Strīdies bērnu priekšā!

— Jolanta Sēnele

Strīdies bērnu priekšā!

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 06 jūnijs, 2018

Kategorija: Par visu ko

Dalies

Nestrīdēties bērnu priekšā ir viens no audzināšanas zelta likumiem, kuri tiek mantoti kopā ar kristību zelta karotītēm. Tomēr, labu gribēdami, mēs tā varam ierobežot bērnu radošumu. Protams, runa gan ir par konkrēta veida strīdiem.

Ja nu ir kāds nāves grēks, ko vecāki var pastrādāt bērnu audzināšanas laikā, tad tā ir strīdēšanās bērnu priekšā – vismaz tā mums ir mācīts. Te mēs pat nerunājam par šķīvju plēšanu vai vēl ko trakāku, mēs runājam par vienkāršām nesaskaņām. Jo šāda strīdēšanās taču esot traumatiski bērnam, vai ne? Tomēr vismaz viens psihologs uzstāj, ka mums nav vispirms jāsagaida, kad bērni aiziet gulēt un tad kaut kur garāžā vai vannasistabā pusčukstus vienam otru jāsunī. “Mēs gribam, lai bērni izaug harmoniskā vidē, tāpēc neļaujam brāļiem un māsām strīdēties, un paši savas domstarpības risinām aiz aizvērtām durvīm. Tomēr, ja bērns nekad nav pieredzējis strīdus, mēs negribot ierobežosim viņa radošumu,” pārliecināts Ādams Grants, Vortonas biznesa skolas profesors, organizāciju psihologs, kam ir nestandarta skatījums uz daudzām vispārpieņemtām lietām.

Starpība starp stulbo govi un argumentāciju

Rādās, ka radošas personības neizaug ļoti harmoniskās ģimenēs, kur vispār nestrīdās. Kad trīsdesmitgadniekiem tika lūgts uzrakstīt tēlainus sacerējumus, visradošākie bija tiem, kuru vecāki visbiežāk strīdējās viņu bērnības laikā, liecina pasens, bet tāpēc jau ne nepareizs Journal of Research in Personality publicēts pētījums. “Mēs nerunājam par kaušanos vai personiskiem apvainojumiem, bet gan par patiesu viedokļu atšķirību,” piebilst Ādams Grants savā viedokļslejā laikrakstā The New York Times. Piemēram? Piemēram, par to, kā pareizāk audzināt bērnus (!). Vai - par vērtībām, uzskatiem un interesēm. “Vienas frontes” principa piekopšanai, kā izrādās, ir vēl pāris smagi “bet”:  bērns sāks domāt, ka ir kaut kāda viena pareizā atbilde, un viņš var biežāk krist par upuri grupas viedoklim un baidīties aizstāvēt savējo. “Pārāk daudzi bērni ir mācīti, ka strīdēšanās liecina par sliktām manierēm,” videosērijā žurnālam Atlantic stāsta Grants. “Taču mums patiesībā ir jāmāca, ka tu vari regulāri nepiekrist, ja vien to dari cieņpilnā manierē.” 

Strīds ir laba lieta: piedzīvojot strīdus un tajos piedaloties, mūsu āda kļūst “biezāka”; mums attīstās spēja uzvarēt un arī zaudēt cīņas, bez rītdienas “zaudēšanas. “The Beatles strīdējās par liriku un melodiijām. Stīvs Džobs un Stīvs Vozņaks plēsās kā traki pirmā Apple datora radīšanas laikā. Neviens no šiem cilvēkiem neguva panākums par spīti drāmai - tieši otrādi, viņi tos guva, pateicoties drāmai,” raksta Ādams Grants.  Smadzeņu vētrās tās grupas, kurās tiek iedrošināts vienam otru kritizēt, rada par 16% vairāk ideju. Visradošākās idejas Ķīnas tehnoloģiju kompānijās un labākie lēmumi ASV slimnīcās nāk no komandām, kur pamatotas domstarpības ir jau, tā sakot, saknē. Lielākie atklājumi nenāk no laboratorijām, kur visi plunčājas remdenā paštīksmes zupiņā, bet gan tādā, kur strādā skeptiski zinātnieki, kas nepārtraukti izaicina viens otra pieņēmumus un interpretācijas. Un izskatās, ka pat strīdi ģimenē palīdz, jo tad, kad salīdzināja izteikti inovatīvus arhitektus un zinātniekus ar tehniski tikpat spējīgiem, bet mazāk radošiem, inovatorus vienoja tas, ka viņu ģimenēs biežāk strīdējās. Protams,  ir atšķirība, vai tevi vienkārši nosauc par stulbu govi vai pasaka, ka tavai idejai ir “tāds un šitāds mīnuss”. “Prasme iekarst bez kļūšanas trakam ir vitāli svarīga dzīvē,” uzstāj Ādams Grants.  Kur citur to bērns var iemācīties, ja ne ģimenē? 

Emocionāli drošāki

“Daudzi vecāki māca bērniem, ka, ja viņi kādam nepiekrīt, labāk paturēt mēli aiz zobiem. Muļķības! Labāk mācīt bērniem, ka šāda noklusēšana ir nepieklājīga,” raksta Grants. Noklusējot mēs izrādam necieņu pret otras personas spēju civilizēti strīdēties, kā arī necieņu pret paša viedokli un domām. Tā ir cieņas pazīme, ka tev otra viedoklis interesē tik lielā mērā, ka tu esi gatavs to izaicināt. “Kad vecāki nepiekrīt viens otram, bērni iemācās domāt patstāvīgi. Viņi atklāj, ka nevienai autoritātei nav monopols uz patiesību. Viņi kļūst iecietīgāki pret nenoteiktību un tā vietā, lai piekāptos citu viedoklim, paļaujas uz savu neatkarīgo spriestspēju.” Ģimenēs, kur vecāki spēj strīdēties konstruktīvi, bērni pat jūtas emocionāli drošāki, kā arī viņi izrāda dziļāku empātiju un rūpes par citiem. Taču uzsvars ir uz vārdu “kontruktīvs”. Ādams Grants norāda, ka tāds ir strīds, kur tu runā tā, it kā tavā pusē būtu taisnība, bet klausies tā, it kā tev nebūtu taisnība; kur tu interpretē otra teikto viscieņpilnākajā veidā; kur tu vienmēr atzīsti, kurā vietā piekrīti otra viedoklim un ko esi no tā mācījusies. Galu galā: sauksim to par debati, nevis konfliktu. 

 
 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 jūnijs, 2018

Kategorija: Par visu ko

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies