Šopings kopā ar vīrieti. Izklaide, mocības vai spēle?

— Bens Latkovskis

Šopings kopā ar vīrieti. Izklaide, mocības vai spēle?

— Bens Latkovskis

Raksts

Publicēts: 04 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Man gribējās Viņu iepriecināt. Apbalvot. Vienkārši izdarīt kaut ko labu. Viņa to bija pelnījusi. Sievietes bieži ir pelnījušas, lai viņas nēsātu uz rokām. Kā milzu dārgumu. Diemžēl ar to nēsāšanu tā ir, kā ir. Neesmu izņēmums un pārāk bieži esmu paturējis pie sevis Viņai domātos mīļvārdus un tikai domās devis mazās, atzinību apliecinošās dāvaniņas. Torīt biju gatavs laboties.

 Bija sestdienas rīts, un Viņa gaidīja piedāvājumu. Viņa vienmēr gaida, kad piedāvāšu, ko darīt. Tas esot vīrieša uzdevums, viņa reiz garāmejot izmeta. Šādas it kā nejauši izteiktas frāzes prātīgi vīrieši uztver kā ģenerāļa pavēles. Kopš tā laika nācās censties.

“Aizbrauksim uz Klopenburgu (tas ir viņas mīļākais veikals),” ierosināju. “Tev derētu jauna kleita.” Viņa uz mani tā cieši paskatījās. It kā ar izbrīnu. Ar tādu kā koķetu interesi. Varbūt pat aizdomām. Ko gan tādu esi izdarījis, ja reiz tā pielien? Taču tikai uz brīdi. Burtiski acumirkli. “Ar prieku! Kā tu uzminēji?” viņa iesaistījās spēlē. “Tev jau arī kaut kas jauns jāpaskatās. Nopirksim kreklu,” viņa dzīvīgi čaloja.

Sataisos ātri. Duša, bārda, bikses, krekls. Gatavs! Piecas minūtes. Sākas tas mazliet kaitinošais periods starp brīdi, kad pats esi gatavs, bet jāgaida, kamēr saposīsies otrs. Ja šis periods ilgst līdz pusstundai, tad vēl nekas, tas pieder pie lietas. Trakāk, ja paiet ilgāk par stundu, jo vienmēr atrodas putekļi, kas jānoslauka, puķes, kas jāaplaista, nemaz nerunājot par kleitas gludināšanu un kāju nagu sakopšanu. Minūtes pie spoguļa pat nepieminu.

“Kā tev šķiet, vai šī blūzīte iet kopā ar šiem svārkiem?”

“Lieliski.”

“Bet varbūt tomēr šī?”

“Jā, ļoti labi.”

Pēc tam tiek pielaikots pusskapja saturs. Uz jautājumu “Nu, kā?” atbildu kā anekdotē par bojāto plati: “Lieliski. Ļoti labi. Ekselenti!” Un tā uz riņķi.

Esam jau tikuši līdz priekšnamam. Kurpes man kājās. Mīņājos, gaidot, kad Viņa būs gatava. Apavi, kuri turpat uz grīdas pa rokai, pēkšņi neder, jāmeklē tie, kas skapī, kastēs. Viena kaste, otra, līdz beidzot atrodas īstā. Beidzot viss ir perfekti. Īstā blūzīte ar īstajiem svārkiem, plus īstās kurpes.

Vēl pēdējais viņas skatiens spogulī, un es jau veru vaļā durvis.

“Ai, zini, tomēr ne. Man šķiet, ka labāka būtu tā kleita ar lencītēm.”

Kurpes tiek vilktas nost, liktas kastē. Viņa iet istabā pēc kleitas ar lencītēm, kurai jau citas kurpes jāpiemeklē. Tas, ka šodien viss saderot ar visu un neesot vajadzības ievērot kādus likumus, tiek atzīts tikai vārdos. Galvenais, lai iet kopā galvā. Un tur nu valda tāda sakārtotība, kas saprotama tikai katrai sievietei pašai. Vīrietim to nesaprast. Tās tev nav trigonometriskās funkcijas.

 ***

 Veikalā vispirms dodamies uz vīriešu nodaļu. Nez kāpēc viņai labāk patīk tieši mana iepirkšanās daļa. Droši vien tāpēc, ka tā saistīta ar mazāku neskaidrību. Nulle impulsivitātes. Es jau pirms ieiešanas veikalā skaidri zinu, ko pirkšu. Mani no šā ceļa nespēj novirzīt kāda deguna priekšā izlikta prece, ja neesmu plānojis to pirkt. Es to nemaz neredzu. Saprotu, ka sievietes ar tādu aklumu nav sistas un redz pilnīgi visu.

Kad skatos, kā sievietes uzlūko kleitas, kurpes un somiņas, es viņas lieliski saprotu. Vīrietim tas būtu kā atrasties starp sieviešu skaistumkonkursa dalībniecēm. Acis žilbst un skrien uz riņķi “no visa šī labuma”. Visas veikalos izliktās mantas sievietes redz, par tām jūsmo, ar prieku aptausta un pielaiko. Viņas ļoti apvainojas, ja vīrietis šādā brīdī pamana arī citas sievietes. Pat ja tas ir gluži nevainīgs, vērtējošs skatiens.

Teikšu atklāti: mani nedaudz kaitina, ja sieviete, ejot veikalā ar domu pirkt kleitu, pārcilā blūzes, džemperus, bikses un katru nieku, ko ierauga savā ceļā. Taču pietiek atcerēties šo, piekrītu, atpakaļrāpulīgo analoģiju, lai es saprotoši nomierinātos. Patiesi, labāk lai pārcilā džemperu kaudzi plauktā vai pāršķiro kleitas pakaramo rindā, nevis skatās uz citiem vīriešiem.

Skaidrs, ka to, ko tikko pateicu, publiski teikt nedrīkst, bet sievietēm taču patīk zināt, ko patiesībā domā vīrieši. Jāmēģina iekāpt viņu kurpēs. Visvieglāk to izdarīt veikalā. Padomāt, kāpēc tā gribas aptaustīt, gandrīz vai noglāstīt katru kleitu, blūzīti. Ar paskatīšanos vien nepietiek. Vajag ar rokām pieskarties, noskatīto tērpu spoguļa priekšā pielikt sev pie krūtīm, bet īpaši skaistas lietas pielaikot. Pat ja zini, ka nepirksi. Šeit runāju par uztveres mehānismiem, kas cilvēkiem atkarībā no dzimuma īpaši neatšķiras. Atšķirīgas ir tikai šo mehānismu ārējās izpausmes.

Līdzīgi kā vairākumu vīriešu, šopings mani garlaiko. Sievietēm to grūti saprast. Pareizāk sakot, ar prātu viņas to it kā saprot, bet līdz zemapziņas dziļumiem tas neaiziet. Jāatzīst, arī vīriešiem daudz kas grūti aiziet. Piemēram, vīrietis pēc jautras ballītes nekad neteiks: oi, baigi labi izdejojāmies, kā to bieži saka sievietes. Tas būtu tas pats, it kā sieviete teiktu: baigi labi iepirkāmies. Neko nenopirku, bet kādas desmit kleitas pielaikoju.

Vīrietim šopings kā izklaides pasākums (nejaukt ar kādas konkrētas lietas mērķtiecīgu pirkšanu) ir tikpat interesants kā sievietei gājiens līdzi vīrietim uz futbola vai hokeja spēli klātienē. Tu vari stadionā kopā ar visiem pat skaļi aurot: sarauj!, bet diez vai tā būs izklaide, kuru gribas atkārtot vēl un vēl. Kādreiz pārmaiņas pēc jau var, bet ne katru nedēļu. Līdzīgi ir ar vīriešiem veikalā. Atklāti sakot, dažkārt žēl skatīties uz tiem vīriešiem, kuri veikalos velkas nopakaļ savām sievietēm kā tādi nopērti suņi ar garlaikotām, skumju nomāktām acīm.

Teikšu, kā ir. Ja sieviete ar savu vīrieti var kopā iet šopingā un abiem tā ir patīkama izklaide, nevis smaga pienākuma izpilde vai, vēl trakāk, kā bīstams gājiens pa mīnu lauku, kad savstarpējā neizpratne var sprāgt ik brīdi, sievietei tā ir milzu veiksme. Tas nozīmē, ka ar viņu var parunāt gan par hokeju, gan rokasbumbu, kā būtu teicis Uldis Dumpis neaizmirstamajā Jāņa Streiča šedevrā.

 ***

Vēl neiegājis lielveikalā, jau zinu, tieši uz kuru veikalu iešu, kurā nodaļā ko pirkšu. Skatos tikai to preci, ko esmu nodomājis iegādāties. Ja plānoju pirkt kreklu, tad skatos tikai kreklus, ja šortus – tad tikai šortus utt. Veikalā, pārlaižot vien skatienu un pat nepieskaroties nevienai precei, gandrīz 100% varu pateikt, vai tur ir kaut kas, vai arī nav vērts tērēt laiku.

Diemžēl, ja esi kopā ar sievieti, ar to iešanu ārā nav tik vienkārši.

(Šis ir tikairaksta sākums. Visu rakstu lasi Imperfekt rudens numurā.)

Foto: Mansha 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu