Tās manas sirdslietas

— Ieva Cipruse

Tās manas sirdslietas

— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 23 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Silta krūze, baltas sienas, papīru un trauku jūklis, un es sēžu pie darba galda, vienu pēdu uzāķējusi uz krēsla malas un zeķbiksē iespiesto celi pie zoda piespiedusi. Es rakstu. Iešļurcinu kafiju un rakstu. Mans blondais razbainieks dārziņā līmē aplikācijas un sūc saldu tēju. Tikmēr man ir laiks darbam, laiks iedvesmai, o, jā, bez šīs banalitātes ne uz priekšu, ne atpakaļ, un laiks SEV. 

Vienkārši laiks sev – cik vienkārši, vai ne? Bet nemaz ne. Taču galvenais līdz laikam SEV nonākt, es to rekomendēju, lieku un pavēlu! Pastāstīšu, kā līdz tam nonācu es.

Pirms dažiem gadiem es, lepna grūtniece, vēderu gaisā izslējusi un skaistas grāmatas par bērniem salasījusies, laidu pasaulē meitu. Burvīgu, protams. Kļuvu par mammu, iekāpu jaunā lomā, ampluā un uz iepriekš nepiedzīvotas skatuves. Diemžēl toreiz mani hormoni negribēja to pieņemt, un man mazliet nācās padzīvot visai biezā emociju jūklī, kurā es ne tikai blāvā rudens gaismā glāstīju bērna mazo, skaisto galvu, bet arī visai daudz raudāju. Taču slapjas acis var novest arī pie kā visai laba, un kādā šausmīgi agrā rītā, kamēr bērns savīstīts šņāca miegā, es nosēdos pie krāsns un sāku klabināt datora taustiņus. Es beidzot sāku rakstīt.
Kaut kur reiz dzirdēju, ka esot cilvēki, kuri raksta tikai tad, kad ir bēdīgi, un arī tādi, kuri raksta, kad ir priecīgi. Es ar savu mīksto vēderu, pienainajām krūtīm un hormonu danci pavisam noteikti piederēju pie pirmajiem. Patiesībā piederēju jau sen. Vai esat dzirdējuši ne tikai par to bēdīgumu un priecīgumu, bet arī to, ka savā pieaugušo dzīvē darbos jāintegrē tas, kas tev padevies bērnībā? Arī tas bija par mani. Pār mani tobrīd nebija nākusi pēkšņa apskaidrība par savu dzīves aicinājumu. Esmu dzirdējusi, ka bērna kopšanas atvaļinājumā bieži atnāk pārsteidzoši pēkšņas idejas par jauniem biznesiem un hobijiem, esmu redzējusi tā atnākam foršas lietas citu mammu vidū. Taču šī “čakra” nebija ne pārsteidzoša, ne jauna. Čakras augsne bija iebērta jau kaut kur tālu, tālu, trīs četru gadu vecumā, pie gaišbrūna Purvciema rakstāmgalda, pie kura mana oma, Ruta vārdā, pēc profesijas skolotāja otrajā paaudzē, mani iemācīja lasīt un mīlēt tekstu. Mīlēt katru komatiņu, katru intonāciju lasot, katru errrr un katru eļļļ, punktus, domu zīmes, izsaukumzīmes treknām galvām un jautājumā izliektos gulbīšus. Paralēli mīlēt arī bildi, bildi ar tekstu, labu gaismu uz bildes, skaistu rāmi bildei. Caku uz galda salvetes maliņas un ceriņu vāzē, plūktu turpat pa pirmā stāva logu, mīlēt krāsainu šķīvīti launaga maizēm ar piparu un tasi zem tējas krūzes. Ar pienu. Tam visam līdzi – vārdus manā galvā, kas to var aprakstīt. Toreiz manī piedzima tekstuālis. Tas auga arī skolā un, iemācoties rakstīt, turpināja ar dzeju, prozu un dramaturģiju. Tekstuālis, kurš trolejbusos cilvēkiem izdomāja stāstus un biogrāfijas (tā man patīk joprojām), un tekstuālis, kurš sēdēja pirmajā solā un kampa literatūras analīzi kumosiem vien. Tekstuālis, kurš mīl tekstu. Saka, ka lietas un parādības mīlēt nevarot, bet es atļaušos teikt, ka skaistas lietas un situācijas var mīlēt. Jo sajūta pret tādu ir ja ne mīlestība, tad līdzīga gan. Kutelīga un elpojoša. Kad patīk darbība, kad uzbudina process. Vai tad ne?



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies