Skeleti nedzīvo skapjos

— Ance Šverna

Skeleti nedzīvo skapjos

— Ance Šverna

Raksts

Publicēts: 31 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Gada laikā septiņas personas atvēra man savu māju un skapju durvis. Taču, kamēr es lūkojos šo kārtotkāro cilvēku zeķu atvilktnēs un vannasistabās, sāku apjēgt, ka īstā mājkārtošanas drāma norisinās citur, proti, sabiedrībā. Jo vairāk skapjos iekļuvu, jo izteiktāk pārliecinājos, ka “skeleti” nemaz nedzīvo, iestumti tumšākajos kaktos. Izziņas nolūkā nolēmu savu uzmanības starmeti, kas līdz tam bija izgaismojis mājas un mantas, pavērst pašmāju sabiedrības virzienā.

Tas notika tā 

Sociumā mana jaunā nodarbe — māju kārtošana — darbojas kā inputs. Atlika tikai to pieminēt, lai cilvēki kā uz burvja mājienu dotu autputu — izteik­smīgu skaidrojumu par savu pieredzi mājas kārtošanā. Un tāda bija ikvienam! Apkārtējie uzskatīja, ka mana palīdzība viņiem nav vajadzīga. Tā vietā, lai novērtētu patieso situāciju savos apartamentos, tauta mani dāsni apbēra ar jau gatavām un neapstrīdamām mājas sakārtošanas receptēm. Netrūka arī stāstu par mēslos ieaugušiem draugiem un radiniekiem, kuriem mana palīdzība būtu tieši laikā. Dažiem kārtošana izraisīja interesi, bet ātri vien uzradās iemesli, lai to neuzsāktu vai pamestu pusratā.

Autputu visbiežāk saņēmu saviesīgos pasākumos un publiskās vietās. Piemēram, ir vasara, festivāls, meža vidus, tu esi iereibusi, un līst lietus, un pēkšņi kādam iegribas zināt: a ko tu vispār dari? Tā arī teicu: kārtoju mājas un, ja bija vaļa, ieskicēju, kā man ar šo rūpalu klājies. Tobrīd tā bija bezmērķīga patērzēšana. Tikai vēlāk pamanīju, ka šī it kā nevainīgā tērgāšana ar citiem bija ievilkusies gada garumā, tā nenesa augļus un netaisījās izbeigties. Tad arī nolēmu uzkrāto autputu — sabiedrības reakcijas un pieņēmumus par māju kārtošanu — apkopot.

Novērojumi lielākoties balstīti informācijā, ko ieguvu no cilvēkiem, kuri DOMĀ, ka zina, kā jākārto māja.

Bāž degunu, kur nevajag

Tiklīdz biju uzsākusi kārtot citu cilvēku mājokļus, saņēmu ziņu no nepazīstamas personas. Tai bija draugs, kuram vajadzēja ieviest kārtību mājās. Sapratu, ka tas ir īpašums laukos, un gara acīm redzēju, cik viegli tādā vietā krāmi uzrodas uz palikšanu. Tur būtu, ko darīt, — toreiz nodomāju. Iesākumā cilvēks ar piekrāmēto māju par drauga ideju nemaz nebija informēts. Taču tad, kad to dabūja zināt, manā ziņojumu kastītē iestājās klusums.

Tukša runāšana 

Sāku pamanīt arī nesatricināmo pārliecību, ar kādu tuvāku un tālāku paziņu lokos tika spriests par klātneesošu personu mājām. Kritēriji, pēc kuriem ļaudis vadījās, ierindojot kādu mājvietu kategorijā “nav kārtīgs”, visbiežāk bija miglā tīti. Taču šķita, ka nekārtīgas ir vai visas citu cilvēku mājas. Tomēr visvairāk pārsteidza nevis informācija, ar kuru tauta dalījās, bet tās pasniegšanas veids. Tik dzīvīgs tas bija! Novēroju, ka, runājot par citiem, ļaudis itin kā pārņēma vēl kāds spēks. Turklāt tā ietekmē izkusa viņu pašu apkārtējās realitātes juceklis ar gadžetiem, vadu mudžekļiem, tēju krājumiem gadiem divdesmit un čupās samestiem mēnešrakstiem. Pēkšņi nebija nekā no tā visa! Tikai tukša un apdullinoša runāšana.

Neaizskaramie 

Vienai cilvēku grupai piemita potenciāls kļūt par mājkārtošanas projekta mērķauditoriju. Tomēr it visās sarunās tā tika ierindota gandrīz vai mītiskā ar kārtošanu neaizskaramo statusā. Šajā grupā ietilpa vecmammas un opapi, kuru mājokļi bieži vien vai pušu plīsa no aizgājušo laiku godības. Par tipiskāko iemeslu, kā dēļ ar kārtošanu labāk turēties pa gabalu no vecajiem, tika minēts šis: “Viņi no kārtošanas var nomirt!” Atklāti sakot, tā var gadīties, ja mājas kārtošana maldīgi tiek aizstāta ar tīrīšanu: spēkus atņemošu beršanu, mazgāšanu un spodrināšanu, kas nekad nebeidzas.

Degsme līdzi lēkt

Tipiskākās reakcijas, ko apkārtējos radīja ziņa, ka es kārtoju mājas, bija šādas: “Es arī gribu!” vai “Man arī vajag!” Manīju, ka īpaši piesaistoša šķita kārtošanas uzsākšana kvēlu rekomendāciju iespaidā. Tomēr praktiski mājas organizēšana izpaudās kā konkrēts fizisks darbs, kas cilvēkus spēja pārvērst par nelaimes čupiņām. Neizpratnē tās tupēja starp savām spozmi zaudējušajām mantām, un kārtošana drīz vien beidzās. Turklāt beigām bija savs iemesls: “Es jau visu esmu sakārtojis. Man pietiks!”

Sarauj!

Ikviens, kas kaut reizi sekojis līdzi hokeja mačam, zina: spēle nav galā, kamēr tā nav beigusies. Vieni vārti pirmā perioda sākumā nenozīmē, ka esi uzvarējis. Tāpat mājkārtošanā. Tas, ka salocīji zeķes, nopirki stilīgas mantu uzglabāšanas kārbas un vēl padalījies ar šo ziņu ar citiem, nenozīmē, ka esi sakārtojis māju. Spēle nav galā, kamēr tā nav beigusies. Par mājkārtošanas beigām uzskata brīdi, kad ir sakārtota visa māja un uz visiem laikiem.

Ar klikšķiem māju nesakārtosi

Pamanīju, ka robeža starp fizisko un virtuālo realitāti ir izplūdusi. Un bija ļaudis, kas, piespieduši like sakārtotas vides bildei sociālajos tīklos, domāja, ka ir soli tuvāk mājkārtošanai, lai gan pašu mājās gandrīz nekas netika kārtots. Bet tie, kuri atrakstīja privātu ziņu, lai noskaidrotu, kādas ir kārtošanas izmaksas kopā ar mani, drīz vien paziņoja: “Man ļoti labi izdodas tikt galā saviem spēkiem!” Ne viņu sakārtotās mājas, ne to fotogrāfijas man nebija iespējas redzēt. Like klikšķi gan vietām figurēja.

 

Uzpūstā vērtība

Vairākās mājās glabāts tika viss: gan lapiņas, uz kurām

40 gadu garumā piefiksētas ķermeņa masas svārstības, gan kapu piemineklis, ko grēks izmest. Šie nebija nami ar kultūrvēsturisku nozīmi, tomēr šķita, ka tajos dzīvo kā muzejā. Tādus paziņojumus kā “Man jau te nekā nav!” vai “Es regulāri revidēju!” vajadzēja laist gar ausīm. Šādās mājās vērtīgs bija viss, un ar mājas kārtošanu tika saprasta mantu pārvietošana no punkta A uz punktu B. Bija arī vairāki atzari vērtīgo mantu uzglabāšanai: pagrabs, garāža, balkons, siltumnīca utt.

Krāmu menedžments

Kā pareizi apieties ar nevajadzīgām mantām, zināja katrs: apakšveļu vajag dedzināt, drēbes kādam atdot, segas jāved uz dzīvnieku patversmi utt. Tā vien šķita, ka miskastē izmest nedrīkst neko. Taču krāmu menedžments nelīdzēja. Pirmkārt, tas atņēma kārtošanai atlicināto laiku. Otrkārt, neglāba no situācijas, kad vairs nezini, kam savas pekeles iesmērēt. Bez miskastes nevar sakārtot māju, bet drosme ir savus “vērtīgos” krāmus iemest publiskā atkritumu tvertnē. Galu galā — ar no miskastēm izvilktiem priekšmetiem barojas ne tikai daļa sabiedrības, bet arī laikmetīgā māksla.

Zem tupeles 

Bija ļaudis, kuriem mājkārtošana nebija aktuāla, jo viņu īpašumā bija ārkārtīgi īpašas, dziļās jūtās balstītas lietas. Pārsvarā tie bija ar hobijiem vai vēsturi saistīti objekti, ko labāk nekustināt. Ideālā gadījumā šīm mantām nedrīkstēja pieskarties pat ģimenes locekļi. Bieži vien tās bija sarūsējušas vai oda pēc pelējuma, taču saimnieki izlikās to nemanām. Šīm mantām, kas bija saaugušas kopā ar jūtām, piemita tāda kā neredzama vara. Tā pakļāva cilvēkus, un visam bija jāpaliek, kā ir.

Pārvākšanās efekts

Saskāros arī ar šādu uzskatu: jo vairāk pārvācies, jo mazāk jākārto. Iluzorajam burbulim, ka esi nokļuvis privileģētākā stāvoklī tikai tāpēc, ka esi mainījis vairākas dzīvesvietas un pa ceļam izmetis dažus liekus krāmus, lielākoties gan nācās pārplīst. Realitātē bija otrādi: jo vairāk sakārtots, jo mazāk, ko vispār paņemt līdzi. Un vilinājums pārvākties kļūst gandrīz neizbēgams.

Es kādu laiku būšu prom

Esmu pārvākusies, ja par pārvākšanos var saukt iedzīves ietilpināšanu mugursomā un čemodānā un iekāpšanu lidmašīnā. Vienkāršāk būtu teikt: tagad manas mājas ir tur, kur esmu. Patlaban trešo mēnesi mītu Kaukāza ielejā, un nekas neliecina, ka man gribētos atpakaļ vai kur citur. Tepat ir labi, un tepat kompītī skan Pink Floyd dziesma Comfortably Numb. Rakstot šīs finālrindas, secinu: lai arī projekts Mājkārtošana spēja diagnosticēt, kas notiek Latvijas sabiedrībā, visciešāk tā ietekmi izjutu (un aizvien izjūtu) uz savas ādas. Nenāca prātā, ka tieši šis projekts mudinās izkulties no it kā tik perfektajiem, bet vienlaikus nospiedošajiem apstākļiem, kādus pēdējā laikā biju baudījusi dzimtajā Latvijā.

Tagad mana pasta kastīte atrodas Gruzijā — vietā, kur atkritumi nešķiroti un sivēnmāte ar saviem sivēntiņiem pie bodes zāli grauž. Kādam uzbāzties ar mājkārtošanu šķiet nevietā. Gandarījums par Latvijā sakārtotajiem skapjiem gan kļuvis izteiktāks. Galu galā, vērojot kārtošanas efekta izpausmes gan savā, gan apkārtējo dzīvēs, tagad zinu — skeleti skapī lielākoties ir vien maldīgi priekšstati, kuriem, labu gribot, mēdzam pakārtot savu eksistenci.

Taču to var arī NEDARĪT.



Bildes: Paul Hanaoka, Volha Flaxeco, Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu