīz kā dvīņi. Jānis tāds stingrais vienmēr bijis. Par visu atbildīgs. Tagad, pēc tēva nāves, viņš arī manā mājā noteicējs, kaut gan pats te nemaz nedzīvo. Ingrīda citāda. Atceros, kad bija maza, vienmēr teica ciemiņiem: esmu Ingīts, tas mans brālits Janits, saucas Jānits. Visu mūžu viņi vienmēr turējušies kopā. Labi, ka meita aizbrauca uz Ameriku, vismaz varēja apprecēties (smejas).

Arī ar mazmeitām parunājam par dzīvi, bet uzbāzties jauniešiem ar savām pamācībām nevajag. Jūs zināt tās omammas, kas visu zina labāk, kā mazbērniem jādara? Nē, es tāda neesmu. Ir jau arī ļoti daudz kas mainījies. Jā, ir kaut kādas pamatlietas nemainīgas, bet tomēr ir pavisam citi laiki. Mums bija daudz vairāk brīvības.

Tagad, ja tu sasaisties ar kādu jaunu cilvēku, tad pēkšņi esi it kā nogriezts no citiem. Man bija vesela banda pielūdzēju. Viens tur bija tāds, kas teica, ka viņš gribētu, lai man būtu koka kāja, tad vismaz tie pārējie nebūtu tik ļoti ieinteresēti. Man bieži bija tā, ka tad, kad satiku vienu no tiem puišiem un sēdējām kādā kafejnīcā, viņš ļoti gudri runāja. Toreiz bija modē ļoti gudri runāt (smejas). Un tad no tās kafejnīcas iznācām ārā, bet ap stūri mani jau gaidīja otrs, ar kuru es gāju uz ķinīti. Un tas bija tik brīnišķīgi un interesanti, un ar to nebija vispār nekādu problēmu. Tagad tā īsti nav.

Un zināt... Mums jāmīl savi vīri, bet mums ir arī jāaudzina savi dēli.

Kā jūs savu dēlu audzinājāt?

Uzvedība un cieņa vienam pret otru. Mans vīrs arī to visu ļoti uzmanīja. Ar bērniem tā, ka viņi nekad nedrīkst izlaisties. Viņi to skatās arī no vecākiem. Ja vecāki ir strādīgi un darbīgi, tad arī bērni to iemācās. Un viņiem jāredz, ka darbs nav tikai darbs, tas ir arī viens liels gandarījums. Par to, ka tev labi izdodas, ka tu vari. Gandarījums ir ļoti svarīgs.

Vienmēr var atrast, kur savu roku pielikt. Tiekoties ar cilvēkiem, vari atrast, kur savu pieskārienu iedot. Ja tā neskaties, tad tā dzīve, manuprāt, kļūst samērā pelēka un tukša.

Ir diezgan daudz tādu sieviešu, kas par visu ko saka: ko tad es, man nesanāks, labāk nemaz nesākšu.

Tur vajag drusku būt tām sieviešu un vīriešu attiecībām iejauktām. Tad ar vīru arī nevarētu būt pārāk labi. Jo tiem vīriešiem jau tādas sievietes nepatīk, kas ir pilnīgi ļenganas. Lai tad viņa saņemas vismaz tik daudz, ka tad, kad aiziet kaut kur kopā ar savu vīru, viņai vismaz ir ko teikt. Ka viņa ir kaut ko klausījusies, skatījusies un lasījusi.

Bet zināt, kā vēl ir? Vīrietis tomēr ir viegli ievainojams. Ja viņa personība tiek apšaubīta, tad – ak vai! Ļoti jāuzmanās. Pat ja viņš ir veiksmīgs cilvēks. Ir ļoti jāuzmanās sarunās un jārespektē gan vīru, gan dēlu domas. Tā spēlīte ar tiem vīriešiem... tas ir traki. Drusku jau tur ir tāda pielāgošanās starp dzimumiem.

Jūs ar vīru bijāt kopā sešdesmit astoņus gadus. Un viņš aizvien bija iemīlējies. Kā tas vispār iespējams, kā saglabāt to īpašo pievilkšanos, kas saista divus cilvēkus?

Tā spēle. Tā spēle iepretim viņam. Jo es visu mūžu arī gribēju viņam patikt. Un ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Sarunās. Bet, protams, vienmēr rūpējos, lai esmu fiziski patīkama. Un viņš to arī novērtēja. Viņš vienmēr visu ievēroja, ja man bija kas jauns, kas smuks.

Galvenais jau, ka katru vakaru un katru rītu viens otru otru nobučojām. Nu jau kādus gadus dzīvojām atsevišķās istabās, un katru rītu viņš nāca mani nobučot.

Vienmēr man arī bija ļoti smuka naktsveļa. Manas rītakleitiņas un naktskrekli vienmēr bijušas no Diora, dārgāki nekā manas kleitas. Es vienmēr saķemmējos, drusku uzkrāsoju lūpas un viegli iesmaržojos, pirms mēs tikāmies. Un viņš jau arī zināja, ka vienmēr esmu saposusies priekš viņa. Viņš to vienmēr pamanīja un novērtēja. Varbūt tur tas noslēpums. Ne tikai dzīvot kopā, bet arī tā mijiedarbība, domu apmaiņa, interese un cieņa vienam pret otru.

Viņš jau arī pats vienmēr bija ļoti apetītlīgs. Patīkams. Līdz pašām beigām. Vakarā, pirms viņš nomira, mēs te abi dārzā sēdējām un priecājāmies par rozēm.

Tā bija viena traka lieta. Viņš nomira savā dzimšanas dienā, 24. jūnijā. Mums te bija bērni un mazbērni no visām malām sabraukuši uz Jāņiem un tēva dzimšanas dienu. Un no rīta viņš aizgāja. Tas bija liels šoks. Jā... Bet viņš vienmēr man bija teicis, ka viņam nepatīk sievietes pīkstules. Ka tas nav latviešu sievietes stils. Un man vienmēr patikusi tā tautasdziesma. Zināt taču! “Bēdu, manu lielu bēdu, / Es par bēdu nebēdāju, / Liku bēdu zem akmeņa, / Pāri gāju dziedādama.” Esmu to vienmēr likusi pretī francūzietēm, sakot: lūk, tādas ir latviešu sievietes. Liek bēdu zem akmeņa.

Piedodiet par šo jautājumu, bet vai, uzturoties ļoti ievērojamu vīriešu sabiedrībā, jums šo sešdesmit astoņu gadu laikā nekad nav ienācis prātā, kā būtu, ja būtu?

Nē. Man ar viņu ļoti labi patika dzīvot kopā un arī gultā iet. Kāpēc man būtu jāskatās kaut kur apkārt? Es vienmēr esmu domājusi – ja tu aiz gara laika sāc skatīties apkārt, tad tur var tikai kaut kas sajukt. Un ja nu tev tas otrs pēkšņi patīk labāk? Ko tad? (Smejas.)

Guntars vienreiz pieļāva tādu kļūdu, un tad es viņu gandrīz izmetu. Bet viņš ļoti nolūdzās, un es piedevu. Vispār biju liela čūsku vecene šajā ziņā. Es viņu ļoti pieturēju, jo viņam bija liela piekrišana. Viņam piemita seksapīls. Tas ir tas, par ko franči saka: nezin kas, bet kaut kas. Tas no viņa staroja. Viņš visu mūžu bija ļoti patīkams un pievilcīgs. Bet, jā, es viņu tiešām ļoti uzpasēju. Reiz viena sekretāre, tāda smuka, blonda meitene... Ļoti laba sekretāre. Bet es atnāku uz biroju, ieeju Guntara kabinetā, un viņa tieši dod kaut kādus papīrus parakstīt. Pieliekusies. Es tā skatos... nu, šitāds te (rāda) dekoltē. Kad viņa aizgāja, es vīram teicu: “Šitā ilgi te nepaliks.” Un tā arī notika. Izkārtoju, ka viņu aizmainīja prom. Tā mierīgi.

No jums burtiski staro dzīvesprieks un enerģija.

Jā, ir tāda enerģija dzīvot. Tā vajadzīga. Man viena draudzene reiz speciāli uzdāvināja podu ar uzrakstu The best of times is now*, es tā arī vienmēr esmu mēģinājusi darīt un justies. Lai būtu tā, ka tā ikdiena ir patīkama, nevis tad kaut kad kaut kas būs. Es domāju, ka arī tas nāk no tām bēgļu gaitām.

Kad es toreiz aizbraucu no Latvijas kopā ar to slimnīcu kā tāds studentiņš. Maniem vecākiem tas, protams, bija briesmīgi, ka jābrauc projām. Es atceros, ka tēvam bija tāds milzīgs skapis ar vērtīgām vēstures grāmatām, kuras viņš bija ilgi gādājis. Tēvs piegāja pie tā grāmatu skapja, kas bija aizslēgts, un teica: “Nu, vismaz kādu grāmatu vajadzētu paņemt līdzi.” Pastāvēja, padomāja un teica: nē. Vai nu būs atpakaļ vai nebūs. Viņiem tas bija šausmīgi. Mēs, tie jaunie cilvēciņi, knapi divdesmit gadu veci, mēs jau neapzinājāmies vēl īsti, kas notiek. Mums tas bija gandrīz vai tāds kā piedzīvojums. Bet vecākiem tas bija šausmīgi.

Vēl Ābolkundze stāsta par saviem iespaidiem pirmoreiz pēc ilga laika padomju gados atkal ciemojoties Latvijā un saka, ka viens ļoti amizants notikums saistās ar gleznotāju Induli Zariņu. Tas gan noticis Parīzē. “Iepazināmies ar viņu sovjetu laikos Parīzē, nākot no mākslas izstādes, kuru katru gadu ar Guntaru apmeklējām. Kāpjam lejā pa trepēm un sarunājamies. Uzreiz viens mūs uzrunā: “O, jūs runājat latviski?” Mēs: “Nu, jā.” Viņš: “Es arī esmu latvietis. Tas sarkanais Zariņš.” Es tad teicu: nu, mēs tādā gadījumā esam tie baltie Āboli. Tāda bija mūsu iepazīšanās. Tas viss bija tik omulīgi, ka mēs tūlīt aizgājām uz restorāniņu pusdienās. Un ko viņš varēja stāstīt anekdotes – par Hruščovu un Berežņevu, un visu ko! Nu, šausmīgi omulīgi bija. Un tad viņš saka: “Ābolkundze, jūs negribat nopirkt vienu manu gleznu?” Es teicu: jā, mani gleznas interesē. Tad viņš uzaicināja mūs uz izstādi, ko komunistu partija taisīja kreisajā krastā. Bet viņš saka, ka tās gleznas no izstādes nedrīkst pārdot, bet varot vienu nokopēt. Jo ļoti vajadzīga nauda. Gribot nopirkt sievai zābaciņus uz augstiem papēdīšiem.

Tad mēs aizgājām uz izstādi, un man daudz kas tīri labi patika. Vienu izvēlējos. Tad viņš savā hoteļa istabā to gleznoja. Viņš ar manu vīru ļoti labi sapratās, kad bija kopā, abi visādas divdomīgas anekdotes vienmēr stāstīja. Bija tāda liela saskaņa un draudzība. Tagad mums jāiet tai gleznai pakaļ. To sauca Lielā zivs. Glezna smuka, viss labi, bet pēkšņi skatos, ka tajā gleznā vidū, kur jūras krasts attēlots un tādi saģērbušies cilvēki, vidū tagad iezīmēta viena resna, plika sieviete. Es saku: “Kas tad tas tagad ir?!” Bet viņš: “Nu, tā ir speciāla piedeva jūsu vīram.” Man ļoti nepatika, bet neko nevarēja darīt. Tad mēs arī kopā vēl gājām tos zābaciņus pirkt. Bon. Un tad viņš aizbrauca.

Bet man tā plikā sieviete tomēr nepatika. Un kolonels Bodērs to aizkrāsoja. Tagad glezna karājas manā guļamistabā. Gribat apskatīt?

Šinī mājā vienmēr bijusi tāda īpaša gaisotne. Un es domāju, ka to uzreiz jūt, kad ienāk. Ka šī ir tāda laimīga māja, kurā dzīvojuši laimīgi cilvēki,” viņa saka, mūs pavadot.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu