Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Raksts

Publicēts: 12 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?

Ir tik daudz patiesību, ka var nojukt, ja nav savējās

Par latviešiem Anglijā ir daudz diskusiju gan Latvijas latviešu vidū, gan pašu aizbraucēju starpā. Kā jau kārtīgiem latviešiem pieklājas, katram ir viedoklis, vērtējums un gana liela deva kritikas. Taču katram ir savs aizbraukšanas iemesls, un nostāšanās frontes vienā vai otrā pusē un rādīšana ar pirkstu – sak’, tu aizbraucējs, bet es palicējs–izdzīvotājs, galīgi nav pareizā taktika un nekādā gadījumā neveicina mūsu nācijas saliedētību un savstarpējo sapratni. Viegli, manuprāt, nav nevienā no pusēm. Mana patiesība sākas ar mana aizbraukšanas iemesla iekšēju noliegumu. Es ilgi nevarēju pieņemt, ka esmu aizbraukusi tieši ekonomisku apsvērumu dēļ. Es, kurai ir laba izglītība, kura strādājusi labos darbos. Brīdī, kad bija jāpieņem lēmums pārcelties, ienākumu līmenis un iespējas to paaugstināt divkārt bija gluži vai neiespējamā misija. Saslima tēvs, kurš bija vienīgais pelnītājs, un mammai, pensionārei, bija jāuzņemas viņa aprūpe. Cik prozaiski, bet tā pēkšņi bija kļuvusi par manu un manas ģimenes realitāti. Lieki piebilst, ka sociālie pabalsti Latvijā nenosedz faktiski nekādus izdevumus. Nepaspēju pat acis samirkšķināt, kad man jau bija jāuztur vecāki, jāmaksā viņu kredīti un jābūt spējīgai parūpēties arī par sevi. Mēs bijām pārkāpuši šo trauslo robežu, kur darbspējas zaudēšanas gadījumā tu vienā rāvienā tiec nosviests uz nabadzības sliekšņa. Vajadzēja ātri domāt, kā tikt laukā no šīs situācijas, un pirmā idejas, kas iešāvās prātā, bija – jābrauc uz Angliju! Šeit arī aizsākās manas Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē Anglijā. Bija skaidrs, ka līdzvērtīgu darbu Anglijā nedabūšu un nevienu mana darba pieredze ministrijā, reklāmas jomā, dažādos pētījumos nepavisam neinteresēja. Veikli tika sameklēti pareizie “gali”, un es atdūros Apvienotās Karalistes privātās aprūpes industrijā.

Lēdijas un džentlmeņi

Lai gan Anglija nav nekāda Āfrika, Āzija vai Tuvie Austrumi, tomēr kultūru atšķirības, vērtības, uzvedības normas un citi kultūras kodi ir gatavā Morzas ābece, ko jāiemācās lasīt arī tad, ja nav diez ko lielas apetītes uz to. Angļu valoda man bija diezgan labā līmenī, tāpēc pirmās intervijas un apmācības aprūpes kompānijā, kur kādreiz bija strādājusi manas draudzenes draudzene, lielas grūtības nesagādāja. Tomēr mani joprojam nepameta jautājums: ko es te daru? Gulēju viesnīcā, un manā galvā kā kolāža griezās priekšstati par britiem. Latvijā biju studējusi sociālo antropoloģiju, kur britu imperiālismam bijām pievērsušies diezgan padziļināti. Un tagad man stāvēja priekšā satikšanās ar pārsvarā turīgu ģimeņu vecāka gadagājuma kundzēm un kungiem, kuriem bija nepieciešama aprūpe mājās. Man, kura īsti nemāk savu viedokli paturēt pie sevis, pēkšņi bija jādodas aprūpēt angļu lēdijas, kuras, ļoti iespējams, ir bijušo cukurniedru plantāciju īpašnieku meitas vai mazmeitas un mūs, austrumeiropiešus, visdrīzāk uzkata par otrās šķiras cilvēkiem. Njā, izaicinājums bija pamatīgs. Tā nu aizsākās ceļojums pie manas pirmās Burkā kundzes, kā es viņu dēvēju. Diemžēl mani priekšstati nebija tālu no realitātes, un mana pirmā angļu lēdija izskatījās gluži kā no antropoloģijas grāmatas izkāpusi. Lielā savrupmājā ar baseinu un krāšņu dārzu kopā ar dārzniekiem un apkopējām pie Burkā kundzes nodzīvoju septiņus mēnešus. Lai gan galvenie pienākumi nebija diez ko sarežģīti, izrādījās, ka arī vienkāršais var kļūt sarežģīts. Katru reizi, kad kundzei pasniedzu pusdienas, jo viņa pati negatavoja, viņa izbrīnā iepleta acis, iebrauca ar savu rozā nadziņu ēdiena šķīvī un uzsauca: too chunky (sagriezts pārāk lielās šķēlēs). Tā nu es turpināju, maršēju no virtuves līdz viņas “tronim” viesistabā, katru dienu gaidot kārtējos komentārus: tad ola bija par cietu, tad auzu putra ne tā izvārīta, tad atkal man nebija ne jausmas, kā pagatavot beans on toast (pupiņas tomātu mērcē uz tostermaizes)... Vēlāk sapratu, ka angļi uz tostermaizes šķēles var apēst jebko. Bija vienlīdz kaitinoši, bet tajā pašā laikā gana amizanti un savdabīgi atrasties šādā pozīcijā, turklāt vajadzība spieda palikt. Protams, iekšējais dialogs, dusmas, ka esmu šādā situācijā, un bezspēcība tā visa priekšā bija mans pastāvīgais pavadonis. Īpaši skumji bija tas, ka mans tēvs, kuram pašam bija nepieciešama aprūpe, gulēja mājās Latvijā, bet man bija jāstrādā Anglijā un jāaprūpē citi cilvēki par naudu. Nu, tādas jau laikam tās “mazās” dzīves netaisnībiņas ir.

Anglijas iekarošana

Tā pagāja mans pirmais gads, kad es kā gājputns ceļoju no Latvijas uz Angliju un atpakaļ. Ierastais Latvijas dzīves ritms bija izjaukts, šeit jutos kā viešņa, taču arī Anglija nebija manas mājas, un manā priekšā bija lielā Anglijas “iekarošana”. Mana iedzimtā ziņķāre un piedzīvojumu gars, neskatoties uz grūto situāciju, dzina mani pretim jaunās valsts izzināšanai. Lai gan dzīvošana pie Burkā kundzes bija ērta un šo taciņu es pamazām ieminu, nolēmu tomēr savu darba dzīvi kaut nedaudz sarežģīt, piesakoties strādāt par “rezervisti”. Tas nozīmēja, ka varēju izbraukāt Angliju krustu šķērsu un uzturēties pie dažādām lēdijām un džentlmeņiem īsāku laika periodu, bet tajā pašā laikā aplūkot dažādas ģimenes, pilsētas, dzirdēt dažādus angļu valodas akcentus un galu galā pamatīgāk izpētīt šo valstiDiezgan daudz sanāca pārvietoties ar vilcieniem, metro, braukt no Anglijas dienvidiem uz ziemeļiem, no vidienes uz piekrasti. Ar katru nākamo kundzi un kungu kļuvu pārliecinātāka par sevi, un laimīgā kārtā mainījās arī kundžu profili. Burkā kundzes pārtapa par laipnām, dažkārt nelaipnām, ziņkārīgām, draudzīgām un ignorantām dāmām un kungiem. Aprūpētāja loma nostādīja mani zināmā mērā privileģētā situācijā, es biju necila, tomēr būtiska ģimeņu sastāvdaļa. Mēs kopā ceļojām, gājām uz kino, ēdām brokastis, uzņēmām viesus, protams, nācās veikt arī daudz piezemētākus pienākumus, tostarp personīgo aprūpi. Tā mani nemulsināja, jutos pat nedaudz kā medmāsa. Viens no pirmajiem pārsteigumiem bija tas, ka angļi māk pateikt paldies. Ģimenes locekļi novērtēja manu darbu, liekot man justies vērtīgai. Angļi patiešām māk uzslavēt un izcelt pozitīvo, kas, manuprāt, ir dzinulis strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Jāatzīst gan, ka darba tikums man nekad nav bijusi problēma... Tā laikam tāda latviešu nacionālā īpatnība.

Santjago ceļš caur Angliju

Nu Anglijā esmu jau trešo gadu. Vienmēr esmu paturējusi prātā opciju atgriezties Latvijā, taču traukties atpakaļ, meklēt darbu šeit, sākt visu no sākuma.....

(Vairāk lasi I’mperfekt Vasara numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu