Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Raksts

Publicēts: 24 augusts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?


Ir tik daudz patiesību, ka var nojukt, ja nav savējās

Par latviešiem Anglijā ir daudz diskusiju gan Latvijas latviešu vidū, gan pašu aizbraucēju starpā. Kā jau kārtīgiem latviešiem pieklājas, katram ir viedoklis, vērtējums un gana liela deva kritikas. Taču katram ir savs aizbraukšanas iemesls, un nostāšanās frontes vienā vai otrā pusē un rādīšana ar pirkstu – sak’, tu aizbraucējs, bet es palicējs–izdzīvotājs, galīgi nav pareizā taktika un nekādā gadījumā neveicina mūsu nācijas saliedētību un savstarpējo sapratni. Viegli, manuprāt, nav nevienā no pusēm. Mana patiesība sākas ar mana aizbraukšanas iemesla iekšēju noliegumu. Es ilgi nevarēju pieņemt, ka esmu aizbraukusi tieši ekonomisku apsvērumu dēļ. Es, kurai ir laba izglītība, kura strādājusi labos darbos. Brīdī, kad bija jāpieņem lēmums pārcelties, ienākumu līmenis un iespējas to paaugstināt divkārt bija gluži vai neiespējamā misija. Saslima tēvs, kurš bija vienīgais pelnītājs, un mammai, pensionārei, bija jāuzņemas viņa aprūpe. Cik prozaiski, bet tā pēkšņi bija kļuvusi par manu un manas ģimenes realitāti. Lieki piebilst, ka sociālie pabalsti Latvijā nenosedz faktiski nekādus izdevumus. Nepaspēju pat acis samirkšķināt, kad man jau bija jāuztur vecāki, jāmaksā viņu kredīti un jābūt spējīgai parūpēties arī par sevi. Mēs bijām pārkāpuši šo trauslo robežu, kur darbspējas zaudēšanas gadījumā tu vienā rāvienā tiec nosviests uz nabadzības sliekšņa. Vajadzēja ātri domāt, kā tikt laukā no šīs situācijas, un pirmā idejas, kas iešāvās prātā, bija – jābrauc uz Angliju! Šeit arī aizsākās manas Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē Anglijā. Bija skaidrs, ka līdzvērtīgu darbu Anglijā nedabūšu un nevienu mana darba pieredze ministrijā, reklāmas jomā, dažādos pētījumos nepavisam neinteresēja. Veikli tika sameklēti pareizie “gali”, un es atdūros Apvienotās Karalistes privātās aprūpes industrijā.

Lēdijas un džentlmeņi

Lai gan Anglija nav nekāda Āfrika, Āzija vai Tuvie Austrumi, tomēr kultūru atšķirības, vērtības, uzvedības normas un citi kultūras kodi ir gatavā Morzas ābece, ko jāiemācās lasīt arī tad, ja nav diez ko lielas apetītes uz to. Angļu valoda man bija diezgan labā līmenī, tāpēc pirmās intervijas un apmācības aprūpes kompānijā, kur kādreiz bija strādājusi manas draudzenes draudzene, lielas grūtības nesagādāja. Tomēr mani joprojam nepameta jautājums: ko es te daru? Gulēju viesnīcā, un manā galvā kā kolāža griezās priekšstati par britiem. Latvijā biju studējusi sociālo antropoloģiju, kur britu imperiālismam bijām pievērsušies diezgan padziļināti. Un tagad man stāvēja priekšā satikšanās ar pārsvarā turīgu ģimeņu vecāka gadagājuma kundzēm un kungiem, kuriem bija nepieciešama aprūpe mājās. Man, kura īsti nemāk savu viedokli paturēt pie sevis, pēkšņi bija jādodas aprūpēt angļu lēdijas, kuras, ļoti iespējams, ir bijušo cukurniedru plantāciju īpašnieku meitas vai mazmeitas un mūs, austrumeiropiešus, visdrīzāk uzkata par otrās šķiras cilvēkiem. Njā, izaicinājums bija pamatīgs. Tā nu aizsākās ceļojums pie manas pirmās Burkā kundzes, kā es viņu dēvēju. Diemžēl mani priekšstati nebija tālu no realitātes, un mana pirmā angļu lēdija izskatījās gluži kā no antropoloģijas grāmatas izkāpusi. Lielā savrupmājā ar baseinu un krāšņu dārzu kopā ar dārzniekiem un apkopējām pie Burkā kundzes nodzīvoju septiņus mēnešus. Lai gan galvenie pienākumi nebija diez ko sarežģīti, izrādījās, ka arī vienkāršais var kļūt sarežģīts. Katru reizi, kad kundzei pasniedzu pusdienas, jo viņa pati negatavoja, viņa izbrīnā iepleta acis, iebrauca ar savu rozā nadziņu ēdiena šķīvī un uzsauca: too chunky (sagriezts pārāk lielās šķēlēs). Tā nu es turpināju, maršēju no virtuves līdz viņas “tronim” viesistabā, katru dienu gaidot kārtējos komentārus: tad ola bija par cietu, tad auzu putra ne tā izvārīta, tad atkal man nebija ne jausmas, kā pagatavot beans on toast (pupiņas tomātu mērcē uz tostermaizes)... Vēlāk sapratu, ka angļi uz tostermaizes šķēles var apēst jebko. Bija vienlīdz kaitinoši, bet tajā pašā laikā gana amizanti un savdabīgi atrasties šādā pozīcijā, turklāt vajadzība spieda palikt. Protams, iekšējais dialogs, dusmas, ka esmu šādā situācijā, un bezspēcība tā visa priekšā bija mans pastāvīgais pavadonis. Īpaši skumji bija tas, ka mans tēvs, kuram pašam bija nepieciešama aprūpe, gulēja mājās Latvijā, bet man bija jāstrādā Anglijā un jāaprūpē citi cilvēki par naudu. Nu, tādas jau laikam tās “mazās” dzīves netaisnībiņas ir.

Anglijas iekarošana

Tā pagāja mans pirmais gads, kad es kā gājputns ceļoju no Latvijas uz Angliju un atpakaļ. Ierastais Latvijas dzīves ritms bija izjaukts, šeit jutos kā viešņa, taču arī Anglija nebija manas mājas, un manā priekšā bija lielā Anglijas “iekarošana”. Mana iedzimtā ziņķāre un piedzīvojumu gars, neskatoties uz grūto situāciju, dzina mani pretim jaunās valsts izzināšanai. Lai gan dzīvošana pie Burkā kundzes bija ērta un šo taciņu es pamazām ieminu, nolēmu tomēr savu darba dzīvi kaut nedaudz sarežģīt, piesakoties strādāt par “rezervisti”. Tas nozīmēja, ka varēju izbraukāt Angliju krustu šķērsu un uzturēties pie dažādām lēdijām un džentlmeņiem īsāku laika periodu, bet tajā pašā laikā aplūkot dažādas ģimenes, pilsētas, dzirdēt dažādus angļu valodas akcentus un galu galā pamatīgāk izpētīt šo valstiDiezgan daudz sanāca pārvietoties ar vilcieniem, metro, braukt no Anglijas dienvidiem uz ziemeļiem, no vidienes uz piekrasti. Ar katru nākamo kundzi un kungu kļuvu pārliecinātāka par sevi, un laimīgā kārtā mainījās arī kundžu profili. Burkā kundzes pārtapa par laipnām, dažkārt nelaipnām, ziņkārīgām, draudzīgām un ignorantām dāmām un kungiem. Aprūpētāja loma nostādīja mani zināmā mērā privileģētā situācijā, es biju necila, tomēr būtiska ģimeņu sastāvdaļa. Mēs kopā ceļojām, gājām uz kino, ēdām brokastis, uzņēmām viesus, protams, nācās veikt arī daudz piezemētākus pienākumus, tostarp personīgo aprūpi. Tā mani nemulsināja, jutos pat nedaudz kā medmāsa. Viens no pirmajiem pārsteigumiem bija tas, ka angļi māk pateikt paldies. Ģimenes locekļi novērtēja manu darbu, liekot man justies vērtīgai. Angļi patiešām māk uzslavēt un izcelt pozitīvo, kas, manuprāt, ir dzinulis strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Jāatzīst gan, ka darba tikums man nekad nav bijusi problēma... Tā laikam tāda latviešu nacionālā īpatnība.

Santjago ceļš caur Angliju

Nu Anglijā esmu jau trešo gadu. Vienmēr esmu paturējusi prātā opciju atgriezties Latvijā, taču traukties atpakaļ, meklēt darbu šeit, sākt visu no sākuma... tam laikam vēl neesmu gatava. Tomēr šie lielie pārmaiņu vēji mani ir pamatīgi izplosījuši. Šķiet, nepieciešams laiks, lai iestūrētu mierīgākos ūdeņos un sāktu plānot nākamo izaicinājumu, lai vētras dēļ atkal nesanāktu aizkulties līdz tuvākajai salai. Es vienmēr esmu bijusi diezgan liela individuāliste, kam patīk, lai arī ne vienmēr sanāk, paļauties uz sevi, tāpēc arī līdz šim neesmu meklējusi kontaktu ar citiem Anglijas laviešiem. Studējot sociālo antropoloģiju Latvijā, mūsu pētījuma metodes pamatprincips bija nepieciešamība iefiltrēties vietējā kopienā, būt kopā ar “iezemiešiem”, būt daļai no viņiem. Šī iefiltrēšanās, būšana par sūkli, šķiet, ir mans dzīves princips, mans hadronu paātrinātājs integrācijai jaunā vidē. Lai gan būšana ar “iezemiešiem” ne vienmēr ir pats vieglākais ceļš, tas ir mans ceļš un veids, kā es iepazīstu un izzinu pasauli. Jau kādu laiku nestrādāju aprūpē. Lai arī savā ziņā esmu pateicīga gan par sniegtajām iespējām, gan pieredzi, tomēr darbs ar angļu lēdijām un džentlmeņiem pilnībā izslēdza jebkādu privāto dzīvi, jo visa mana ikdiena bija jāpakārto tikai un vienīgi viņu vajadzībām. Īsāk sakot, līdz šim brīdim šī sala ir bijusi un turpina būt pamatīgs pārbaudījums un izaicinājums visdažādākajos līmeņos. Jāatzīst arī, ka negaidītā un neplānotā pārcelšanās no Latvijas uz Angliju ir pavērusi manu emociju lādīti, un tā vēl joprojām stāv vaļā. Nekas cilvēku tā neizaicina kā krasas un pēkšņas pārmaiņas, kuru dēļ mainās karjera, draugu loks, attiecības ar ģimeni, draugiem un visa sociālā dzīve kopumā. Šis acīmredzot ir mans Santjago ceļš, kuru neizvēlējos pati, bet kuru dzīve man veikli ir piespēlējusi. Un tagad mans uzdevums ir iemācīties to iet.

Gadi skrien kā stirnas jeb No darba uz darbu

Aiz muguras jau trešais gads, un mani Santjago ceļa līkloči nebeidz pārsteigt. Aiz katra līkuma stāv jauns izaicinājums. Tomēr viena lieta, ko šīs pārmaiņas man ir nesušas, ir atbildības uzņemšanās. Atbildība par manu ģimeni, kurā tagad esam vairs tikai es un mana mamma, un atbildība savā priekšā. Daudz kas ir atkarīgs tieši no manas spējas saskatīt iespējas. Mācos nebūt upura lomā, jo galu gala tā ir mana atbildība – rūpēties par savu labklājību un labo pašsajūtu. Dzīvojot Latvijā, lai arī tās ir manas mājas, mana komforta zona, visticamāk, pie šādas atziņas tik ātri nebūtu nonākusi. Lai kā tur arī būtu, pagaidām esmu šeit, un viens no maniem lielākajiem klupšanas akmeņiem ir karjeras veidošana. Patlaban strādāju finanšu konsultantu kompānijā (jo tā atkal sanāca). Iekšējo sajūtu varētu raksturot ar Renāra Kaupera vārdiem: “Laikam esmu ļoti laimīgs, es strādāju pareizā bankā.” Nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka varētu strādāt ar cipariem un stumdīt papīrus. Izrādās, ka arī to es varu. Šķiet, cilvēka pielāgošanās spējām tomēr nav robežu. Darbs nav visai radošs, bet, kā jau minēju iepriekš, mītnes zemē sapņu darbu atrast nav viegli. Darba vide šeit ir ārkārtīgi intensīva, tehniska un monotona, un visu laiku nepamet sajūta, ka “lielais brālis tevi vēro”Viss ir vērsts uz darba efektivitāti, katra kļūda tiek analizēta, domāts, kā visu uzlabot, kā būt vēl perfektākai skrūvītei lielajā mehānismā. Iespējams, šaipus Lamanša šaurumam vispārējais priekšstats par angliem ir tāds, ka viņi ir slinki, bet to noteikti nevajadzētu attiecināt uz visiem. Daudzi šeit nedzīvo kā nieres taukos. Biroja darbinieki, galvas nepacēluši, stumda papīrus, sūta e-pastus, ir nenormāli laipni un pieklājīgi, un tā astoņas stundas no vietas. Es tai skaitā. Šeit ir jūtams sistēmiskais smagums, spiediens, kas liek cilvēkiem būt mašīnu lomās. Biroja dzīves filozofija ir smagi strādāt piecas dienas nedēļā, brīvdienās doties šopingā un patērēt daudz alkohola, jo tas taču ir nopelnīts. Daudziem varbūt šķiet, ka Latvijā viss ir tikai slikti, bet darbs šādā Rietumu kapitālisma paraugzemē skarbi atkāj, ko nozīmē konkurence, nevienlīdzīga izglītības pieejamība, liels iedzīvotāju skaits, patēriņa sabiedrības spiediens un vēl daudzi citi faktori. Tāda pamatīga spriedzīte. Bet es kā “īsta” angliete tik iemērcu melnās tējas maisiņu nobrendotajā biroja krūzītē, pieleju pienu un lieku lietā Keep smiling and carry on! smaiduUn, kad man būs 70, es varbūt varēšu atļauties braukt ar kabrioletu un arī nedaudz paceļot... Tāda, šķiet, ir daudzu angļu dzīves realitāte.

 

Caur krogu uz darbu, no darba uz krogu 

Dzīve Anglijā ir nepārtraukts salīdzināšanas maratons, jo vienmēr jau apzināti vai neapzināti visu gribas salīdzināt ar mājām. Šeit nav kā Rīgā – 30 minūtes līdz jūrai, 30 minūtes līdz tuvākajam mežam. Arī kultūras pasākumi Rīgā pieejami gandrīz ikvienam un par saprātīgām cenām, bet šeit visu nākas pamatīgi plānot. Ja gribi iziet pastaigā, satiksi vēl 100 cilvēku un 120 suņu. Ja gribi aiziet uz teātri, rēķinies atvadīties no 40 mārciņām, turklāt tas tev nebūs nekāds Hermaņa līmenis. Ja vēlies ar kolēģiem padiskutēt par kultūru vai politiku, gribi provocēt uz kritisko domāšanu, jāsamierinās, ka sanāks parunāt tikai par meikapu, sunīšiem un kaķīšiem, un, protams, par ēdienu. Ēdiens te ir sarunu karalis. Kolēģes katru dienu citē internetā pieejamās ēdienkartes un fantazē, ko vēlāk varētu apēst: šokolādes kūku, kariju vai varbūt tomēr milkshake ar KFC vistu kājiņām. Laiku pa laikam tiek izskatīts arī ceļojums uz Makdonaldu, kura apmeklējuma laikā kalorijas nebūs jāskaita. Pēcāk jārēķinās ar sarunām par diētām. Mana darba diena bieži beidzas ar God give me strenght nopūtu. Lūk, tā tās mazās lietas summējas, un galu galā veidojas vai neveidojas laba dzīves kvalitāte. Iepriecinoši ir tie brīži, kad šī saskare starp dažādām kultūrām kļūst jēgpilna un es varu no tās ko mācīties. Angļu community spirit patiešām mums latviešiem ir labi aizmirsts. Cilvēki šeit cits citam uzticas, ir izpalīdzīgi, viņi nerauc degunu, ja kāds ir nonācis grūtībās un momentā nenoskalda: pats vainīgs! Skaidrs, ka neviens mēs neesam ideāls un katram dzīvē var gadīties lielāka vai mazāka ķibele. Viena no community spirit “vēstniecībām” noteikti ir vecie angļu krogi. Īpaši jau tie, kas atrodas reģionos, jo Londona noteikti nav Anglija, tai ir pavisam cita asinsrite. Krogi līdzinās sociālajiem klubiņiem, kur notiek pēdējo jaunumu apmaiņa, tvaika nolaišana darba dienas noslēgumā, izsmiešanās no sirds, padoma meklēšana un pat jaunu biznesa sakaru veidošana. Un nav tā, ka tev būtu jāiet uz krogu kopā ar kādu, tu vienkārši iegriezies, un kāds, ko pazīsti, tur jau noteikti būs. Krogs nereti ir tāda kā ciematiņa vai kopienas sirds, kurā ienāk ikviens – gan vecs, gan jauns, gan ģimenes ar bērniem, gan nejaušs garāmgājējs. Un man noteikti ir paveicies dzīvot vienā no šādiem ļoti angliskiem ciematiņiem, kas atrodas netālu no Šekspīra dzimtās vietas Anglijas vidienē. Ciemā jeb, kā mēs vietējie smejamies, Anglijas mazākajā pilsētiņā ir tā foršā sajūta, kad, aizskrienot uz veikalu pēc piena, pa ceļam sanāk satikt vismaz divas paziņas, aprunāties un mājās atnākt vēlāk nekā plānots. Lūk, tā man iet – caur krogu uz darbu, no darba uz krogu, bet, ja nopietni, tad vietējā kopiena šeit tiešām ir atbalstoša, un man ir patiess prieks, ka dzīvoju šādā diezgan tradicionālā angļu ciematiņā, kur, kā paši angļi saka, vēl nav pazudis īstais angļu gars.

Eastern Europe Style

Droši vien prasītos arī kāds komentārs par austrumeiropiešu imigrantiem un to, kā mēs tiekam uztverti. Man savā ziņā ir paveicies būt starp angļiem, kuri nekad nav izteikuši nekādas piezīmes par manu klātbūtni viņu zemē. No manām angļu lēdijām ir gadījušies pāris nepatīkamu komentāru, taču reizēm šķita, ka viņas pašas neapzinās, ka viņu komentārs – they are taking our jobs (viņi atņem mums darbu) – varētu attiekties arī uz mani. Bieži cilvēki vaicā, vai esmu no Polijas, kas ir mazliet kaitinoši, jo tā dēvētajā Austrumeiropā ir arī citas valstis. Vēlāk gan cenšos to izvērst par sarunu, kurā man patīk pārbaudīt viņu zināšanas par mūsu ģeogrāfiskajiem platuma grādiem. Daudzi bieži vien domā, ka, piemēram, Bulgārija ir rokas stiepiena attālumā no Latvijas, ja ne pat kaimiņvalsts. Šī nereti ir interesanta sarunu tēma un arī iespēja pastāstīt par Latviju un to, kāda bija dzīve otrpus dzelzs priekškaram. Tie, kas mani nepazīst, nereti cenšas ar mani runāt lēnām, tāda kā caps lock režīmā, it kā es noteikti nesaprastu angliski. Tieši šā iemesla dēļ pēdējā laikā labprātāk pavadu laiku ar draugiem un paziņām, kas mani uztver kā cilvēku, nevis kā ārzemnieci vai austrumeiropieti, kurai noteikti garšo vodka un nav skaidrs, vai viņas dzimtā valoda ir krievu vai lietuviešu.

                                                                        ***

Un, kamēr rakstu pārdomas par manu dzīvi Anglijā, kaimiņu pagalmā skan Rag’n’Bone I’m only human after all. Es aizveru klēpjdatoru un sāku krāmēt somas Lieldienu ceļojumam un nelielam laivu braucienam. Un, lai arī šī nav bijusi īsti brīvprātīga pārcelšanās uz šo salu un daudzas grūtības vēl stāv priekšā, ārā spīd saule, es iemetu pastkastē Lieldienu kartīti mammai un dodos taisnā ceļā uz skaisto Kornvolu. Mans piedzīvojumu gars joprojām ir dzīvs, visu nedēļu ir intensīvi strādāts, un tagad ir laiks kā “īstai” anglieti doties šopingā, tikai šoreiz tas būs jaunu piedzīvojumu un emociju šopings. Galu galā – kurš gan šo dzīvi izkrāsos, ja ne es pati?


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 augusts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu