Sieviete un pornogrāfija jeb Kino, par ko skaļi nerunā

— Alise Zariņa

Sieviete un pornogrāfija jeb Kino, par ko skaļi nerunā

— Alise Zariņa

Raksts

Publicēts: 06 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Man šķiet, pirmoreiz spēcīgu interesi par pornogrāfiju izjutu jau diezgan pieaugušā vecumā. Protams, no bērnības ir miglainas atmiņas par LNT vēlo nakts erotiku, kā arī bēniņos slepus lasītas atrastas Žirafes, kur lasītāju iesūtītie “patiesie stāsti” noteikti ir iededzinājuši kādu neredzamu traumu psihē, taču, šķiet, tā vairāk bija ziņkāre, kā arī apziņa, ka tas viss ir kaut kas ļoti, ļoti neķītrs. Katrā ziņā – ne jau domāts vai vajadzīgs man.

Tāpēc tad, kad agrīnajos divdesmit nolēmu noskaidrot, ko tad īsti internets šajā disciplīnā var man piegādāt, es īsti nezināju, kā meklēt sev piemērotu erotiku vai pornogrāfiju. Tiešām – kā? Ierakstot interneta meklētājā vārdu “porno”? Savā primitīvākajā un populārākajā formā pornogrāfija vēl aizvien nav nekas tāds, kas mani uzrunā. Taču, kā vēsta vecs joks par seksuāla rakstura materiāliem, ja tu to spēj iztēloties, tas noteikti jau ir atrodams internetā.

Arī sievietes skatās porno

Tā kā pornogrāfija daudzu prātos ir tabu tēma, arī ar to saistītā statistika nav līdz galam uzticama. Piemēram, eksistē pieņēmums, ka pasaulē katru gadu ar pornogrāfisku materiālu radīšanu un izplatīšanu tiek nopelnīti 97 miljardi ASV dolāru, taču citi uzskata, ka šis skaitlis ir uzpūsts un patiesībā runa ir par nieka sešiem miljardiem. Līdzīgi, lai arī visi ir vienisprātis, ka sieviešu daudzums, kas patērē pornogrāfiju, strauji aug, neviens īsti nezina, cik tad sieviešu mēdz uzmeklēt pieaugušo filmas un video. Tie varētu būt astoņi procenti vai pat divdesmit pieci. Francijas sieviešu gadījumā tie esot pat astoņdesmit divi procenti. Francija tomēr.

“Kādas ir tavas attiecības ar pornogrāfiju?” pajautāju draudzenei, sākot rakstīt šo rakstu. “Nu, īsti nekādas,” viņa, mazliet apmulsusi, atbildēja. Un pēc ilgākas pauzes piebilda: “Labi, esmu skatījusies kaut ko ar Sašu Greju. Viņai ir foršas S&M lietas, un viņa ir ļoti skaista.” Saša Greja, šķiet, ir viens no šīs paaudzes zināmākajiem pornoindustrijas vārdiem. Un viņa patiešām ir ļoti skaista. Šķiet, ka tā varētu būt viena no sieviešu galvenajām problēmām ar pornogrāfiju – meinstrīma pornogrāfija nav diez ko vizuāli baudāma vai... skaista. Taču, lai arī vēl joprojām lielākā daļa pornogrāfijas ir vīriešu radīta un vīriešiem domāta, aizvien populārāki kļūst tādi koncepti kā sieviešu, pāru vai feministu pornogrāfija, kuras veidotāji cenšas atkāpties no ierastajām klišejām, piemēram, neesošs vai vājš scenārijs, sievietes baudas pakārtošana vīrieša baudai vai brutāls, pat vardarbīgs seksuāls akts. Taču, pirms ķerties klāt mūsdienām, sāksim ar ekskursiju pornofilmu vēsturē.

Ieskats svešā guļamistabā

19. gadsimtā, kad gaiši prāti eksperimentēja ar dažādām iespējām iekustināt attēlus, cilvēku vēlme slepus ielūkoties svešā guļamistabā bija viens no dzinējspēkiem, kas palīdzēja attīstīties kino. Protams, sākumā kustīgas bildītes pašas par sevi bija fascinējošas, bet, kad jau bija puslīdz aprasts ar jaunajām tehnoloģiju iespējām, daudziem nebija skaidrs, kāpēc lai mēs vispār izjustu nepieciešamību tērēt laiku, blenžot ekrānā. Kā secināja filmu mākslas pionieris Luī Limjērs: “Kino ir izgudrojums bez nākotnes.” Taču pornogrāfija un jauni izgudrojumi gājuši roku rokā jau kopš alu zīmējumu laikiem. Viena no pirmajām erotiskajām filmiņām Sieva dodas pie miera* uzņemta 1896. gadā – tur sieviete izģērbjas līdz apakšveļai, kamēr nervozs vīrs gaida aiz aizslietņa. Šodienai aizkustinoši rātna, tam laikam – drosmīga un nekaunīga. “Sieviete, kas izģērbjas” diezgan ilgu laiku bija ejošs žanrs, un šādas filmas varēja vērot vai nu kolektīvi bordeļos, vai arī intīmākā gaisotnē, iemetot monētu kinetoskopā. Nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz tikumības sargi jaunās perversijas metās cenzēt un aizliegt. Galu galā viss jau bija gājis tik tālu, ka dažās filmās varēja redzēt divus cilvēkus skūpstāmies! Lai arī klusībā pornofilmas tika uzņemtas un izplatītas (un tirgoņi, kas tās vadāja apkārt, riskēja iekulties nopietnās nepatikšanās), oficiāli tās neeksistēja līdz pat gandrīz septiņdesmitajiem gadiem, tāpēc, pirmkārt, tās veidoja amatieri; otrkārt, neviens nekad nekritizēja šo žanru. Attiecīgi radošuma bija maz, sižeti – neesoši vai vienkārši un garlaicīgi, kvalitāte – visnotaļ apšaubāma. Taču pienāca hipiju ēra, seksualitātes uztvere sabiedrībā sāka mainīties, cenzūra atmaiga.

Dānija bija pirmā valsts, kas atcēla cenzūru, līdz ar to padarot pat tā saukto hardcore pornogrāfiju pieejamu plašai publikai. Tas notika 1969. gadā, un drīz vien citas Eiropas valstis, kā arī ASV mīkstināja savus standartus, tādējādi dodot zaļo gaismu tam, ko vēlāk nodēvēja par pornogrāfijas zelta laikmetu. Viena no pirmajām erotiskajām filmām, kas guva plašu publikas uzmanību, bija Zilā filma jeb Blue Movie. To uzņēma Endijs Vorhols, kurš septiņdesmitajos nopietni aizrāvās ar eksperimentālo kino. Viņa kontā jau bija filma, kur cilvēks tikai ēda, filma, kur cilvēks tikai gulēja, un, viņaprāt, bija pēdējais laiks veidot filmu, kur cilvēki tikai un vienīgi nodarbojās ar seksu.

Vorhols pats apalvoja, ka Bertoluči ir tieši ietekmējies no viņa darba, uzņemot erotisko drāmu Pēdējais tango Parīzē. Drīz tapa tādas filmas kā Mona, Alise Brīnumzemē – muzikālā komēdija pieaugušajiem, kā arī viena no visu laiku slavenākajām pornofilmām Dziļā rīkle. Visi šie darbi sižetiski bija diezgan naivi un apzināti komiski. Alise Brīnumzemē patiešām bija veidota pēc Lūisa Kerola stāsta motīviem, pievienojot ļoti daudz kniebšanās un dziedāšanas, savukārt Mona un Dziļā rīkle apspēlēja populāru vīriešu fantāziju – sievieti, kam vislielāko baudu sagādā orālā seksa sniegšana partnerim. Tikmēr Eiropā veidoja skarbākas filmas. Francijā, piemēram, ekranizēja erotisko romānu Stāsts par O, kur jauna sieviete, pēc mīļākā lūguma, dodas uz noslēpumainu vietu, kur viņu pakļauj seksuālām un sadomazohistiskām rotaļām. Pat ja tā neizklausās, tā ir filma ar sižetu un varones nosacītu izaugsmi, kur beigu beigās viņa izvēlas mainīties lomām ar tiem, kuri dominē pār viņu. 1974. gadā pornogrāfiska rakstura filma pirmoreiz tika demonstrēta Kannu kinofestivālā – tā bija norvēģu Penetrācija, kuras nosaukumu mīļā miera labad nomainīja uz Franču zilais. Tik daudz zilās krāsas, tāpēc ka blue films jeb zilās filmas – tā apzīmēja pornogrāfiju jau tad, kad tā vēl bija pilnībā aizliegta.

Teorētiski pornogrāfijai bija visas iespējas attīstīties par atsevišķu kinomākslas žanru, bet visu sabojāja videokasete un mājas video, jo pēkšņi pornofilmiņas varēja uzņemt ātri un lēti, atrādot plikumus un aktu. Galu galā – ja šis video domāts, lai cilvēks (domājams – vīrietis) varētu uzbudināties, vai viņu patiešām interesēs samudžināts stāsts? Vai viņš pievērsīs uzmanību tam, kā ir izgaismots kadrs? Daži pornofilmu režisori uzskatīja, ka interesēs, taču drīz vien bija spiesti padoties. Skaidrāks kļuva arī erotikas un pornogrāfijas nodalījums – erotika saglabāja estētiskas kvalitātes, kamēr pornogrāfija kļuva par tīru konveijera biznesu. Un tad nāca internets, un pornogrāfija kļuva par vienu no pelnošākajām industrijām pasaulē.

“Pornogrāfija ir teorija, izvarošana ir prakse”

Visi būs dzirdējuši apgalvojumu, ka jauni zēni seksu atklāj caur pornogrāfiju, tā gūstot nepareizu priekšstatu par sievietes seksualitāti un viņas vēlmēm. Filmas Dziļā rīkle kulminācija ir brīdis, kad galvenajai varonei, kura nekad dzīvē nav izjutusi orgasmu, ārsts dara zināmu, ka viņas klitors atrodas rīklē, un, kā nesavtīgam mediķim pieklājas, uzreiz palīdz viņai pirmoreiz dzīvē gūt patiesu baudu. Starp citu, aktrise Linda Lavleisa (īstajā vārdā Bormena) tolaik kļuva par vienu no pirmajām patiesi slavenajām pornozvaigznēm, kas pat mazliet atgādināja nerātnu kinodīvu. Linda, tērpusies pārlieku atsedzošos šortiņos, bieži koķeti pozēja paparaci. Tikai pēc daudziem gadiem autobiogrāfijā viņa atzinās, ka pornogrāfijā filmēties viņu piespiedis seksuāli vardarbīgs vīrs un arī pats filmēšanās process esot bijis nežēlīgs. Ne visi viņai ticēja, taču Linda Bormena kļuva par antiporno aktīvisti un līdz pat mūža galam cīnījās pret sieviešu izmantošanu šajā industrijā.

Protams, ka pieaugušo filmas, kur sieviete pildīja skaistas rotaļlietas funkciju, sadusmoja arī feministes, starp citu, dažas no tām pirmo un pēdējo reizi pat savedot kopā mulsinošā apvienībā ar pārliecinātiem kristiešiem cīņā pret pornogrāfijas izplatību. “Pornogrāfija ir teorija, izvarošana ir prakse,” bija viens no skaļākajiem saukļiem, ko izmantoja sieviešu tiesību aktīvistes, norādot, ka pornogrāfijas agresīvie un pakļaujošie seksuālie akti noved pie to imitācijas dzīvē. Apmēram četrdesmit procentos no visas pornogrāfijas redzama vardarbīga izturēšanās pret sievieti, un pat maigākas izpausmes, piemēram, tas, ko dēvē par money shot jeb “naudas kadru” – pēkšņa ejakulācija sievietei sejā, lai arī cik populārs pornogrāfijā, diez vai pārāk daudzām sievietēm rada sajūsmu. Patlaban internetā ļoti populārs ar pornogrāfiju saistīts vārds ir gag porn jeb orālais sekss, kura saņēmējs ir tik agresīvs, ka izraisa sievietē vemšanas refleksu. Savukārt īpaši problemātiskas ir apsūdzības izvarošanā, jo līdz pat ļoti nesenam laikam eksistēja priekšstats: ja reiz sieviete strādā pornoindustrijā, kāda gan tur izvarošana? Pati visam piekritusi.

Pornoaktrise ar pseidonīmu Stoja 2015. gadā bija pirmā, kura uzdrošinājās par šo runāt skaļi, paziņojot, ka viņas partneris un pornogrāfijas superzvaigzne Džeimss Dīns (James Deen) viņu izvarojis, ignorējot viņas “nē” un protestus. Tas bija vēl pirms #metoo un, protams, neguva tik plašu publicitāti, taču drīz vien citas no Dīna cietušas sievietes viņu publiski apsūdzēja. Prese vēlāk secināja, ka savādā kārtā pornogrāfijas industrija bija pirmā, kurā ticība upuriem bija lielāka nekā ticība apsūdzētajam par spīti viņa slavai un reputācijai kā pornoindustrijas jaukajam zēnam. Pēdējos gados pornogrāfijas industrijas profesionāļi sākuši cīnīties par savām tiesībām tikt uztvertiem tikpat adekvāti kā jebkuri citi darba ņēmēji, viņi veido arodbiedrības un aizsāk tiesas prāvas. Taču paralēli eksistē vēl drūmāka parādība – tā sauktais amatieru porno. Tajā nemitīgi tiek meklētas jaunas sejas (nu, ne tikai sejas), attiecīgi darbs tiek piedāvāts jaunām, tikko pilngadību sasniegušām meitenēm, apsolot viņām lielus ienākumus un karjeru, taču realitātē pēc dažiem video, kur bieži izmanto viņu neziņu un pārkāpj iepriekšējas vienošanās par to, kas tiks filmēts, viņas tiek atlaistas, bet citu darbu pēc tam atrast vairs nav tik viegli, jo vienmēr atradīsies kāds, kas būs redzējis viņu video. Un, protams, mēs dzīvojam sabiedrībā, kur tie, kas patērē pornogrāfiju, tiek stigmatizēti daudz mazāk nekā tie, kas tajā filmējas.

Kā pateikt kailam vīrietim, ko viņam darīt

Kamēr daļa sieviešu tiesību aktīvistu uzsāka (diezgan bezcerīgu) cīņu pret pornogrāfiju, citas nolēma to uzņemt pašas. Septiņdesmito pornozvaigzne Kendida Rojāla pārkvalificējās par pornorežisori pēc tam, kad secināja, ka seksuālās brīvības laikmets vienam dzimumam ir izrādījies izdevīgāks nekā otram. “Mēs [sievietes] ieguvām tiesības teikt “jā”, bet ne tiesības teikt “nē”,” viņa vēlāk pamatoja savu lēmumu. Pēc tam, kad viņa bija nofilmējusies jau 25 filmās, kas uzrunāja vīriešu auditoriju, viņa nodibināja savu kompāniju Femme Productions, kuras paspārnē tika uzņemtas 18 erotiskās filmas sievietēm, slavenākā no tām – Trīs meitas. Vēlāk viņa sarakstīja grāmatu ar brīnišķīgu nosaukumu Kā pateikt kailam vīrietim, ko viņam darīt. Rojāla kļuva par pornogrāfijas leģendu un feministu elku. Viņa teica: “Sievietes bieži man pasakās par to, ka esmu radījusi filmas, kas ir gaumīgas un kvalitatīvas un liek viņām justies labi par savu seksualitāti. Vīrieši man saka paldies par to, ka esmu radījusi filmas, ko viņi var skatīties kopā ar savu mīļoto.”

Rojāla bija radījusi jaunu žanru – pāru pornogrāfiju, un filmu veidotāji visā pasaulē sekoja viņas piemēram. Dānijā Larsa fon Trīra Zentropa kļuva par pirmo meinstrīma filmu kompāniju, kas veidoja pornogrāfiskas filmas un darīja to atklāti, pat lepni. Konstance, Viss par Annu un Rozā cietums bija par un ap sievietēm un, līdzīgi kā agrīnās fon Trīra filmas, bija pakļautas dogmas manifestam, šīs filmas vadījās pēc Puzzy Power manifesta, kurš cita starpā paģērēja, ka sižetā nav pieļaujama vardarbība pret sievieti pret viņas pašas gribu, kā arī to, ka filmām obligāti jābūt sižetam un tā nevar būt prasta kniebšanās.

Porno ar cieņpilnu attieksmi pret sievieti

2006. gadā jau šis pornogrāfijas paveids bija tik ļoti izplatījies, ka Toronto aizsākās feministu pornogrāfijas apbalvošanas ceremonija FPA, kuras kritēriji paredzēja, ka nominētas var tikt filmas, kas izmanto erotiskus sižetus, bet nepakļaujas ierastiem stereotipiem. Turklāt obligāts nosacījums ir tas, ka aktieri gūst baudu, ir devuši piekrišanu notikušajam un strādā tīros un drošos apstākļos. Citiem vārdiem sakot, feministu pornogrāfija ir ētiska pornogrāfija, kas iekļauj daudzveidīgākus stāstus, un neaprobežojas ar heteroseksuālu standarta aktu, kur sievietei ir lielas krūtis, un vīrietim – liels loceklis. Protams, šīs ar cieņpilnu attieksmi pret sievietēm (un pret seksu) veidotās filmas ir maza daļa no visa, kas pieejams potenciālajiem skatītājiem, taču sociāli atbildīga pieeja ir kaut kas, kas mēdz būt lipīgs, piemēram, viens no lielākajiem pasaules pornosaitiem nesen piedalījās kampaņā pret krūts vēzi, publicējot šķietami erotiskus video, kas patiesībā rāda, kā laikus izmeklēt krūtis un pamanīt simptomus.

Viena no iedvesmojošākajām personībām patlaban ir Ērika Lasta – sieviete, kas ne tikai veido pieaugušo filmas, bet arī ik pa brīdim izsludina scenāriju konkursus, ļaujot skatītājām un skatītājiem iesūtīt savas fantāzijas, un oriģinālākās no tām viņa ekranizē. Viņa arī aktīvi iestājas par caurspīdīgu un adekvāti atalgotu industriju, par vizuāli un saturiski augstvērtīgu filmu tapšanu.

Labā ziņa ir tāda, ka ir iespējams atrast un izbaudīt juteklisku un gaumīgu pornogrāfiju. Sliktā ziņa – tāpat kā par jebkuru kvalitatīvu produktu, par to ir jāmaksā. Labā ziņa – tas parasti nav pārāk daudz, un, atbalstot šādu saturu, mēs atbalstām izmaiņas industrijā, kas savā būtībā ir diezgan liela gaļasmašīna.

Protams, var jau vienkārši neskatīties pornogrāfiju. Bet, ņemot vērā, ka 13% no visas pasaules interneta meklējumiem ir saistīti ar lūkošanos pēc erotiska vai seksuāla materiāla, jāsecina, ka mēs esam diezgan ziņkāras radības. Attiecībās esošājiem seksuāli piesātinātu filmu kopīga skatīšanās var sniegt jaunu pieredzi un palīdzēt atkāpties no rutīnas, ārpus attiecībām esot, reizēm šādas filmas var ļaut pavadīt vakaru savās fantāzijās, un galu galā – pornogrāfija ir vēl viens veids, kā saprast pašai savu seksualitāti un to, uz ko tavs prāts vai ķermenis reaģē. Un noslēdzošais arguments – bet interesanti taču!



Skatāmlietu izlase 

https://www.youtube.com/watch?v=gpLbQY-aycE

Sieva dodas pie miera – pasaules pirmā erotiskā filma

https://eroticfilms.com/ 

Erotic Films – neatkarīgais pieaugušo kino no visas pasaules

https://pinklabel.tv 

Pink Label TV – feministu, pāru un vintage pornogrāfija

http://candidaroyalle.org  

Kendidas Rojālas filmu kolekcija

https://xconfessions.com/ 

X Confessions – Ērikas Lastas erotisko filmu kolekcija

https://www.youtube.com/watch?v=Z9LaQtfpP_8 

Ērikas Lastas TED X runa par pārmaiņām industrijā (atrodama youtube.com)

https://www.netflix.com/watch/80038162?trackId=13752289&tctx=0%2C3%2Cbdebd91ab7ea720083f72811b49f128cc62d60fe%3A8538258df8953e7d8f7935e0cb8554ac0f9652be%2C%2C

https://www.youtube.com/watch?list=PLWi93VeDPcUsXP8jKO9TOSJtMn6wDuJOX&v=7steSPKtn1s 

Pornography: The Secret History of Civilization – dokumentāls īsseriāls par pornogrāfijas vēsturi (atrodams youtube.com)

Hot Girls WantedNetflix dokumentālais seriāls par amatieru pornogrāfiju

The DeuceHBO seriāls par pornogrāfijas zelta laikmetu ar Džeimsu Franko un Megiju Gilenholu galvenajās lomās (vēl nav pieejams LV, bet ļoti gaidu)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu