Sveču lējēja

— Dana Sinkeviča

Sveču lējēja

— Dana Sinkeviča

Raksts

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Skatos uz ukrainieti Olenu un domāju, ka sen neesmu satikusi tik harmonisku cilvēku. Viņa sēž ar taisnu muguru un izstaro mieru. “Nevis sēdi un raudi, kad ir grūti, bet atrodi ar ko aizrauties. Es atradu savu sapņu darbu. Darbu un baudu dvēselei,” viņa saka. Olena ir sveču lējēja.

Miers te ir visapkārt. Te pat san pēc miera – pie atjaunotajām lauku mājām iekopts liels nektāraugu lillā facēliju lauks, un ieklausoties, var dzirdēt, kā tās zum un dūc. Īsti Vidzemes lauki vairāk nekā stundas braucienā no Rīgas. Olena Dzene, saukta arī par Aļonu, šeit dzīvo visu vasaru kopā ar vīra vecākiem. Ziemā brauc brīvdienās. Zem ābeles ratos mierīgi guļ mazākais puika, kuram tikai trīs mēneši. Lielākais Toms ik pa brītiņam parādās pakontrolēt situāciju. Viņam mugurā džudo sporta skolas krekls, taču viņš ir arī lielākais palīgs mammai. Katru vakaru kopā ar tēti, suni un grozu viņš dodas uz mežu un nekad neatnāk tukšām rokām – vienmēr atnes kaut ko, kas var noderēt sveču rotāšanai. Jo Olena savām dabisko vasku svecēm izmanto tikai dabiskas sastāvdaļas. Nekādas ķīmijas.

“Negribēju palikt ku-kū”

Istaba mājas otrajā stāvā, ko Olena okupējusi ar savām sveču lietām, ir pilna ar šokolādes un vīstošu rožu aromātu. No rīta, kamēr bērni gulējuši, Olena izlējusi divas šokolādes sveces. Vienu ar apelsīnu ēterisko eļļu, otru bez aromātiem, tikai pievienojusi kakao. Tomam un vīram ļoti patīkot tādi rīti. “Līdz brīdim, kad puika trīs gados sāka iet dārziņā, man sev, savas dvēseles nodarbināšanai faktiski nekā nebija. Vīrs jau teica: ja neko nesākšu darīt, palikšu mazliet ku-kū. Jūdzos nost. Visu laiku esmu bijusi iekšā dzīvē, kad gaidīju jaunāko dēlu, pat līdz septītajam mēnesim gāju pie Aleksandra Ponomarjova uz baleta nodarbībām. Vienmēr esmu bijusi radoša dvēsele. Man ir horeogrāfes un pedagoģes diploms, pašai tuvs klasiskā baleta virziens. Bet tagad bija brīži, kad sāku psihot tāpēc, ka vienkārši sēžu mājās un neko nedaru. Tā jau arī līdz depresijai nav tālu...

Tagad varu caurām naktīm negulēt. Domāt, kādu sveci liešu, kādas sastāvaļas, kādus aromātus pievienot. Un kas beigās no tā visa sanāks.Tas nekas, ka agri jāceļas vai mazais jābaro. Sākās viss kā niekošanās, bet tagad tā jau kļuvusi par sirdslietu. Kā saka, dļa duši.” Sveces Olena nepārdod. Vismaz pagaidām. Tikai dāvina draugiem un draugu draugiem. Vai izlej, ja kāds īpaši palūdz.

 

“Ja vajag, varu arī apošņāt”

Uz galdiņa stāv divas skaistas, elegantas, baltas rapšu vaska sveces ar kaltētiem jasmīniem. Jasmīni tepat no sava krūma. Tās būs māsai, kura dzīvo Zviedrijā. “Viņa ir viens no maniem kritiķiem. Pirmais ir vīrs Aivis. Tad Toms, kurš vienmēr pasaka, ja trūkst kādas odziņas vai puķītes. Un pēc tam māsa.” Viena svece tiks māsas vīramātei. “Man patīk gatavot sveces arī konkrētam cilvēkam. Māsa atsūtīja vīra mammas fotogrāfiju, nedaudz par viņu pastāstīja. Un es mēģināju iedomāties, kas viņai varētu patikt. Tā es parasti gatavoju sveces saviem draugiem un draugu draugiem. Paskatos uz cilvēku, aprunājos. Ja vajag, varu arī mazliet apošņāt – lai saprastu, kāda smarža viņam piestāvētu,” Olena smejas. Nezinu, vai viņa paguva apostīt arī mani, bet prombraucot es tiku pie sveces ar egļu, krustnagliņu un apelsīnu aromātu. Tieši manā gaumē.

“Parafīna sveces izmetu laukā”

No vienas puses, ar svecēm viss it kā ir vienkārši: nopērc jau gatavu sojas, rapšu vai palmu vasku, izkausē ūdens peldē, ieliec formā dakti, pievieno visu, ko esi iecerējusi, “atkod” tehnoloģiju, lai tas viss izskatītos vairāk vai mazāk tā, kā esi iecerējusi, un lej sveci svilpodama. Pēc apmēram diennakts tā būs gatava. Nav jau gluži tā, ka tas būtu kāds kosmoss vai jaunatklājums. Taču Olena sveču liešanu padarījusi par stipri daudzslāņaināku procesu. Par īstu sveču orģiju. Ne velti viņa saka: tas viss dvēselei. Istaba ir pilna ar ziediem, pļavu puķēm, čiekuriem, riekstiem un zālītēm. Viss žūst uz grīdas, plauktos, uz galda, kastītēs, kārbiņās, tukšās kūku kastēs, grozos un uz avīzēm. Viss pašu audzēts vai dabā atrasts. Kastīte ar smalkiem, smalkiem gundegu ziediņiem, muskarēm, pirmajām zilajām vizbulītēm, savvaļas puķuzirņu ziediņiem, atraitnītēm, maijpuķītēm, tulpēm, magonēm, gaiļbiksītēm. Vēl ir augi, kuriem nemaz nezinu nosaukumu. Kaste ar vīramātes audzētajām rozēm. “Man ir savas rozes, savas peonijas – palūko, kā vēl smaržo! Šikarna*! Pašiem savas lavandas. Nemaz nezināju, ka rododendru ziedi tik skaisti izkalst. Lūk, kur žūst facēlijas un klinģerītes. Pat diļļu ziedi ir apburoši un labi smaržo. Vēl ir puķes, kas žūstot zaudē formu. Tās es kaltēju mannas putraimos.” No krāsvielām Olena izmanto tikai dabiskās, piemēram, kurkumu vai kakao, vai arī pērk vācu ražojuma krāsas, kas izgatavotas no dabiskām sastāvdaļām. Pievieno tikai dabiskās ēteriskās eļļas. Un izmanto dabiskos vaskus: sojas, rapšu un palmu. “Iesācēji parasti sāk ar parafīnu, taču es pat nemēģināju. Parafīns ir naftas pārstrādes blakusprodukts, un pēdējā laikā aizvien vairāk pētījumu apgalvo, ka nav veselīgi daudz dedzināt parafīna sveces, tās var izdalīt kancerogēnas vielas. Kad pati sāku interesēties par sveču liešanu, visas parafīna sveces izmetu laukā. Atstāju tikai dažas – ja nu laukos pazūd elektrība.” Kā Olena to visu vispār sāka? Skatījās feisbukā, ko citas meitenes dara. Sveces maz kas taisīja. Atrada meistarklasi, aizgāja. Izlēja pirmās sveces – nepatika. Un tad aizrāvās pa īstam.

Vēl Olenai ir ekskluzīva iespēja liet sveces no bišu vaska, ko sagādājušas pašu bites. “Ir tik šikarna zināt, no kurienes viss nācis. Zināt gan to, kur bite ēd, gan – kur kakajet**. Tas taču ir vājprātīgi brīnišķīgi!” Vasku gatavo vīrs. Starp citu, cienījams jurists. Tā man rodas aizdomas, ka Olenas aizrautība ir lipīga.

 

(Visu rakstu lasi IMPERFEKT RUDENS)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies