Tāds dvēseles stāvoklis

— Alise Zariņa

Tāds dvēseles stāvoklis

— Alise Zariņa

Raksts

Publicēts: 22 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

“Nu, nē, jūs ne tur bāžat,” aptiekāre mēģina mani laipni sarāt. “Elkoni balstām te. Var redzēt, ka jums ar šito nav pieredzes.” Nē, man nav pieredzes ar asinsspiediena mērītāju, viņai taisnība. Varbūt tā bija pārāk spontāna un drosmīga doma – ieiet tuvākajā aptiekā, lai izmērītu spiedienu. Tas ir sarežģīti. 

Kad trešo reizi pēc kārtas ierīce sažņaudz un lēnītiņām atlaiž manu delmu, visu garo procesu beidzot ar norādi par kļūdu, sāku apsvērt, ka varbūt spiediena nav vispār. Tas izskaidrotu pašsajūtu. “Vienīgais variants – jums tas džemperis neriktīgs,” saka aptiekāre, kad kautrīgi viņu pasaucu. Novelku džemperi. Asinsspiediena mērītājs beidzot pakļaujas manam izmisumam. Taču nonāku pie nākamā apjukuma punkta. Kaut kādus cipariņus gan viņš rāda, bet ko tie nozīmē? Esmu apzinīgs mileniālis, nofotografēju ar telefonu. Ja piederētu Z paaudzei, droši vien ievietotu instagramā.

Jautāju aptiekārei, vai mani cipari ir normāli. “Nē, nē, šie ir par augstu, kādi jums parasti ir?” Man liekas, ka pazemināts, vismaz tā miglaini atceros. Bet aptiekāre cenšas precizēt. “Divciparu skaitlis?” izmisīgi minu. “Augšējais vai apakšējais?” Ak dievs, tur ir vairāk par diviem cipariem. Padodos. Aptiekāre novērtē mani un manus rādītājus vēlreiz un iesaka sirds pilienus. Mani sirds pilieni izsauc patiesu uzjautrinājumu kolēģos skaņu studijā un mērenu histēriju turpat esošajā kaķī, jo sastāvā, izrādās, ir baldriāni. Mēģinu saglabāt augstas raudzes profesionalitāti, iedrošinot aktrisi imitēt seksa skaņas filmas vienīgās erotiskās ainas skaņu papildierakstam (precizēju katram gadījumam, lai neviens neiedomātos, ka uzņemu pornofilmas) un stumjot prom alkatīgo kaķi, kas neatlaidīgi iekāro manus tējai pievienotos sirds pilienus. Ak, šī pieaugušo dzīve un kino veidošanas glamūrs!

Nav pārliecības, ka zālīšu uzlējums pa īstam palīdz pret sajūtu, ka sirds lec pa muti laukā un ka pārvietoties ir drošāk, atbalstoties pret kaut ko uzticamu vai vismaz cietu, tāpēc piezvanu ārstei. Viņa mani uzklausa un visu bezrūpīgi noraksta uz stresu. Šis esot normāli. Tā, te nu mēs esam. Drusciņ pāri trīsdesmit, un pēkšņi normālas, izrādās, ir lietas, kuras pilnīgi noteikti divdesmitgadniekam izklausās pēc “steidzami jāsauc ātrā palīdzība”. Labi, varbūt ne, varbūt divdesmitgadniekam tas drīzāk rada līksmu sajūtu par bezmaksas reibumu, bet katrā ziņā tas netiktu atzīts par normālu stāvokli.

Stāvoklis, pareizi. Ap trīsdesmit taču nav iespējams sajusties slikti, lai kāds nepajautātu, vai tu neesi stāvoklī. Reibst galva? Tātad esi stāvoklī. Slikta dūša? Protams, ka esi stāvoklī. Ak, un tikai pamēģini pieņemties svarā! Mums ar draugu ir viens zobārsts, turklāt viņiem ir tuvākas attiecības nekā man ar šo zobārstu, viņi viens otru sveic dzimšanas dienās, un, šķiet, vienreiz pat dalījās ar tik intīmu informāciju kā to, kuri rokkoncerti jāapmeklē. Un ikreiz, kad pirms rentgena zobārsts šķietami viegli šķelmīgi jautā rutīnas jautājumu, vai esmu stāvoklī, domāju, ka šoreiz varētu teikt, ka esmu. Un cerēt, ka zobārsts apsveiks manu draugu. Ar īsziņu. Vismaz kāds priecīgs atlikums no zobārsta vizītes.

Patiesībā nevajag pat justies slikti, lai kāds interesētos par to, vai tev iekšā nav aizķēries kāds maziņš cilvēciņš. Pietiek nelietot alkoholu. “Ielejiet man to bezalkoholisko alu glāzē,” es saku bārmenim. Lai kursabiedri neredz, ka uz pudeles ir nodevīgā nulle procentu zīmīte. Jo galu galā, ja reiz esmu atsākusi studēt, man vajadzētu prasties un uzvesties kā īstam studentam, un pārmērīgi vai vismaz nedaudz lietot alkoholu. Bārmenis sazvērnieciski uzsmaida, un es apvaldu vēlmi kliegt, ka, nē, tas NAV tāpēc, ka esmu stāvoklī.

Man riebjas sākt teikumu ar “daudzi man jautā”, jo tas allaž izklausās pēc vēlmes kaut ko izstāstīt bez iemesla, izliekoties, ka esi sajutis pastiprinātu interesi, bet patiešām – daudzi man jautā par manām attiecībām ar bērniem. Ir sagadījies tā, ka cita starpā manā pilnmetrāžas filmā parādās šī tēma – trīsdesmitgadnieki, kuri, es neteiktu, ka negrib, bet apsver iespēju negribēt bērnus. Es kaut kad sameklēju internetā informāciju par olšūnu iesaldēšanu (jā, jā, jau iztēlojos fonā par mani vecāku sieviešu smieklus), taču pavirša matemātika lika pieņemt, ka veiksmīgi ieņemt un iznēsāt bērnu pēc četrdesmit ir vienkāršāk nekā cerēt, ka saujiņa tavu olšūnu par dārgu naudu izdzīvos cauri gadiem. “Vai tiesa, ka tava paaudze negrib bērnus?” – “Bet kā tad tu jūties par bērniem?” – “Filma ir par sievieti, kura negrib bērnus, vai nav savādi?”

Nē, filma nav par sievieti, kura negrib bērnus. Bērns filmā un ne tikai filmā ir viens no daudziem simboliem pieaugšanai, tāpat kā dzīvokļa iegāde, autovadītāja apliecība, kopdzīve, stabils darbs – lietas, ko mēs savulaik esam pieņēmuši kā pašsaprotamas sekas pieaugušo dzīvei, bet tikai savos trīsdesmit apjēdzam, pirmkārt, ka katra no šīm lietām vispirms ir atbildība; otrkārt, katra no šīm lietām ir izvēle (un arī veiksme vai neveiksme), nevis neizbēgamība.

Angliski ir apzīmējums childfree. Kā latviskot šo terminu, kas norāda uz apzinātu lēmumu neradīt bērnus nevis ārēju apstākļu, bet paša(-as) vēlmju un dzīves izvēļu dēļ? Neatrodu tulkojumu, tāpēc pajautāju draudzenei. ““Laimīga” vai “bezrūpīga” neder?” viņa atjoko. Drošības labad piebildīšu, ka viņai ir divas meitiņas, ko viņa bezgalīgi mīl, bet tas netraucē saglabāt veselīgi cinisku humoru par to, cik daudz no sievietes prasa bērni un cik vēl joprojām sabiedrība pieņem, ka tā ir sievietes dabiskā sūtība, instinkti un svētlaime.

Jocīgi, ka tik bieži jautā, kāpēc kāds negrib bērnus, bet nejautā pretējo. Man ir daudz interesantāk saprast, kāpēc cilvēki vēlas bērnus. “Es vienmēr esmu gribējusi būt mamma,” saka kāda. Un tas šķiet saprotami pat bez tālāka paskaidrojuma. Taču reiz uzklausīju draudzeni, kuru bija sabiedējuši mīti par bioloģisko pulksteni un kura teica, ka steidzami vajag apprecēties, steidzami vajag bērnus. “Bet tev taču riebjas bērni,” aizrādīju. Viņa pārsteigta uz mani paskatījās – kāds tam ar to sakars? Jā, jā, protams, savi bērni, tas ir citādi, bet šis tik populārais pārstāsts, ka bērni vienmēr krita uz nerviem, bet tad piedzima savējais, uzreiz rozā brilles uz acīm, beznosacījumu mīlestība, un katra atraudziņa uz krūtīm kā tāds šprakstiens dārgu smaržu, tas, man ir aizdomas, tomēr nes sev līdzi zināmu bīstamību. Es sociālajos tīklos sekoju grupai, kur anonīmi tiek publicētas liecības no cilvēkiem, kuri nožēlo, ka kļuvuši par vecākiem. Anonīmi, jo sabiedrības nosodījums par šādu domu, kaut vai klusībā un pie sevis, var būt diezgan mežonīgs.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu