Sveiciens visiem labiem cilvēkiem

— Inga Gorbunova

Sveiciens visiem labiem cilvēkiem

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 03 jūnijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Sveiciens visiem labiem cilvēkiem!

 

Savā ziņā es mazliet apskaužu angliski komunicējošo pasaules daļu, kur, rakstot vēstules, tik elementāri un nepiespiesti tiek lietota uzruna dear, latviski tas būtu: dārgais. Mēs, latvieši, to mēdzam aizstāt ar “mīļais/mīļā”, bet piekritīsiet, ne vienmēr, īpaši uzrunājot personiski nepazīstamus cilvēkus, tas izklausās dabiski. Kaut gan, ja es tagad rakstītu “ Mīļais I’mperfekt draugs/draudzene”, es to rakstītu no sirds. Jo man un manām kolēģēm ir bijusi tā unikālā iespēja ar daudziem no jums tikties klātienē, un šajos vārdos nebūtu ne druskas liekulības. Kad pirms pieciem gadiem iznāca mūsu žurnāla pirmais numurs, biju gatava arī tam, ka mūs varētu nesaprast, mūs varētu vienkārši nepamanīt un mēs jau pēc dažiem mēnešiem varētu bēdīgi sēdēt tajā pašā krodziņā, kur tikpat slapjā un vēsā dienā, kāda man te pašlaik atkal ir aiz loga, nosvinējām savas idejas pirmos soļus reālajā pasaulē.

Starp citu, toreiz daudzi kolēģi uz mūsu izdevumu skatījās ļoti skeptiski. Tirgus pārsātināts, simtiem preses izdevumu, daudz skaistu glancētu sieviešu žurnālu, daudz sabiedrībā populāru cilvēku, profesionālas redakcijas, kas gadiem ražo saturu un zina visu par to, ko un kā grib lasītājs. Bet te – kaut kāda glezna uz vāka, tikai daži žurnālistu rakstīti teksti... Nu, kas tas vispār ir?! Pat mūsu toreizējais mākslinieks Kirils, pirmā numura vāku ieraudzījis, vispirms izteiksmīgi klusēja, tad indīgi apvaicājās, vai to mazo meitenīti vismaz nevarētu pārzīmēt par pieaugušu sievieti, ja reiz grib, lai kāds šo žurnālu vispār pamana. 

Bet redz, kā, mīļie, dārgie un foršie I’mperfekt lasītāji un autori, tas dzīvē mēdz notikt. Mums ir pieci gadi, šis ir jau 21. numurs, un pa visiem kopā mums ir izdevies tāds foršs ceļojums ārpus visiem pieņēmumiem, rāmjiem un stereotipiem. Protams, mazliet ir nācies atteikties no sākotnējā vēriena (piecu veidu papīrs, pielikumi, kartītes, tetovējumi), bet tas jau saprotami, ražošanas izmaksas aug tā, ka maz neliekas. Šā vai tā – vecais teiciens, ka saturs ir karalis, šajā izdevēja un lasītāja attiecību sakarā aizvien ir spēkā. Un man prieks, ka esam varējuši to ne tikai noturēt līmenī, bet ar katru numuru arī dažādot un pilnveidot. Paklanos pateicībā visiem, kas rakstījuši, zīmējuši, bildējuši. Un arī katram I’mperfekt lasītājam. Paldies arī par tiem labajiem vārdiem un iedvesmu, ko no jums saņemam. Radošām būtnēm tas ir kā šampanietis, D vitamīns un bateriju uzlādētājs vienlaikus.

Protams, kā jau tas dzīvē mēdz gadīties, man ir arī viena ne tik jauka ziņa. Nupat aizvērām savu mājīgo veikalu–viesistabu Ģertrūdes ielā, Rīgā. Veikalam bija tikai trīs gadi. Pirmais no tiem pagāja vienkārši lieliski pircēju burzmā pa dienu un meistarklašu burzmā vakaros. Bet tad sākās pandēmija ar visiem ierobežojumiem, un, tāpat kā daudziem mazajiem uzņēmējiem, arī mums tas izrādījās kritiski. Tad nu tagad atgriežamies pie pirmsākumiem – I’mperfekt nāk pie jums ik pa trim mēnešiem. Interneta veikals darbojas, vairāk fokusējoties tieši uz zīmolam raksturīgu lietu tirdzniecību. Meistarklases un pasākumi notiek, tikai ne vairs Ģertrūdes ielā. Notiek arī meiteņu vasaras nometne, un beidzot, BEIDZOT notiks arī mūsu nemitīgi atliktais ceļojums uz Bali. Starp citu, atbrīvojušās dažas vietas. Ja ir noskaņojums un iespēja, braucam kopā! Būs forši.

Kad rakstīju iepriekšējo redaktores vēstuli, mēs visi vēl cerējām, ka veselais saprāts uzvarēs un kara nebūs. Tagad es reizēm domāju, cik iluzora bijusi tā pasaule, kurā dzīvojam. Ar pārliecību, ka lielākā daļa cilvēku tomēr prot atšķirt labu no ļauna, ka eksistē kaut kāda pasaules kārtība, ka ir līgumsaistības, kas jāievēro visiem. Ir pagājuši tikai trīs mēneši, un mēs esam nokļuvuši pilnīgā Aizspogulijā. Notiek neiedomājamas lietas, kaut kāds absolūtā ļaunuma izvirdums. Patiesībā ir tā, ka tam, ko redzi, dzirdi vai lasi, negribas ticēt, bet no otras puses – nekas vairs nepārsteidz. Varbūt vienīgi tas, ka lielai daļai orku izdzimteņu ir pilnīgi normālas cilvēku sejas. Es neko daudz negribu par to runāt, jo jau trīs mēnešus katra diena sākas un beidzas ar domām par karu, katru dienu uzzinot ko jaunu, ir jāpiedzīvo spilgtas naida izjūtas uzliesmojums (es agrāk laikam nezināju, kā ir, ja kādu patiesi ienīsti) un pilnīgi fiziska sajūta, ka ar katru dienu aug arī pašas kategoriskums un agresija, pieskaroties tēmai par Krievijas noziedzīgo iebrukumu Ukrainā. Es šoreiz nespēju tolerēt neitralitāti, “nu, nevar jau zināt, neviens nav bez vainas, nelīdīsim politikā, labāk pameditēsim un uzklāsim šo sejas masku” un tamlīdzīgus viedokļus. Par prokremliskām Putina grūpijām vispār neizteikšos, tur tāpat viss skaidrs. 

Karš nav tikai Ukrainā. Karš pašlaik ir visur. Divu atšķirīgu pasauļu, divu dažādu pasaules uzskatu karš, kurā iet bojā un tiek sakropļoti tūkstošiem cilvēku. Tad tu nevari te izpeldēt kaut kur pa vidu, iespiedusi savu Gucci somiņu padusē, tēlojot miera eņģeli un raudot par to, cik dārga kļuvusi degviela. 

Kad negaidīti iekrītam Aizspogulijā, sākotnēji iestājas sastingums. Un nav nemaz tik vienkārši no tā izrauties. Tāpēc vēlreiz jo īpašs paldies un virtuāli apskāvieni visiem, kas to varēja un piedalījāsI’mperfekt 21. numura tapšanā.

Lai mums visiem laba vasara! Un, kas vēl svarīgāk, lai pēc iespējas ātrāk ukraiņi padzen orkus no savas zemes!

Ingas foto: Jānis Deinats

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 03 jūnijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu