Kolekcionējot pieredzes ķieģelīšus vīna un ēdināšanas biznesā un tiem sasniedzot niķīga tīņa gadskaitli, ir nudien aizraujoši vērot īstermiņa un ilgtermiņa tendences. Protams, nelielai valstij ar tik īsu restorānu un ārā iešanas kultūru, kas būtiski korelē ar iedzīvotāju vispārējo labklājības līmeni, pašlaik ir grūti runāt par sasniegtu minētā kultūras aspekta briedumu, tomēr es vēlētos uzsvērt dažus interesantus novērojumus tā virzienā.

Paaudžu maiņa turpina savu neizbēgamo ietekmes uzvaras gājienu! Lai kā arī vecāka gadagājuma neatkarīgās Latvijas restorānu apmeklēšanas pionieriem gribētos kratīt pirkstu, (korekti!) uzstājot uz savu ilgo ēšanas/iešanas ārā kultūras empīriskās vācelītes biezo saturu, jāatceras, kādu dzimšanas gadu jaunieši patlaban ir enerģiskie divdesmitgadnieki, kuri teju kopš dzimšanas ir vērojuši kafejnīcu, restorānu, beķereju šarmu kā dzīvelīgu alternatīvu padomju ēras dzīvokļa viesību monumentālajam rituālam. Turklāt daļai jaunās paaudzes ir tik svarīgā pieredzīti akumulējošā ceļojumu vēsture, kas palīdz, pat paģēr skatīt pašmāju kultūras scēnas ar svaigu aci un kontekstā ar starptautisko arēnu.

Neizbēgami veidojas paaudžu plaisa vēlmēs, ko sagaidīt no servisa, ēdiena stilistikas, cenojumiem, dizaina, kopējās noskaņas utt. Cik tas ir veselīgi! Katram, kurš ir gatavs eksperimentēt un doties ārā, lai baudītu dzīvelīgu gaisotni, neformālu komunikāciju ar servisa komandu kā alternatīvu ambrāžas bagātajai “balto galdautu” servisa skolai. Un ne jau viena ir labāka par otru, bet, pastāvot līdzās, šīs formālās un neformālās gastrovides spēj veidot savstarpēju dialogu, dzīvīgumu un dinamiku. Galu galā, mūžam sirdī jaunam senioram iziešana ārā, lai nobaudītu neformālas vides pieredzi ar street food stilu un laikmetīgu kokteili, būs ne mazāk alternatīva pieredze kā neformalitātes konceptu magnetizētam divdesmitgadniekam, kurš izbaudīs izcilas sešu kārtu “balto galdautu” vakariņas ar vīna pārojumiem.

Latvijas galvaspilsētā Rīgā, kuras restorānu vēstures bagāžnieks sevī glabā kaudzīti formālu restorānu kvalitātes karognešu, vērojama tendence neformālo projektu attīstībā – vai tā būtu aizraujoša vīna programma Sporta kvartāla Paisumā, izcilu vietējo garšu eksperimenti ceptuvē Čau! vai kupla saujiņa citu dažādu kultūru street food stila flirtu kā Centrale 33 tako vai kā Ramen koncepti, piemēram, Shōyu, padarot pilsētas vēdera baudas daudzveidīgākas un laikmetīgākas. Vienlaikus pārmaiņu un jaunpienācēju ailīte glaunā gala restorānos šķiet liesi statiskāka. Protams, ekonomisko apstākļu lejupslīde ir spiedīgāka sarežģītāku struktūru restorāniem, kuru personāla, iekārtu un telpu uzturēšana fine-dining kvalitātēs ir stipri ambiciozāka nekā maziem un dinamiskiem street stila projektiem, tomēr uzskatu, ka arī paaudžu un redzējumu maiņa spēlē svarīgu lomu jaunu gastroprojektu piedāvājumā.

Savukārt tendence reģionos uzplaukt dažādiem gardi gardiem galamērķiem nudien ir kaut kas fenomenāls un iedvesmo domāt par pievilcīgām brieduma krunciņām gastronomijas kultūrā! Protams, Latvija ir ļoti centralizēta ap Rīgu. Skaidra lieta, ka tās cilvēku plūsma un teorētiskie tūrisma līmeņi restorānu ļaudīm ir pievilcīgāki par nelielām pilsētām… BET! Iespējams, dažiem projektiem tas ir pandēmijas laika katalizators, kurš stimulēja dažādu lielisku “mērķa vietu” rašanos, kas jau valsts līmenī parāda, ka garda sevis palutināšana nav tikai maršrutā Rīga–Jūrmala. Ķesterciema Albatross, kurā plosās pieredzes bagātais Valters Zirdziņš, Cēsu KEST, kura atraktīvais diriģents Māris Jansons pasniedz izcilības paraugstundas, Strauss un kaza ar enerģiskā Žaņa R. Behmaņa daudzkārtu ņammām Kuldīgas pusē, Artūra Taškāna kūrētā Akustika Valmierā, šefpavāra Ērika Dreibanta Pavāru māja Līgatnē… Un tas pat nav viss. Nav tā, ka, gurmānā noskaņojumā mostoties, būtu grūti izvēlēties kādu feinu galamērķi, vai ne?

Pēdējie gadi restorāniem, bāriņiem un to personāliem ir bijuši viegli… kā dzirnakmeņi uz pleciem! Pandēmijas ierobežojumi, Krievijas kara pret Ukrainu ietekme uz tūrismu un kopējo reģiona ekonomiku, augošie komunālie izdevumi – tas viss nav gluži pastaiga pa parku. Tomēr redzot, kā šīs scēnas fanātiķi turpina dzīvot līdzi laikam, sniegt arvien jaunus risinājumus, pārvērtējot vērtības un laikmeta konceptus, tas ir iedvesmojoši un dinamiski.

Foto: Adrians Olichons