Sirdī iekabinātais āķis

— Vents Sīlis

Sirdī iekabinātais āķis

— Vents Sīlis

Raksts

Publicēts: 16 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Lai kādas arī būtu mūsu attiecības, ja tās ir bijušas kas vairāk nekā tikai fizioloģiskas vajadzības apmierināšana, tās vienmēr ir kaut ko mainījušas katrā no mums. 

Attiecību dabu analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K. G. Jungs ir raksturojis šādi: “Divu personību satikšanās ir kā divu ķimikātu sajaukšanās: ja notiek reakcija, tad abi tiek transformēti.” (Jung, C. G., Collected Works, vol. 16. “Problems of Modern Psychotherapy”, § 163.) Un, kā katrā ķīmijas eksperimentā, vienmēr pastāv risks, ka viss var uziet gaisā.

Mēs ne vienmēr skaidri izprotam iemeslus, kuru dēļ iesaistāmies attiecībās. Ko mēs vispār vēlamies no attiecībām? Patvērumu no vientulības un eksistenciālas bezjēdzības? Vai bēgam no garlaicības un spēcīgu emociju trūkuma? Bet varbūt lielās ilgas pēc attiecībām rada mūsu bezapzināta vajadzība pēc transformējošām pārmaiņām? Cilvēka personības izaugsme ne vienmēr ir paralēla bioloģiskajai nobriešanai, bieži vien pieaugušā ķermenī dzīvo bērna mentalitāte.

Lielākais izaugsmes šķērslis ir bērnībā un jaunībā gūtās traumas, kas kļūst par uzmācīgiem neirotiskiem scenārijiem, ko atkal un atkal izspēlējam jau pieaugušā vecumā. Attiecībām tātad ir spoguļojoša loma – varam tās veidot bezapzināti, ejot kompleksu un traumu pavadā, līdz brīdim, kad nāk atklāsme vai krīze, kas liek uzsākt fundamentālu sevis pārvērtēšanu, sasniedzot noteiktu apzinātību. Tad varam atbrīvoties no attīstības traucējumiem un nonākt attiecībās, kuras raksturo patības realizācija, brīvība un eksistenciāls piepildījums. Proti, attiecības ir viens no veidiem, kā atklāt un realizēt savu cilvēciskās izaugsmes potenciālu – tās pārbauda mūsu (ne)gatavību atrasties ilgstošā un intensīvā mijiedarbībā ar otru. Vai protam turēt savas psiholoģiskās robežas? Vai redzam atšķirību starp konkrēto cilvēku un mūsu projekcijām, ko uztiepjam viņam? Cik brīvi praktizējam un vai attīstām savu seksualitāti? Attiecības veicina to, ko Jungs sauc par individuāciju – nobriešanas un transformācijas procesu patības izveidošanās virzienā. Tas nozīmē pāreju no infantilas personības, kurai psihiskās dzīves centrā ir ego un tā pārdzīvojumi (bieži – dažāda smaguma neirozes), uz nobriedušu personību, kurai attiecības ir būtiska, taču ne izšķiroša eksistences sastāvdaļa.

Būtiskākais, kas jāsaprot par attiecībām, ir tas, ka tajās nav nekādu ilgstamības un drošības garantiju. Attiecības nav iespējams apdrošināt vai iekonservēt. Izklausās paradoksāli, bet spēja adaptēties šai nedrošībai ir drošu attiecību pamats. Otrs vienmēr var mūs pamest: gan fiziski aizejot, gan emocionāli dezertējot, gan vienkārši nomirstot. Ja mēs to nevaram pieņemt, tad šķiršanās nozīmē ne tikai attiecību, bet arī personības krīzi.

Par attiecību kvalitāti lielā mērā liecina tas, kāds ir bijis to pārtraukšanas process, tam sekojošie iekšējie pārdzīvojumi un to sociālās izpausmes. Ar vārdu “šķiršanās” saprotot psihosociālu rīcību, nevis juridisku procedūru. Aplūkosim trīs iespējamos variantus.

Abpusēji nenobriedušas attiecības

Mūsdienu patērētāju sabiedrībā psiholoģiskais infantilisms ir plaši izplatīts – bērna mentalitāte piemīt aptuveni četriem no pieciem cilvēkiem (subjektīvs novērojums). Gan ārējo stereotipu un normu iespaidā, gan arī iekšējas trauksmes un nedrošības dzīti, cilvēki ilgojas pēc attiecībām, kuras kompensēs viņu vientulību, sniegs komforta un piepildījuma sajūtu. Iemīlēšanās posmā viņus pārpilda cerības un no bezapziņas izlauzušās projekcijas. Tās aizstāj realitāti, un to milzīgā cerību enerģija paceļ spārnos – mēs lidojam un svinam, dzīve ir skaista, nākotne rādās rožaina. Tūlīt viss būs, tūlīt viss piepildīsies! Jo esam satikuši īsto... Un tad sākas patiesa “jautrība”, proti, attiecības kļūst “toksiskas”, precīzāk sakot, neirotiskas.

Neirotiķu vajadzība pēc attiecībām ir ekvivalenta viņu nespējai veidot tās veselīgi. Lielākajā daļā gadījumu neirozes cēlonis ir kroplās attiecības ar vecākiem – mūžīgi aizņemto, dzerošo vai citādi emocionāli promesošo tēvu un emocionāli nepiepildīto, vīlušos un tāpēc nervozi dominanto māti (šie ir klasiskie scenāriji, bet ir arī daudz citu variantu). Visas šīs “dāvanas” pārvēršas vēlmē saņemt no partnera to, ko nav iedevuši vecāki. Klāt vēl pieliekam iepriekšējo neveiksmīgo attiecību pieredzi un – aidā! Jauns neirotiskais cikls var sākties!

Neirotiķi raksturo viņa kompleksi – milzīgā mazvērtības sajūta un pārliecība par nelabu galu. Viņam bail, ka viņu pametīs, taču vienlaikus viņš zina, ka būs to “godam” nopelnījis. Attieksmēs un uzvedībā tie izpaužas kā ambivalence. No vienas puses, neirotiķis izmisīgi gaida no partnera nesaņemto mīlestību un savas vērtības apliecinājumu. No otras puses, pazemojumus, nodevību, skandālus un visus citus iemeslus sevi žēlot. Jo tieši to neirotiķi vēlas visvairāk – nevis mīlēt, bet ciest no mīlestības. Tāpēc arī neirotiķim vajadzība būt attiecībās ir daudz lielāka nekā mentāli stabilam cilvēkam. Viņš jau kopš bērnības ir iemācījies, ka viņa emocionālā labklājība ir atkarīga no citiem – vispirms no vecākiem, pēc tam no partneriem un draugiem.

Attiecībās neirotiķi meklē pārdzīvojuma intensitāti, nevis laimi. Viņi vienkārši netic laimei un patiesai mīlestībai, jo nekad to nav pieredzējuši. No saviem vecākiem viņi ir iemācījušies to, ka attiecībās ir jājūtas vai nu aizvainotam (“Par ko man viss šis? Ko esmu nodarījis, ka tu pret mani tā..?”), vai arī vainīgam (“Ak, es taču esmu tāds nelietis, tāds maitas gabals... tu vienīgā/vienīgais spēj mani pieņemt.”). Laimes pieredzes taču nav, toties ne-laimes pieredzes ir atliku likām. Līdz ar to veidojas mazohistiska nosliece gūt baudu no ciešanām, kas izpaužas vajadzībā pēc drāmas – raķešdzinēja uz svētlaimes debesīm un atkritiena sāpju ellē. Ja attiecībās viss rit pārāk gludi, tad neirotiķim ir garlaicīgi, viņš kļūst nemierīgs. Kur tad intensitāte, kur jūtu mērogs un vēriens? Tūlīt pat jāsarīko kāds tracis, lai būtu iespēja sevi plosīt un pēc tam žēlot.

Lai arī no malas rodas iespaids, ka neirotiķis ir ļoti intensīvās attiecībās ar otru, tas tā nav. Otrs viņam ir vajadzīgs tikai kā objekts, kuram piesaistīt (uzkraut) savas ciešanas. Godīgi izvērtējot šo situāciju, var izrādīties, ka attiecības būtībā ir ļoti atsvešinātas, cilvēki nedzird viens otru, bet, galvenais, paši sevi. Otrs ir vajadzīgs tikai kā objekts, lai būtu uz ko novelt vainu un apvainoties. Ja nav šāda otra, tad gribot negribot nāksies secināt, ka ne-laimes cēlonis esmu es pats. Tāpēc neirotiķim vienatne ir tik neizturama – viņš labāk dzīvo bezgalīgā attiecību krīzē, nevis atklāti atzīst personības krīzi.

Tā tas turpinās līdz brīdim, kad kāds no partneriem vairs nevar izturēt un nolemj attiecības pārtraukt. Neirotiķi šķiras ilgi, mokoši un, ja vien iespējams, ne līdz galam. Patiesībā šķirties viņi nemaz negrib, jo – kāpēc gan? Attiecību drāma otrajā cēlienā ir pārtapusi par šķiršanās drāmu. Un kur nu vēl tie kalni draugu un radu līdzjūtības, ko var saņemt, daloties ar sāgu par savām bēdām un neveiksmēm... “Mums kopā bija tik labi, es nekad vairs nemīlēšu kādu tik ļoti kā viņu!” Daži pat sajūtas spārnoti – parādās upura lomai raksturīgā agresija, kas padara viņus par īstiem atriebes eņģeļiem. Jo dusmas un naids taču ir tik intensīvas emocijas! “Mums kopā bija tik labi, bet tu, maita, neprati to novērtēt!!! Nu, tad tagad saņem!!! Visu tev attiesāšu un visiem izstāstīšu, kāds briesmonis tu esi!” Ir ļoti grūti atteikties no šīs intensitātes, kaut gan tā nogurdina un iekšēji izdedzina.

Viss patiešām beidzas tikai tad, kad tiek sasniegts krīzes dibens – neirotiķim ir tik smaga depresija un/vai citi traucējumi, ka jāmeklē speciālistu palīdzība. To ir ļoti svarīgi godīgi atzīt, pat ja ego to uztvers ļoti sāpīgi un cietīs pašapziņa. No otras puses, krīzei ir zelta maliņa – ja tiek atzīta un saprasta, tā kļūst par iniciējošu pieredzi.

Vienpusēji nenobriedušas attiecības

Psiholoģiski nobrieduša (iniciēta) un nepieauguša (neiniciēta) cilvēka attiecības. Skaistas savā ideālajā variantā, kas ietver sevī nepieaugušās puses pakāpenisku atklāsmi un ceļu uz pieaugšanu. Iniciētais cilvēks redz otrā nevis savas projekcijas, bet šā cilvēka nerealizēto potenciālu un iemīlas tajā. Jo nav nekā skaistāka kā redzēt otrā to pilnību, kas viņš/viņa patiesībā ir.

Otram tā ir ļoti dziedinoša sajūta – tapt ieraudzītam un iemīlētam savās nepilnībās, ar visām senajām traumām un neatrisinātajiem jautājumiem. Un vienlaikus netapt par to nekādi pazemotam vai noniecinātam, bet tikai maigi iedvesmotam augt – ar savu autentiskumu un cilvēcību. Esat pamanījuši, cik labi ir kaut vai brītiņu pasēdēt blakus tādam cilvēkam? Tam, kurš nopietni strādā ar sevi, rada un uztur sevī un ap sevi beznosacījumu mīlestības lauku. Jo darbs ar sevi, tās arī ir attiecības, tikai nevis ārējas, bet iekšējas – ar savu dvēseli. Tajās izpaužas pašizziņa, pašrūpes un pašcieņa. Bez jebkāda narcisisma, bet ar pazemību un kalpošanu esošajai realitātei (jeb Dievam, jo tie ir sinonīmi). Attiecībās mēs kalpojam par spoguli gan otram, gan paši savām nepilnībām – mīlestība pret otru liek mums pārvērtēt sevi. Ēnas ir visiem, un tās ir proporcionālas gaismas daudzumam mūsos – jo lielāka gaisma, jo biezāka ēna.

Savukārt neiniciētais cilvēks iemīlas otra pieaugušajā, stabilajā un kaislīgajā patībā, kas dzīvo autentisku dzīvi. Kurš gan tādā neiemīlētos? Var paļauties gan uz viņa praktiskajām iemaņām, gan arī baudīt garīgo harmoniju un viedumu, kuru cilvēks dabiski izstaro. Ar iniciētu partneri ir tik ļoti viegli: dziļi intīmi, pieņemoši un augšup ceļoši, un tajā pašā laikā izaicinoši, jo nav viegli neizšķīst otra spēcīgākajā patībā un turēt līdzi viņa ikdienas ritmam.

Diemžēl šādas jau sākotnēji asimetriskas attiecības biežāk neizdodas, nekā izdodas. Izšķirošais ir tas, vai neiniciētā puse šajās attiecībās patiešām augs vai tikai vēlēsies atstrādāt iepriekš aprakstītos neirotiskos scenārijus? Neirotiķi neizvēlas būt tādi, jo neiroze ir tikai iekšēja adaptācija ārēji nelabvēlīgiem apstākļiem, veids, kā izdzīvot veselīgu attiecību un mīlestības trūkumā. Nav nekādas garantijas, ka arī ārēji labvēlīgos apstākļos neirotiķis tiešām vēlēsies mainīt savus uzskatus par sevi un attiecībām ar citiem – noticēs savai mīlestībai un laimei. Viss, pēc kā neirotiķi ir tik izslāpuši, ir pieejams viņos pašos, taču, lai tam piekļūtu, ir jāpiedzīvo iniciācija – sāpīgs process, kuru ego var uztvert tikai kā “nāvi”. Taču neirotiķim, kurš pieradis savu emocionālo dzīvi organizēt atkarībā no otra, ir ļoti grūti veikt šo pāreju, tas ir sarežģīts un nepatīkams uzdevums. Ja nenotiek attīstība, tad šķiršanās ir neizbēgama, jo dzīve seklumā un savas īstās patības noliegumā ir iekšēja nodevība pret attiecību principu.

Šajā modelī šķiršanās ir iniciētā cilvēka lēmums doties tālāk vienam, tas ir iemesls skumjām, bet ne krīzei. Turpretim neiniciētam cilvēkam šķiršanās ir daudz smagāka. Neirotiķim šķiršanās kļūst par personības krīzi, jo, noņemot ārējās stutes, viņš iekšēji sabrūk (ja vien nepaspēj tūlīt pat atrast nākamās attiecības). Neiniciētais to uztver kā ārēju nodevību – “Kā tu vari pamest mani, nabadziņu? Es taču bez tevis nomiršu... man nepietiks spēka...”. To saka viņa ego, kuram tagad būs jāsaskaras ar skaudro apjautu par savu bezspēcību un tukšību, nespēju piepildīt dvēseles telpu ar jēgpilnu saturu. Agri vai vēlu šis mirklis būs jāpiedzīvo. Ir jānotiek krīzei un pārdzimšanai, ego ir “jānomirst” un atkal jāpiedzimst jaunā kvalitātē, kur tas vairs nav personības centrā, bet ir kļuvis par “tehnisko personālu”, kas vienkārši nodrošina cilvēka ikdienas funkcionēšanu fiziskajā un sociālajā vidē. Šāds ego atrodas daudz ciešākā kontaktā ar patību, kura dzīvo intensīvu dvēseles dzīvi. Ir notikusi fundamentāla iekšēja transformācija, cilvēks ir nostājies uz sava ceļa un sper pirmos soļus virzienā pie sevis.

Nobriedušas attiecības

Divu psiholoģiski nobriedušu (iniciētu) cilvēku attiecības ir ļoti skaistas. Beznosacījuma mīlestības apstākļos var uzplaukt kaut kas patiešām īpašs, tur deg dvēseles uguns, kas dod gaismu ne tikai pašiem, bet izstaro siltumu visiem. Kāpēc tad šādas attiecības var neizdoties? Tāpēc, ka...


turpinājumu lasi žurnāla I’mperfekt ziemas numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 16 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu