Sieviete kalnos

— Kristīne Liepiņa

Sieviete kalnos

— Kristīne Liepiņa

Raksts

Publicēts: 20 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

(fragments no raksta)

Kad man jautā, kā tas ir – būt sievietei kalnos, man vienmēr ir grūti atbildēt. Tāpat kā atbildēt uz jautājumu, kā ir būt sievietei. Mēs dzīvojam katra savu dzīvi un esam tik atšķirīgas. Man allaž ir šķitis, ka es pat īsti nespēju citiem pastāstīt, kā tas ir – kāpt kalnos, būt tur, izdzīvot to visu, reizēm gandrīz vai nomirt un tad augšāmcelties... Iztukšot savus cerību traukus līdz pēdējai lāsei un tad atkal no jauna tos piepildīt. Kā ir atkal un atkal gulēt zem klinšu vai ledus sienas, zem virsotnes neaptveramā varenuma un tajā brīdī neko nezināt par nākotni. Nezināt, vai tā vispār būs.

Klusi pīkstot, zvana rokas pulksteņa modinātājs, kas karājas uz teltī nospriegotas aukliņas. Kristaps, guļot ar silto cepuri galvā un iebāzis galvu guļammaisa kapucē, to nedzird. Uztrūkstos no trauslā miega un saucu Kristapam, ka zvana modinātājs. Jāceļas. Ar notirpušiem pirkstiem spaidot podziņas, cenšos apklusināt modinātāja pīkstienus. Ķermenis ir saguris un stīvs, visu nakti guļot neērtā pozā, lai neizjauktu to mazo siltuma sajūtu, ko esmu ieguvusi, berzējot salstošos kāju pirkstus. Ir divi naktī. Ūdens, ko vakar, pusotru stundu kausējot ledu, ieguvām un, litra pudelē ielietu, turējām pie kājām guļammaisā, atkal ir ledus vižņos. Telts griestus klāj sasaluši gaisa kondensāta kristāli. Cenšos rosīties uzmanīgi, jo, pieskaroties sienām, lejup birst sarma, noklājot guļammaisus ar baltu sniega kārtu. Ārā jūtamas retas, bet spēcīgas vēja brāzmas, telts tajās kustas kā vecs tramvajs, braucot pa līkumotām sliedēm. Kristaps uzvelk dūnu jaku un dodas ārā. Atraujot telts rāvējslēdzēju, man sejā iesitas ledusauksts kalnu gaiss un spēja sniega vērpete. Kristaps, berzējot rokas, turpat telts priekšā izliktā vēja aizsegā iededzina gāzes degli, lai uzvārītu ūdeni tējai un rīta putrai, bet es stūķēju kompresijas maisiņos guļammaisus un piepūšamos paklājiņus. Man, pat teltī sēžot, salst rokas un deguns, uz kā pirms brīža uzklāju plānu kārtiņu saules krēma, ko pa nakti esmu turējusi guļammaisa kājgalī, lai tas nesasaltu, – tas ir mans skaistumkopšanas arsenāla minimums kalnos. Kristaps ielien atpakaļ teltī, mēs padzeram tēju, apēdam auzu pārslas, kas kopā ar dzērveņu sukādēm ir aplietas ar karstu ūdeni. Ar pirkstiem, kas nu jau nedaudz atsiluši, turot putras bļodiņu, izberzēju pietūkušos plakstiņus, smagi nopūšos un nodomāju: nu, kāpēc es esmu te, nevis savā gultā? Bet rīta rutīna turpinās.

Lai izlīstu no telts, ir jāsaņemas, dažreiz es to salīdzinu ar ielēkšanu āliņģī, tāpēc esmu pateicīga Kristapam, kas lielā aukstumā pirmais lien ārā un piešķiļ uguni gāzes deglim, lai varam uzvārīt tēju. Kad beidzot izlienu, vējš uz brīdi aizsit man elpu. Mēness jau norietējis, ir tik tumšs, ka neredzu tālāk par dažiem metriem. Ar pirkstiem, kas stīvi no aukstuma, iesienos sasaites virvē. Priekšā grūts un tāls ceļš, tomēr tajā būs arī pasakaini skaista rītausma un, ja paveiksies, virsotnes sasniegšanas brīdis... Varbūt tā ir atbilde uz jautājumu: kāpēc es šorīt esmu šeit, starp neskaitāmi daudzām kalnu smailēm un iespējām kaut kur doties, nevis siltā virtuvē pie skaisti klāta brokastu galda?

Lielākoties šādi ir mani rīti kalnos. Interesanti, ka viena no visbiežāk dzirdētajām frāzēm, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, ir tā, ka es nu gan neizskatos pēc sievietes, kura varētu kāpt kalnos. Neesmu gan noskaidrojusi, kā īsti būtu jāizskatās alpīnistēm. Droši vien nobružātā kalnu jakā, ar leduscirtni rokā un ķiveri galvā. Skaidrs ir viens – pilnīgi noteikti ne tā, kā izskatos es. Varbūt labi, ka tā, jo es nemaz nevēlos būt tradicionālajos rāmjos ieliekama un paredzama.

Ir viedoklis, ka alpīnisms ir sievietei netipisks, pat nepiemērots dzīvesveids. Un pat vīriešiem tā esot bēgšana vai bezatbildība. Kad sāku satikties ar savu nākamo vīru, kas nu jau piecpadsmit gadu ir sertificēts alpīnisma instruktors, mana mamma jautāja, vai tas vīrietis maz mākot strādāt arī normālu darbu. Iespējams, ka tagad viņa arī par mani domā līdzīgi, proti, ka es daru kaut ko nenopietnu. Nezinu. Viņa klusē un nesaka neko. Viņai šķiet neizprotama mana izvēle, jo man ir laba izglītība, bet es skraidu pa dažādiem pasaules kontinentu kalniem un visu laiku cenšos sevi nenogalināt.

Ko par to domāju es pati? Banālākais jautājums, ko man uzdod kalnos nekāpēji, ir: kāpēc tev to vajag? Kāpēc tā jāmokās kaut kādu virsotņu dēļ? Alpīnisti parasti atbild: ja tu man to jautā, tad tik un tā nesapratīsi. Tas ir tik trausli un nematēriski, ka to patiešām grūti izskaidrot.

Ir sievietes, kurām kalnos kāpšana ir apzināts lēmums, un ir sievietes, kurām tas ir dzīves un likteņa līkloču nejaušības piespēlēts izaicinājums. Es gluži noteikti piederu pie otrajām. Nevarētu teikt, ka kalnos kāpšanu iemīlēju jau pēc pirmās virsotnes. Bet nevaru nosaukt arī brīdi, kad sapratu, ka vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez kalniem, kāpšanas klintīs un ceļošanas. Domāju, sākumā galvenā motivācija bija pamēģināt kaut ko jaunu, nebijušu. Tāds kā aizraujošs piedzīvojums. Vēlāk tam pievienojās ļoti personisks izaicinājums: vai es to varu? Kāda ir manu spēju galējā robeža? Cik tālu esmu gatava iet? Jāsaka paldies kalniem, kas mani pamazām ir pieradinājuši. Nedomāju, ka es gribētu turpināt, ja pirmajā kalnu pārgājienā apstākļi būtu mani kārtīgi saspārdījuši un tā reāli parādījuši, kur vēži ziemo. Par daudzām problēmām, kas var rasties, kāpjot kalnos, tiku brīdināta. Tam mani morāli sagatavoja vīrs Kristaps, un manos pirmajos kalnu pārgājienos viņš ļāva man nest un darīt mazāk. Galvenais uzdevums bija iegūt pieredzi, jo var izlasīt milzum daudz grāmatu par trekingu, alpīnismu, izdzīvošanu kalnos, kāpšanu uz virsotnēm, ekipējumu un tehniskiem paņēmieniem, var internetā sameklēt padomus, kā pareizi uzsiet mezglus, organizēt drošināšanu vai efektīvāk vicināt ledus cirtni, taču, kamēr pati to nebūsi piedzīvojusi un pārbaudījusi uz savas ādas, tā ir un paliek tikai plika teorija. Neliegšos, pirmajos kalnu izgājienos es ļoti cimperlējos, raucu degunu un pat demonstratīvi norausu pa kādai asarai. Arī patlaban vēl tikai mācos krīzes brīžos saņemties un uz notikumiem raudzīties ar vēsu prātu, bez nevajadzīgām emocijām. Šķiet, tas man izdodas arvien labāk. Protams, līdz nākamajam krīzes līmenim...

Jā, dažkārt es kalnos izrādu savu nevarēšanu un sūdzos, bet nu jau tās ir krietni pieklusinātas emocijas, jo, manuprāt, ir svarīgi neuzkraut otram savu grūtumu. Apzinos – ja vēlos sasniegt virsotni, tad savs “nevaru” jāatstāj lejā! Jā, gandrīz katrā kāpienā kaut kas sāp, ir noberzumi un sasitumi, tiek gūtas mikrotraumas vai kas cits, kas neļauj justies labi. Esmu iemācījusies brīdināt sasaites biedru brīžos, kad man patiešām ir nelāga pašsajūta, piemēram, ja sāp potīte vai galva, īpaši augstkalnos, bet tas ir tikai tāpēc, lai pabrīdinātu, lai tas pēkšņi nebūtu nepatīkams pārsteigums un nesarežģītu situāciju, kad tam var būt izšķiroša nozīme. Iespējams, tā rīkojas ikviena sieviete... Vismaz tad, ja bīstamība ir reāla.

Jā, sievietes ir brīnumainas būtnes! Tiesa, sievišķība un skaistums kalnos nav nekāda priekšrocība. Brīžos, kad sākas grūtības, smagas izvēles un balansēšana uz naža asmens, mēs visi kļūstam par cilvēkiem un dzimums vairs neeksistē.

Foto - Kristaps Liepiņš, no personiskā arhīva


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies