Spēks, enerģija un drosme

— Laura Lauziniece

Spēks, enerģija un drosme

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 05 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies


 

Kaspars Blūms-Blūmanis jeb Kasher. Ar Kasparu pirms 12 gadiem iepazinos Dānijā brīvprātīgā darba ietvaros. Abi kopā ziemas salā Kopenhāgenas ielās vācām ziedojumus Child Aidprojektam Zambijā, Dānijas muižā meža ielokā organizējām izklaides pasākumus, Kaspara ierīkotajā zelta vannas istabā sapņojām par savām spožajām nākotnēm un posāmies ceļam uz Āfriku, lai veiktu brīvprātīgo darbu. Mēs abi bijām savos agrajos divdesmit. 

Pēc atgriešanās no Āfrikas Kaspars pieteicās televīzijas šovā OKartes skatuve, es sāku strādāt žurnālistikā. Latvija Kasparu iepazina kā kolorītu, krāsainu un dzīvespriecīgu Kasheru, daudzi anonīmos komentāros internetā neskopojās ar dzēlīgiem komentāriem par viņa stilu un netradicionālo orientāciju. Es šo gadu laikā piedzīvoju gan Kaspara kāpumus, gan kritumus, gan izkāpšanu no skapja, saviļņojuma spiedzienus par jauniem projektiem, gan sāpīgas asaras par ļaunu cilvēku piezīmēm ielās, pieredzēju arī to, kā viņš kļuva par stilīgāko vīrieti Rīgā, jauniešu iedvesmotāju, televīzijas šovu vadītāju, influenceri, Kašera sapņu fabrikas īpašnieku. Vieni viņu sauc par mūslaiku IT boy, citi gavilē par izsmalcināto gaumi, savukārt es visvairāk apbrīnoju Kaspara iekšējo spēku, enerģiju un drosmi. Tagad viņš jau ir izveidojis KasherBloom cepuru zīmolu, sadarbojas ar Bejonsi un piedalās kaudzē projektu, par kuriem vēl skaļi nemaz nedrīkst stāstīt. Šoreiz es gribēju parādīt pasaulei Kasparu – ne to rozā gaisa balonos ietērpto multimākslinieku, bet cilvēku, kurš sēž šim balonam pie stūres.

 Pirms šīs intervijas aizdomājos, ka es noteikti kļūtu skarbāka, ja man nāktos tik bieži lasīt tik daudz negatīvu komentāru internetā. Ja tu nepārtraukti saņem pļaukas, kādā brīdī tev taču vairs negribas griezt to otru vaigu. 

Es situ pretī. (Smejas.) Bet ja nopietni, tad laiks pēc OKartes skatuves bija ļoti grūts. Sēdēju mājās depresijā un ticēju visam tam, ko par mani rakstīja interneta komentāros. Man bija sajūta, ka esmu dabas kļūda. Bet ar laiku, pavērojot gan politikas, gan ekonomikas ziņas, pamanīju, ka tie paši cilvēki to pašu raksta arī citur. Un tad es paanalizēju un nonācu pie secinājuma: kāpēc gan man būtu jāuzklausa kaut kādi bezzobaini, piedzērušies cilvēki no ielas? Kāpēc gan viņi varētu domāt, ka var mācīt man dzīvot? Šo gadu laikā esmu iemācījies sevi pasaudzēt. Man ir mans tuvo cilvēku loks, kuri tiešām pa īstam pazīst Kasparu, un tad ir skatuves tēls – Kashers. Esmu Kasparam uzlicis milzīgu, biezu stikla kupolu, kas filtrē, ko laist un ko nelaist iekšā. Kashers ir viena lieta, bet Kaspars ir pavisam kaut kas cits. Kaspars ir emocionāls, trausls un maigs, tikmēr Kasheram ir pilnīgi pofig, ko par viņu domā. Iespējams, tā man ir maska vai bruņuveste, kas aizsargā Kasparu. Mani nosauc, piemēram, par pediņu. Nu, un? Jā, zinu! Es eju uz priekšu. Tas, kas tiek adresēts Kasheram, ļoti bieži nemaz nenonāk līdz Kasparam. 

Klausies, mēs tūkstoš reižu esam runājuši par visu, bet es nekad tā arī neesmu pajautājusi, kāpēc tu – divdesmitgadīgs jaunietis – izdomāji braukt brīvprātīgajā darbā uz Āfriku?

Es tolaik strādāju Valsts ieņēmumu dienestā, biju personālvadības galvenais speciālists. Jā, jā! Kas to būtu domājis, ne? Nē, jāsāk ir no otra gala. Pēc vidusskolas pārvācos no Talsiem uz Rīgu un paralēli studijām Latvijas Kultūras koledžā strādāju grupā Gain Fast par menedžeres asistentu. Mēs dzīvojām pilnīgā bohēmā, staigājām no vienas prezentācijas uz otru. Labi izskatījāmies. Izdzīvojām uz sadarbības partneru rēķina: Blue Box ietonēja, Convers apģērba, Marselīno frizieris taisīja matus un tā tālāk, un tā tālāk. Mēs vienmēr izskatījāmies kā konfektes, bet naudas mums nebija. Bieži vien uz prezentācijām devāmies tukšiem vēderiem, lai paēstu. Bija pat brīži, kad ar Maiju un Didzi skaitījām santīmus, lai nopirktu bomžu zupiņas jeb roltonus. Šādi nodzīvoju apmēram divus gadus, līdz sapratu, ka vairs tā nevaru. Ielas slaucīt negribēju, iet strādāt par viesmīli vai pārdevēju arī nevēlējos. Piesēdos, uz sešām lapām sarakstīju savu darba un projektu pieredzi un sūtīju CV uz visām iespējamajām vietām, arī uz tām, kur, skaidri zināju, mani nepaņems. Un no tā laika pieredzes man ir skaidrs, ka vienmēr ir jātēmē augstāk, jo kādā jaukā dienā man piezvanīja no Valsts ieņēmumu dienesta un uzaicināja uz darba pārrunām. Visu mūžu tās atcerēšos. Starp trīsdesmit, četrdesmit gadu veciem vīriešiem es biju vienīgais solārijā nocepies jaunietis ar gariem matiem, saplēstos džinsos un kedās. Paldies Dievam man pietika prāta uzvilkt žaketīti. Vīrieši uzvalciņos un ar portfeļiem skatījās uz mani kā uz pasaules brīnumu. Sēžot uzgaidāmajā telpā, pats sev teicu: viss, ja nākamo nesauks manu uzvārdu, tad es eju prom. Un tieši iznāk sieviete un aicina iekšā Kasparu Blūmu-Blūmani. Komisijā sēdēja divi vīrieši un trīs sievietes augstāk un zemāk pa pozīcijām. Kā filmās. Ieejot telpā, man izspruka: “O-ou!” Visi komisijā sāka smieties, ledus bija salauzts. Skaidrs, ka arī valsts iestādēs cilvēki meklē foršu kolēģi. Viens no viņiem šķirstīja manu sešu lapu biezo CV un sarkastiski izmeta: “Tev jau gan vajadzētu braukt uz Parīzi vai Ņujorku. Ko tad tu te esi atnācis? Tu vispār zini, kas ir Valsts ieņēmumu dienests?” Uz ko es viņam noskaldīju iepriekšējā vakarā no galvas iekaltās Valsts ieņēmumu dienesta definīcijas, misiju, mērķus un piecgades plānus, ko īsi pirms pusnakts atradu interneta lapā. Un viņi reāli bija šokā. Pēc pāris nedēļām bija vēl viena intervija, un neticamā kārtā mani pieņēma. Mans uzdevums bija zvanīt valsts ierēdņiem un sarunāt viņiem dažādas apmācības un kursus. Valsts ierēdnim nepārtraukti jāceļ kvalifikācija. Nu, un es ar šo kvalifikācijas celšanu nodarbojos. Sākumā man uz lapas bija sarakstīts runājamais teksts, ko es kautrīgi lasīju sazvanītajam ierēdnim klausulē. Tad jau pēc pāris mēnešiem man uzticēja organizēt dažādus pasākumus, muitas gada dienas, finanšu forumus, filmēju video un ko tik vēl ne. Es pat vadīju pasaules čempionātu narkotiku meklēšanā suņiem! Bet tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka ir iestājusies rutīna, ka no šīs vietas esmu paņēmis visu, ko varēju paņemt. 

( Visu rakstu lasi IMPERFEKT rudens numurā)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 05 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu