Stāsti no sabiedriskā

— Ksenija Andrijanova

Stāsti no sabiedriskā

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 14 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Interesanti laiki pienākuši. Agrāk katra lielais sapnis bija dabūt autovadītāja apliecību un nopirkt mašīnu, bet tagad cilvēki aktīvi runā par pārsēšanos sabiedriskajā transportā un uz divriteni. Lai arī cienu ikvienu, kas tādā veidā rūpējas par dabu, man tas joprojām skan jocīgi – labprātīgi ziedot komfortu, lai brauktu autobusos, tramvajos un trolejbusos kopā ar visādiem jocīgiem ļaudīm. Un cilvēki, ticiet man, nudien ir jocīgi. Es zinu no pieredzes. Vairāk nekā divdesmit gadu braukāju vienā no Rīgas leģendām – 3. autobusā, un pa šo laiku daudz kas saklausīts. Par laimi, arī pierakstīts. Vēlies pabraukt man līdzi kādu pieturu? Būs ļoti skumji, mazliet smieklīgi un dažreiz vienkārši pārsteidzoši. Nu ko, aiziet!

Blakussēdētāja monologs

Misija sākas šeit. Misijai ir divas kārtas.

Pirmajā tu nekad nezini, cik pilns autobuss pienāks. Iespējams, tu vispār nespēsi tajā iekāpt, ja vien neesi siļķe, kuras dzīves vienīgais mērķis ir nevis ģimene un karjera, bet atrašanās mucā. Bet, ja autobuss atbrauks pustukšs, sajutīsies kā uzvarētāja. Taču te viss tikai sākas.

Pustukšs autobuss ir nākamais līmenis. Ja gribi tikt cauri dzīva, ir jāapgūst vairākas iemaņas. Iemaņas skan kā mantra un, kā man teica mans jaunais draugs, dod dziļāku ieskatu dzīvē nekā Koelju. “Domā kā bezpajumtnieks. Domā kā alkoholiķis. Domā kā ome ar zivīm.”

Pārāk vienkārši? Ej nu ej! Tev ir jāiedomājas, ka esi visi trīs, un visi trīs kāpj pa visām autobusa durvīm vienlaikus. Tev ir precīzi puse minūtes, lai izvērtētu, kuru vietu ieņems katrs no šiem kadriem, un jāapsēžas vietā, ko viņi izvēlēsies kā pēdējo variantu. Jo tikai tā tu vari būt pārliecināts, ka tavs sēdekļa biedrs nebūs viens no šiem.

Šoreiz paveicās – man blakus apsēdās mīlīga paskata dāma, kas izvilka no somas brillītes, atvēra grāmatu un sāka lasīt. Viens sāņu skatiens pa kreisi, un es saprotu, ka savā šodienas misijā esmu aizmirsusi vienu svarīgu detaļu – domāt kā reliģiskā fanātiķe. Bet paredzēt to ir vai nu advancēts līmenis, vai nu tīrā veiksme, jo tas ir absolūti neparedzams.

Nepagāja ne puse minūtes, līdz man pajautāja, vai es nevēlos parunāt par Dievu. Es jau sagatavojos atbildēt, ka pārstāvu klasisko Laveja sātanismu, bet, izskatās, manu atbildi nemaz negaidīja. Dāmai bija svarīgi runāt pašai, un monologs varēja sākties.

Jēzus viņu ir izglābis no visa. To dāma jūt sevī ik brīdi, kad pie Viņa vēršas. To tā īsti nevar izskaidrot, jo šo sajūtu vari piedzīvot tikai pati. Un vispār – Jēzus tā uzreiz nemaz neatnāk. Jēzus sāk lēnām, līdz beidzot iesper tev ar dievišķo gaismu tā, ka knapi turies kājās no laimes. Agrāk gan kundze bieži nav turējusies kājās, jo viņu sitis vīrs, kas pats knapi turējies kājās. Vienu reizi salauzis ribu. Savējiem un slimnīcā gan teikusi, ka pa kāpnēm nogāzusies, neveiklā muļķe. Un vīrs arī uz palātu gājis, puķes nesis. Kā nu nepiedot! Pavisam drīz varējusi atkal strādāt un nest mājās naudu – bez viņas jau neviens nenesīs.

Kādu dienu vīrs atnācis mājās agrāk nekā parasti un ieraudzījis, ka vakariņas vēl nav pilnībā gatavas. Viņš paņēmis pannu, izgāzis ārā saturu un sācis viņu sist. Pa galvu. Aizbēgusi viņa vienās čībās un, nezinot, kur skriet, aizgājusi uz baznīcu. Tur atnācis Jēzus, atradis, kur palikt pa nakti, sagādājis biļeti līdz vecāku mājām un sācis apgaismot. Ne tikai apgaismojis, bet arī parādījis, ka viņa, Dieva bērns, ir kaut kā vērta un pelnījusi labu vīru.

Viņa gaidīja, ka es kaut ko teikšu. Es neteicu neko.

Glauni un ar aliņu

Re, kur, piemēram, iekāpj kundzīte. Gadi 40, ne vairāk. Apsēžas man blakus un atstāj gaisā dārga parfīma aromātu. Kaut kas ļoti sitas ārā no kopējās ainas. Padomāju bišķiņ un saprotu – kundze izskatās tā, ka jākāpj viņai būtu poršā, nevis te. Uz rokas dārgs pulkstenis, biezais briļļu rāmis ar Lielā Dizainera vārdu un vismaz 90 eiro vērts ombre krāsojums klasiskajā karē griezumā. Un ieslīdina viņa savu smalko rociņu ar gredzenotiem pirkstiem Furla somā, izņem alus bundžu, ieliek alu maisiņā un ar skaļu “plukš” attaisa vaļā. Dāma vai nu ir vērīga, vai arī es jau blenžu pavisam bez kauna un goda, bet šī pagriežas pret mani, ierauj tādu pamatīgu malku un saka:

– Zaje***l viss vienkārši. Saproti?

– Saprotu, – atbildu un vēl klusībā ceru, ka varbūt viņa padalīsies ar aliņu.

Nepadalījās.

Telefona teroriste

Transports lēni jo lēni slīd pa sastrēgumu pilnām ielām, un mēs, pasažieri, uzzinām par viņu visu. Nesteidzieties teikt, ka noklausīties svešas sarunas ir slikti. Izvēles nav. Viņa bļauj klausulē, un tava vienīgā alternatīva ir izsist stiklu un izlēkt.

Tā mēs uzzinām, kā iet meitiņai. Cik grūti ar to diplomdarbu, bet nu jāuzraksta beidzot ir. Uzzinām, kas, ko un kur ēda. Noklausāmies, kā iet viņas draudzenēm. Arī par slimnīcas piedzīvojumiem visu tagad zinām.

Un tad, kad mums likās, ka par šo dāmu zinām tik daudz, cik nezinām par sevi pašu, viņa saspaidīja vēl vienu numuru un sāka stāstīt, kā viņai, nabadzītei, iet ar mēnešreizēm, tuvojoties menopauzei.

– Nu labi, atā, – pēc kādām desmit minūtēm dāma nolika klausuli.

– Nu tad beidzot! – atskanēja kādas sievietes balss no aizmugures.

Es tagad saprotu, kāpēc tā vienkārši iet un šauj nost cilvēkus.

Pasmaidi, tevi pamet

– Ar smailiju. Ar smailiju, saproti? Sveiciens svētkos un smailijs! – viņš vicināja abas rokas gaisā, cenšoties neizšļakstīt dzelteno alus skārdeni. – Smaida, debils, ar acīm un iekavu. Kā tā vispār var būt, klau, a? Tavs pats tuvākais cilvēks tik daudzus gadus un apsveic tevi tā pieklājības pēc ar debilo smailiju beigās? Tu vispār spēj izdomāt kaut ko bez-kā-tur, bezpersoniskāku par šo smailiju? Pēc visa, kas bija. Es zinu, bļin, katru centimetru, kā viņa izskatās. Katru dzimumzīmi. Zinu. Kā tā vispār var būt? Viņai tagad ir labāk? Es par viņu domāju, par to visu, galvā bildes grozās, bet viņa ne? Viņa mierīgi aizmieg, mostas, dzer savu pretīgo šķīstošo un mierīgi iet ārā? Un tie kailfoto? A? Pēc visa, kas bijis, viņa man SMS atsūta ar diviem vārdiem: “Sveiciens svētkos!” Un to smailiju! Ar SMAILIJU? Labāk nebūtu apsveikusi.

Labāk nebūtu apsveikusi, es klusi piekritu, piecēlos un izkāpu.

Vai tu kļūsi par manu sievu? 

Tālumā jau spīdēja autobusa trijnieciņš, un es cerēju, ka tik vēlu nu gan būs kāda brīva vieta. Bija arī. Veselas divas.

Acis jau ieraudzīja pirmo – bezpajumtnieka kungs bija dāsni izplājis savu desmit lupatu kārtās ģērbto ķermeni uz diviem krēsliem pašā autobusa vidū, taču oža teica, ka no turienes būtu jāpabīdās pa gabalu. Pabīdījos tieši tik tālu, ka atradās vieta pretī kādam pārītim. Pārītis atšķirībā no bezpajumtnieka kunga nebija saģērbies desmit lupatu kārtās, taču lupatās bija gan.

Dāma, izskatījās, bija kārtīgi saposusies. Īsi džinsa svārki, gari smilšu krāsas zābaki, melns džemperis ar zeltainiem spīguļiem un spīguļiem pieskaņoti auskari. Kungs arī neatpalika – šķiet, bija izvilcis savu izejamo sporta tērpu.

– Viss, tūlīt vemšu! – iebļāvās dāma, izvilka Maxima maisu un steidzīgi pielika to pie mutes.

– Nevajag vemt! – ar mīļi aizbildniecisku maigumu teica kungs. – Kļūsti par manu sievu!

Rajona romantikas līmenis pārsniedza maksimāli pieļaujamo daudzumu, tāpēc metu sāņu skatienu uz blakussēdētāju – puisi melnās drēbēs, kas rokās grozīja kaut kādu pulti. Ieskatoties vērīgāk, sapratu, ka biju smagi kļūdījusies, uzskatot puisi par bezjēdzīga plastmasas gabala berzētāju. Puisis draudīgi, bet maigi turēja rokās elektrošokeri, glāstot ieslēgšanas pogu.

Bija jau jākāpj ārā, bet es ceru, ka viņa teica “jā”.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu