Sievietei jāiemācās sevi iemīlēt

— Laura Lauziniece

Sievietei jāiemācās sevi iemīlēt

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 11 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ginekoloģe, endokrinoloģe un dzemdību speciāliste Ineta Vasaraudze ir ārste, kuru gribētu par savu labāko draudzeni. Vasaras numuram par godu parunājām par sievišķīgām tēmām, par hormoniem, tendencēm, zaļo domāšanu, estētisko ginekoloģiju un, protams, par dakteres profesionālo ceļu.

 Gatavojoties intervijai, konstatēju, ka nekur interneta dzīlēs nav atrodams jūsu karjeras izvēles stāsts. Kāpēc pēc studijām izlēmāt iet tieši ginekoloģijas ceļu?

Tiešām, sabiedriskajā telpā nekad neesmu runājusi par savu izvēli. Interesanti, ka tieši pirms nedēļas mūsu administratorēm, kurām nav nekāda sakara ar medicīnu, arī radās jautājums: kā tie mūsu ārsti izvēlas kļūt par ginekologiem? Domāju, ka sabiedrībā ginekoloģija joprojām ir tabu tēma. Es tiešām to tā jūtu. Mums it kā šķiet, ka skaļi runāt par ginekoloģiskām tēmām varam, bet patiesībā nerunājam. Tiklīdz cilvēkam jānosauc vārdā orgāns, tā sākas visvisādi mēģinājumi to apiet. Tas tikai liecina par to, ka mēs nespējam par to runāt brīvi un atklāti. Es arī nāku no diezgan aizspriedumainas ģimenes, kur tas bija absolūts tabu temats. Man bija visfantastiskākā mamma pasaulē, kādu vien var iedomāties, bet sieviete, kura bija dzimusi pagājušā gadsimta sākumā, ar meitu, kura dzimusi pagājušā gadsimta vidū, nemācēja runāt par šo tēmu. Mana māte nebija mediķe, un, kad viņai sākās pirmās mēnešreizes, viņa esot sēdējusi dīķī, jo domājusi, ka mirst. Tā kā viņa saprata, ka pieredze ir diezgan traka, un nevēlējās, lai tādu piedzīvo pašas bērns, ar savām darbabiedrenēm vienā vakarā iedzēra vīnu un sprieda, kad ar bērnu par šīm tēmām būtu jārunā un kā tas būtu jādara. Ironiski, ka tieši tajā naktī man sākās mēnešreizes. Mamma ar mani tā arī nepaspēja ne par ko parunāt. Es biju nobijusies. Paldies Dievam, tā bija nakts, un tā bija Rīga, un man nebija jāpeldas dīķī. Turpinot par ginekoloģijas virziena izvēli, laikam jāmin, ka vidusskolas beigās es nemaz neplānoju mācīties par mediķi. Tā kā nāku no celtnieku dinastijas, gribēju mācīties par ceļu būves inženieri. Tajā laikā būvēja ceļu uz Siguldu. Tā likās tāda futūristiska būve, un laikam tieši tas mani iedvesmoja.

Bet tomēr kaut kas atturēja turpināt celtnieku dinastiju.

Aizgāju uz Rīgas Tehniskās universitātes, ko tolaik sauca par Politehnisko institūtu, Ceļu būves inženieru fakultātes pirmo tikšanos un auditorijā attapos, ka esmu vienīgā dullā meitene, kas nolēmusi būvēt ceļus. Laikam nobijos un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā ar manu sapratni par lietām. Un tālāk ir klasiskais stāsts. Man bija divas draudzenes, kas nāca no ārstu dinastijām un devās stāties Rīgas Medicīnas institūtā. Es aizgāju līdzi…

Un viņas nekļuva par ārstēm.

Protams, ka nekļuva. (Smejas.)

Bet varējāt taču mācīties par acu ārsti vai ģimenes ārsti, tomēr izvēlējāties iet ginekoloģijas ceļu. Kāpēc?

Institūtā man bija ļoti laba grupa, visi bijām tikko pēc vidusskolas. Teicamnieki mēs nebijām, bet tuvu tam. Mēs tur visi tādi gudrīši sēžam anatomikumā ap galdu un spriežam, kas nu kurš būsim. Visi grupasbiedri vēl tagad atminas manu slaveno teicienu: “Es nezinu, kas es būšu, bet es zinu, kas nebūšu. Es nebūšu ginekoloģe.” Domāju, ka pie vainas tas pats aizspriedums – tolaik uzskatīju, ka ginekologs ir ļoti liels tabu, un nezināju, vai gribu tur līst iekšā. Mana virzība medicīnā ir viena liela sagadīšanās. Absolūti. Jau kopš paša sākuma. Pa augstskolu plivinājos tāda, kāda nu es tur plivinājos. Sanāca man labi, jo esmu Rīgas pirmās vidusskolas produkts ar visām no tā izrietošajām sekām un pietiekami labu loģisko domāšanu. Pēc trešā kursa bija jādodas praksē. Manas tantes labākā draudzene strādāja par vecmāti dzemdību namā. Un tā es tur nonācu. Mani pieņēma darbā par sanitāri. Vācu asinis, lupatas un visu pārējo, ko var iztēloties. Man padevās, bet ilgi es tur nepaliku, jo nostrādāt nakti un svaigai kā gurķītim aiziet no rīta mācīties man neizdevās. Man bija svarīgi saņemt stipendiju. Lai gan bija ļoti labi sadzīviskie apstākļi un mana stipendija ģimenei nenozīmēja absolūti neko, man ļoti patika apziņa, ka ir pašai sava nauda. Jūs man liekat atcerēties lietas, ko biju laimīgi aizmirsusi! (Smejas.)

Tajā laikā bija trīs ceļi, pa kuriem doties: terapija, ķirurģija un ginekoloģija. Terapija mani neinteresēja. Sākotnēji tas bija ārsts, ko tagad mēs saucam par ģimenes ārstu. Sapratu, ka sirdis un plaušas klausīties nevēlos. Un tad es izdomāju, ka ginekologs būs vieglāk par ķirurgu, un nonācu ginekoloģijā.

Kāds ir jūsu darba stāžs?

Nepieklājīgi liels. No astoņdesmit piektā gada. Parēķiniet!

Ginekoloģija astoņdesmit piektajā gadā un tagad noteikti ir kā diena pret nakti.

Jā, divas nesalīdzināmas lietas.  (....)

Šis ir tikai ļoti interesantas saunas sākums. Visu rakstu lasi jaunajā Imperfekt!

Foto: Edmunds Brencis


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu