Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 03 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies


“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.

Patiesībā ir vērts zināt daudz vairāk. Aina Nagobads-Ābola nav tikai ievērojama figūra Latvijas jaunāko laiku vēsturē, viņa ir patiešām īpaša, ļoti neparasta, ar izcilu harismu un šarmu apveltīta sieviete. Ne velti bijušie politiķi atceras, cik pārsteidzošā veidā viņas priekšā reiz atvērušās daudzas citiem slēgtas durvis un kā pat Krievijas diplomāti nav spējuši turēties pretī viņas īpašajam personības valdzinājumam. Ābolu ģimenei savulaik bijušas draudzīgas attiecības gan ar valstu prezidentiem, gan karalisko ģimeņu pārstāvjiem. Dažādu valstu vēstnieki un pasaules lielāko naftas kompāniju bosi reiz sēdējuši ap šo pašu galdu, pie kura no smalkām porcelāna tasītēm patlaban tēju baudām mēs.

Starp citu, deviņdesmito gadu sākumā, kad uz Franciju devās pirmās neatkarību atguvušās Latvijas delegācijas, ar uzturēšanos saistītās izmaksas tika segtas no Ainas un Guntara Ābolu personiskajiem līdzekļiem. Viņa pati, par to jautāta, delikāti pāriet uz citu tēmu, tomēr uzticami avoti apgalvo, ka tieši tā tas tolaik esot noticis.

Ābolkundzei ir deviņdesmit septiņi gadi. Un tie nodzīvoti tā, ka prasītos tikt atainoti vairākus sējumus biezā romānā. Klausoties mūsu sarunas ierakstu, pārsteidz manis pašas un kolēģu priecīgā atraisītība. It kā mēs pirms sarunas nebūtu jutušās mazliet sastingušas no cieņas. It kā šajā Parīzes priekšpilsētas Vezinē namā būtu ciemojušās ne reizi vien, un sirsnīgā namamāte būtu sena un mīļa draudzene. Šis ieraksts nekādi neizklausās pēc intervijas. Un tā arī nebija intervija. Sagatavotie jautājumi izrādījās lieki. Viņai bija, ko mums sacīt, un būtu muļķīgi ar lieku iejaukšanos novirzīt stāstītāju no tēmas. Mēs vienkārši pavadījām lielisku vakaru aizraujošās sarunās. Un jutāmies ļoti, ļoti labi. Vēl viens apliecinājums personības lielumam – šī spēja uzņemt svešus cilvēkus kā savējos, ne mirkli neliekot just kaut vai mazāko neveiklību, piemīt retajam. Tāpat kā šī jauda tik cienījamā vecumā burtiski dzirksteļot asprātībā, aizraujot klātesošos un vairākas stundas noturot viņus neatslābstoši ieinteresētā uzmanībā.

Privātsekretāre un palīdze Baiba, ļoti simpātiska gadus trīsdesmit veca sieviete, mūs gaidot, sagatavojusi smalkas uzkodas un izcepusi plūmju tarti. Pati namamāte, eleganti tērpusies, rūpīgi saveidotiem matiem, pērlītēm ausīs un kaklarotā, pamāj ar skaisti manikirēto roku galda virzienā un aicina mūs uz tēju. Kas kopā ar uzkodām un baltvīnu te tiek saukta par high tee*.

“Mūsu mājās high tee vienmēr bijusi tāda ierasta lieta,” viņa saka un smiedamās aicina ieņemt vietas atbilstoši protokolam. Kuru mēs, protams, nepārzinām, bet Baiba gan.

Kopš pērnā jūnija šeit vairs nav Guntara Ābola, ar kuru kopā lieliskā tandēmā pavadīti sešdesmit astoņi gadi. Viņa pēdējie sievai veltītie vārdi bijuši: “Zini, bet tu joprojām labi izskaties.” Tos sakot, viņš nemaz nenojauta, ka jau atvadās. “Agrāk, ja mēs ko nezinājām, prasījām Guntaram,” Ābola kundze saka. “Tagad arī pirmā doma, ka būtu jāprasa Guntaram, bet tad saku Baibai, lai iet un paskatās Google.”

Pirms ieslēdzu diktofonu, mēs iemalkojam vīnu uz iepazīšanos. Un par to, “lai mūsu pusē viss būtu labi”. “Es jau nu ļoti vēl būtu gribējusi aizbraukt uz laukiem. Man Latvijas lauku tik ļoti trūkst... to man visvairāk trūkst,” viņa domīgi saka.

Un, jā. Turpmākajā tekstā tikai vienreiz tiks minēts vārds bon. Taču to Ābolkundze sarunā lieto bieži. Apmēram tā, it kā pieliekot punktu rindkopas galā.

 

Jūsu personības šarmam un privātajiem kontaktiem esot bijusi ļoti liela nozīme diplomātisko sakaru veicināšanā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Visi diplomāti vīrieši esot bijuši gluži kā apburti jūsu klātbūtnē.

Jā, jā. Tas bija tad, kad es vēl biju diezgan jauna un dūšīga sieviete. Turklāt es zinu daudz valodu (smejas). Tas ir tāds īpašs laiks Latvijas vēsturē, un tas man arī tā īpaši gāja pie sirds. Arī tāpēc, ka mums tolaik nebija nekādas šķelšanās. Visi cits citu atbalstīja. Man vienmēr bijusi pārliecība, ka mums sava skaistā zeme ir jārāda citiem. Ka sevi ir jāparāda no labās puses. Lai nav tā, kā man toreiz kādā sarunā vieni franči teica: jūs tur, kaut kur – tajā Baltijas miglā. Un, katru reizi, kad es kādu atvedu uz Latviju, viņi bija ļoti pārsteigti. Tik pārsteigti, ka es pat biju gatava apvainoties. It kā mēs būtu citādi cilvēki.

(.........)

Bet ne jau tikai valodu prasmē sakņojās jūsu panākumi. Valodas tomēr zina daudzi un daudzas.

Kas patiesībā svarīgi visiem, bet sievietēm pavisam noteikti – tev jābūt drošai par sevi. Tā nav nekāda iedomība, kā varbūt dažs domā. Tu vienkārši zini, ka esi savā vietā, un proti atrast kopsaucēju ar cilvēkiem. To var atrast vienmēr. Tā nav tikai lielās diplomātijas māka, tas noder arī sadzīvē. Tu klausies to otru cilvēku un mēģini saprast, kāda ir viņa pasaule.

Man bijis ļoti daudz dažādu sarunu ar visādiem valstsvīriem. Latvijā sarežģīti vienmēr bija ar Godmani. Viņam allaž bija viens sakāmais jau sagatavots: “Nu, ko jūs tur tajā Francijā, kāda no tā visa jēga.”

Vienreiz viņš iesauca mani savā kabinetā. To, kas tālāk notika, viņš laikam bija no kaut kādiem čekas paraugiem samācījies. Pats nosēdās logā. Bet mani tā nosēdināja, ka sejā tāda spilgta gaisma krita. Viņa seja palika ēnā. Un tad sāka savu: tas nav labi, un šitas nav labi. Šitādiem cilvēkiem nekad nevajag uzreiz teikt “nē.” Tad es, pati dusmīga, bet tā gudrāk tomēr sāku: “Jā, jā, Godmaņa kungs, šajā punktā jums pilnīga taisnība, BET...” (Smejas.)

Tajā laikā vēl biju tā šarmantā sieviete, un man diplomātiskajā dienestā tiešām labi gāja. Francijas ārlietu ministrs, tam es ārkārtīgi patiku, vienmēr bija ļoti pretimnākošs. Man bija viegla tā situācija, jo es jutos... tāda pietiekami veca – nu, piedzīvojusi sieviete, kurai turklāt arī vīrs mājās. Tādas pārpratumu situācijas nekad nav bijušas. Visiem bija prieks ar mani tikties, pat Miterāna autobusiņā varēju brīvi iekāpt, kur neviens cits tik viegli viņam klāt netika.

Tās attiecības ar visiem tiem augstās pozīcijās esošajiem vīriešiem bija tiešām ļoti interesantas. Ne tikai Francijā, bet arī Portugālē un Spānijā. Portugāles prezidents Suarešs kļuva mums par ģimenes draugu, un arī ar Spānijas karali man bija ļoti labas attiecības. Bet bija grūti, jo ar viņu vienmēr vajadzēja runāt trešajā personā (smejas). Par Širaku nemaz nerunājot, to mēs pazinām ļoti sen. Kā politiķi, savulaik Guntars finansiāli atbalstīja viņa partiju.

Sievietēm Latvijā dažkārt raksturīgs zems pašnovērtējums. Kā jūs guvāt to nesatricināmo pārliecību par sevi?

Man tas kopš dzimšanas. Biju vienīgā meitene starp brāļiem un brālēniem, uzaugu starp puikām. Es pat biju viena no galvenajām spēlētājām Gunāra Meierovica futbola komandā, kur visi citi bija puikas. Viņš visu mūžu smējās, saucot mani par futbolisti. Es biju aizsargs, tā maisījos visiem pa kājām, ka nevarēja garām tikt. Tēvs mani ļoti atbalstīja it visā un dažādi veicināja pārliecību par sevi un savu varēšanu.

Es vispār domāju, ka latviešu sievietes ir unikālas. Atšķirīgas. Tie sākumi jau mūsos ir no senču senčiem. Esmu tādās lielās konferencēs te Francijā bijusi, kur visas sievietes gaudās par savu briesmīgo dzīvi. Kā tie vīrieši viņas nenovērtē un tā... Zināt, mans vīrs nomira deviņdesmit piecos gados, man pasludinādams, ka viņš ne tikai mani mīl, bet joprojām ir manī iemīlējies. Tas nu bieži negadās. Tā tiešām ir milzīga laime.

Un zināt, kā to var pieredzēt. Mēs viens otru visu mūžu cienījām un atbalstījām. Savulaik es viņa biznesa pasaulē piedalījos, un vēlāk viņš ne tikai manā vēstnieces pasaulē piedalījās, bet arī Latvijas vēsturiskajos procesos. Mans vīrs Guntars ļoti cienīja mani un cienīja sievieti vispār.

Bet toreiz konferencē tām franču sievietēm teicu, ka es vēlos izteikties citādi. Mēs Latvijā nekādus krūšturus nebijām pa gaisu prom metušas. Gluži otrādi. Un vēl es sevī nodomāju – varbūt tomēr jums arī vajadzētu mazliet uzpervēties un uztaisīties, ko mēs, latvietes, labi protam. Bet nu to es, protams, neteicu (smejas). Es viņām tikai teicu, ka tas aizsākās ar mūsu vecvecmātēm. Arī mana vecāmāte bija lielas lauku saimniecības saimniece un vienmēr vecamtēvam godu deva. Viņš bija tas, kas galda galā sēdēja. Bet atslēgas... atslēgas, protams, glabājās pie vecāsmātes (smejas).

 

Latvijā gan daudzi pret sievietēm politikā un amatos tagad ar cieņu īpaši vairs neizturas. Tieši otrādi – sievietes visvairāk pakļautas kritikai, bieži galīgi ne par tēmu, jo tiek kritizēts izskats, apģērbs, vecums. Vīriešiem šajā ziņā vienkāršāk.

Jā, nu saprotu, ka vispār mūsu zemē tā politiskā attīstība ir gājusi uz priekšu, bet reizē arī atpakaļ. Kaut kāds liels smalkjūtības trūkums ir izveidojies. Tās smalkjūtības, tās man tagad tiešām drusku pietrūkst. Cilvēki vairāk domā par naudu, nevis par attiecībām. Senos laikos Latvijā tas bija pat patīkamāk nekā Francijā – nebija arī tādas lielas skaudības starp pašām sievietēm. Nu, bet pēdējā laikā tā ļoti attīstās. Cik nu es esmu jutusi, pāris reižu gandrīz vai tādus nesmukus gājienus vienai pret otru. Īpaši tagad – pēdējos desmit gados. Mani vairs neviens neaiztiek, jo it’s ower*, bet nu tur viena otra, kas ir tādās augstās pozīcijās, ņemas gan, ka šausmas: kura labāka, kura gudrāka, kurai vairāk jānopelna.

......

Visu rakstu lasi žurnālā IMPERFEKT ZIEMA

Foto: Dana Sinkeviča


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 03 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies