Sekss un lielpilsēta

— Dārta Sārta

Sekss un lielpilsēta

— Dārta Sārta

Raksts

Publicēts: 10 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ja vien jūs zinātu, kā šis raksts patiesībā sākās. Vairāk nekā septiņi simti vārdu gara izskaistināta vāvuļošana par pagātni, manas paaudzes unikalitāti, sevis atrašanu. Tādā ļoti virspusējā veidā, ne par sevi… Sēdēju uz balkona, dzēru kafiju, domāju par šo rakstu, kas mani gaidīja, un klausījos, kā mācītājs, kurš dzīvo stāvu zemāk, dārzā kaplē zemi. Viņš ir pusakls un stipri pāri pusmūžam, tāpēc reizēm trāpa uz celiņa, kas ieved viņa izvagotajā mauriņā, un ar loģisku uzvedību pēdējā laikā neizceļas. Pa manu logu skanēja mūzika no playlistes, kas nosaukta par Every day shizzle, un vīrietis, kurš katru dienu mēro ceļu gar manu māju dziedādams, sāka skaļi gaudot līdzi Childish Gambino – Summertime Magic. Ir fantastiski silta maija diena Londonā, es pie sevis nočukstēju un pasmaidīju, ir jāraksta, kā ir, neko neizlaižot un neizskaistinot.

 Bildinājums pie izlietnes

Es neteiktu, ka dzīve piespieda mani izvēlēties Londonu. Atklāti sakot, nekad nebiju domājusi, ka es (es!) varētu pamest Latviju. Pirms trim gadiem, kad man tikko bija apritējis divdesmit septītais dzīves gads, mans bijušais draugs, čāpstinādams iekšā pāri palikušo dzimšanas dienas torti, tā starp citu izmeta, kad tad, kad atgriezīsies no komandējuma, mums beidzot būtu jāiestūrē laulības ostā. Esam kopā piecus gadus, tas esot tikai loģiski. Viņa vārdi man uzdzina aukstus sviedrus. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu slikts vai es baidītos no laulības, bet gan tāpēc, ka pēkšņi pamodās mana “lielā locekļa enerģija”, kas bija snaudusi, apspiesta zem sevis nicināšanas smagā akmens. Vai patiešām šis ir tas vīrietis, ar kuru pavadīšu visu atlikušo mūžu? Kurš man piecu gadu ilgo attiecību laikā ne reizi nepateica, ka mīl mani? Kuram nepatīk mans ķermenis? Es nevaru klausīties mūziku, kas man patīk, justies brīva, kad viņš ir mājās. Kāda būs mūsu laulība? Bērni? Es uz brīdi sajutos labāka par viņu un nospriedu, ka man priekšā ir kaut kas vairāk, kaut kas, kas mani padarīs pilnīgu. Es taču esmu tik forša, citāda, labāka par viņu! (Neviens nav labāks par tevi, tu neesi labāka par nevienu. Mēs visi esam labi, bet ne mums visiem saskan tas iekšējais labums, vibrācija.) Mana pirmā mīlestība mani izlutināja ar to, kā vīrietim būtu jāattiecas pret mīļoto sievieti, par ko viņam vienmēr būšu pateicīga. Vīrietis, ar kuru biju kopā neilgi pēc tam, kad pārtraucu attiecības ar savu pirmo mīlestību, bija pilnīgs pretstats. Viss, ko jutu pret sevi, cik ļoti sevi mīlēju, tika iznīcināts ar vārdiem, ar kuriem viņš neskopojās attiecību sākumā. Dažiem cilvēkiem vienkārši nevajag būt kopā, labāk pieņemt, ka tas bija tikai labs sekss, un turpināt katram savu dzīvi, dodoties atšķirīgos virzienos. Taču, jo toksiskāks cilvēks, jo vairāk gribas šo slikto, bet tik foršo sajūtu atpakaļ. Tā ir kā atkarība. Slikti, bet labi. Man patika sevi mocīt, žēlot, jo man šķita, ka esmu pelnījusi tādu attieksmi. Es to saucu par karmu. Un torīt starp runām par laulību manī pamodās tā meitene, ko pazinu pirms šīm attiecībām. Manam iekšējam bērnam bija gana vaimanāšanas. Biju sačakarējusi savus iekšējos iestatījumus ne pa jokam. Nemaz nedomāju, ka varu tā mainīties un pielāgoties kaut kam tik toksiskam. 

 Cauri gaļas mašīnai

Pavasarī devos apciemot draudzeni, kura Londonā dzīvoja jau devīto gadu. Pavisam nejauši satiku savu pirmo mīlestību, kurš ir laimīgi precējies, un viņš man atgādināja, ka esmu pazaudējusi kaut ko, ko tik stipri vēlējos, – mīlestību pret sevi. Pie lēmuma pārvākties nonācu, kad sēdēju lidmašīnā, lai atgrieztos Latvijā. Mana draudzene tolaik tikko bija sākusi strādāt ar dažādiem izpildītājiem, un viņa man piedāvāja palīdzēt biznesā ar radošajiem darbiem, kas lika manam iekšējam bērnam apmest kūleni un priekā sist plaukstas. Jauna mūzika katru dienu! Piepildīt mākslinieku radošās ieceres un vīzijas. Interesanti un radoši cilvēki, pasākumi, jaunas zināšanas un attīstība! Es neteiktu, ka Latvijā no kaut kā aizbēgu. Ja nebūtu šo attiecību, es nekad nebūtu iemācījusies disciplinēt sevi, nekad nebūtu ieguvusi to pieredzi, kas šodien man palīdz veidot darba attiecības radošajā pasaulē Londonā un nodrošina mani ar jaunām iespējām. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Klišejiski, taču fakts. 

Lielbritānija nekad nav bijusi mana sapņu zeme. Londona nav mana iecienītākā pilsēta, taču jūtu, ka man šeit ir jābūt. Šis ir labākais laiks, kad šeit dzīvot. Un vasarā šī pilsēta ir īpaši enerģētiska, piesātināta un ritmiska. Man nebija nekādu problēmu aprast ar internacionālismu, ar dažādo nacionalitāšu īpatnībām, mentalitātēm un to, ka dažkārt, stāvot liftā, kas tevi ved uz pazemes metro līnijām, tu nevari saklausīt nevienu vārdu angļu mēlē. Manuprāt, tieši tas bija tas, kas mani atbrīvoja no sākotnējā satraukuma, ka runāju ar akcentu, daudz lēnāk un cilvēkiem jābūt pacietīgiem ar mani, lai saprastu, ko vēlos viņiem pateikt. Pirmais gads Londonā mani izmala cauri gaļas mašīnai ne tikai darba, bet arī mīlestības ziņā. 2017. gada pēdējās dienas pavadīju, raudot un lūdzoties visam, kam ticēju, lai dod man zīmi. Nekad neesmu bijusi reliģioza, bet brīžos, kad visi striķi trūkst, ticība Tam Kungam pēkšņi ir tik spēcīga, it kā es būtu reliģiozākā meitene zemes virsū. No manas puses stulbi lūgt šādu zīmi, jo manā dzīvē tobrīd viss bija absolūtā kārtībā. Es biju vesela, darīju to, kas man patika, gleznoju, biju atbrīvojusies no dažiem liekajiem kilogramiem, man bija jumts virs galvas, vēders pilns, un es biju mīlēta. Bet! Man šķita, ka mana dzīve ir sagrauta, jo es nevarēju dabūt to, ko gribu – vīrieti, kam biju veltījusi dažus mēnešus, un darbu, kas mani uz sitiena padarītu ļoti turīgu. Jā, man vienmēr ir vajadzējis tagad un tūlīt. Tagad vai nekad. Ja ir tik milzīgs ego un tik zema pašapziņa, kā man tolaik bija, nav nepieciešams daudz, lai pati savā prātā pilnībā visu sačakarētu. Es staigāju apkārt ar šo vaimanātājas un izmisuma pilno enerģiju. Un ko es piesaistīju? Vīriešus, kas barojās no tādām kā es, – egocentriskus pūšļus, kas sievietes uztvēra kā lietas, grīdas lupatas. Tu domā, ka izmisumu nevar saost pa gabalu? Protams, ka var! 

 Ak, Džesijs

Līdz šim es nezināju, ko nozīmē būt brīvai meitenei. Man patika būt attiecībās. Jā, pat pēdējās, kas nokāva manu pašapziņu. Tas bija tik komfortabli un viegli. Tāpēc man šķita pašsaprotami, ka, pārvācoties uz Londonu, es ātri vien ielēkšu jaunās attiecībās. Ha! Attiecības man bija nepieciešamas, jo citādi nejutos piepildīta. Ja man neveicās darbā, vismaz ar vienu manas dzīves daļu viss būtu kārtībā. Taču ir jāiznīdē pilnībā visas nezāles, lai tavs dārziņš atkal uzziedētu. Tā nu es uzprasījos draudzenei, lai iepazīstina mani ar kādu. Ak, Džesijs! Viens no skaistākajiem vīriešiem, kādu jebkad esmu redzējusi. Tumši, cirtaini mati, garš. Brauc ar motociklu. Labsirdīga rakstura. Vēstures skolotājs. Viņš bija tikko izšķīries no draudzenes, tāpēc arī meklēja kādu, ar ko parunāties. Mēs viens otram iepatikāmies no pirmā skatiena. Nedēļām ilgi tikāmies, apmainījāmies ar garām īsziņām. Savā prātā biju uzbūrusi īstu ģimenes idilli – mēs abi lasām avīzi kafejnīcā, kamēr mūsu bērns turpat spēlējas. Biju atklāta. Teicu, ka vēlos attiecības. Viņš pazuda. 

 Darbs, bārs un tinderis

Dzīve Londonā ir ļoti dinamiska un aizņemta. Pilsēta, kas radīta, lai strādātu. Ja tu nestrādā no deviņiem līdz pieciem, tad lielāko dienas un nedēļas daļu pavadi, dodoties tikties ar klientiem, lai nopelnītu naudu kā pašnodarbinātais, un tas nozīmē, ka tu strādā septiņas dienas nedēļā. Lai atslābinātu birojam piekaltos un veicinātu koleģiālas attiecības, ļoti daudzi uzņēmumi ir izveidojuši biroju bārus, lai pēc darba visi kārtīgi piedzertos. Dzeršanas kultūra šeit sit augstu vilni. Iedomājies, tu celies ļoti agri, lai stundu pavadītu ceļā uz darbu, jo bez sastrēguma Londona nav Londona, tad astoņas stundas sēdi pie datora, esi pārguris kā suns... Loģiski, ka alkohols sitīs pa galvu ātrāk. Ja bāra nav birojā, tad tāds ir ik uz soļa, kad tu pamet darbavietu. 

Pārsvarā tu savu dzīvi pavadi darbā, bārā un sabiedriskajā transportā. Lielās aizņemtības dēļ arī attieksme pret nopietnām attiecībām ir diezgan brīva. Cilvēki vairāk izvēlas sarūpēt seksa draudziņus (sex buddy), ar ko var saskaņot grafikus un reizi nedēļā vai retāk pamīlēties, jo vajag taču apmierināt savas vajadzības. Man, protams, tas viss bija jaunums. Nesapratu, kā var gulēt ar kādu, pret kuru tev nav ne mazāko jūtu. Šķita, ka tas ir diezgan auksti – kā lietišķs darījums. Manuprāt, abām iesaistītajām pusēm ir jābūt simtprocentīgi uz viena viļņa, lai šādas attiecības izdotos. Zināms taču, ka sievietes dažreiz jauc kaisli ar mīlestību. Un tad vēl visādi dīvaiņi. Man vismaz desmit reižu ir ostīti mati sabiedriskajā transportā. Dažiem šķiet, ka viņi ir gluži vai prinči un man būtu jāpriecājas, ka varu iedot viņam savu telefona numuru. Protams, arī iepazīšanās aplikācijā Tinder šeit ir lielā topā. Kāds paziņa man atklāti pateica, ka meklē austrumeiropieti, jo grib skaistus bērnus. Nevaru viņu nosodīt, katram savs. Hei! Un tad vēl viens sviests, kas man lika apsēsties. Piemēram, daži vīrieši un dāmas veido attiecības pēc šādas formulas: sākumā tu tikai tiecies ar cilvēku, kurš tev šķiet simpātisks, jūs nodarbojaties ar seksu, bet varat to darīt arī ar citiem cilvēkiem. Tad daži pēc pāris nedēļām, citi pēc mēnešiem nolemj, ka ir laiks to cilvēku, ar kuru tu esi jau gulējis, izvilkt no gultas un pastaigāt uz randiņiem, vienlaikus ir atļauts gulēt arī ar citiem cilvēkiem. Kad šis cilvēks, kurš tev patīk, ir pārbaudīts un atzīts par labu esam, tikai tad tu beidzot piedāvā būt attiecībās. Un tad gan, ja pārgulēsi ar kādu citu, tā būs krāpšana. Tāda dzīves sarežģīšana... Manuprāt, viss skaistais dzīvē nāk viegli: mīlestība, prieks, laime, piedzīvojumi, arī nauda. Bet, ja viss ir šitā jāsarežģī un jāiziet cauri kaut kādiem līmeņiem kā tādā videospēlē, piedod, tad man sāk zust interese. Kā jau minēju iepriekš, Londonā valda lieli ego. Kā arī uzskats, ka sievietei jāiekaro vīrietis, kamēr viņš sēž un neko gandrīz nedara. Nu, nav tam džekam loceklis no zelta (un pat ja būtu), lai es te sēdētu un gaidītu, kamēr viņš izgulēsies ar citāmIekams nonācu līdz šīm feministiskajām domām, paspēju nobučot vēl pāris tēviņu, kur tāpat domāja un tina mani ap pirkstu. Viens no viņiem man iemācīja, kā nekad, nekad, nekad nejaukt darba attiecības ar izklaidi, un palīdzēja man atrast ceļu pie sevis. 

 Klientā iemīlēties nedrīkst

Viņš bija viens no maniem klientiem, ar kuru kopā strādāju visu vasaru. Bijām sadraudzējušies, uz viena viļņa radošajā jomā. Tā nu es, tikusi vaļā no psihopāta, kurš brauca pie manis uz mājām, dauzījās gar durvīm un ārdījās, ja nepiekritu visam, ko viņš teica, atgriezos no Francijas laukiem un nolēmu, ka man patīk mans klients. Pēdējos piecus gadus biju ielikta rāmī, ko radīja mans bijušais draugs, bet, pārvācoties uz Londonu, atguvu brīvību – runāju, kas uz mēles, biju līdz sirds dziļumiem atklāta ar visiem, ko satiku. Dažreiz tik atklāta, ka cilvēki uz mani skatījās šķībi. Līdz ar jaunatklāto brīvību man šķita, ka varu darīt visu, arī noskūpstīt savu klientu pasākuma vidū un totāli pārprast viņa sacīto. Kad ar viņu strādāju, viņš man pārdeva sapni par ideālo vīrieti – mīlošs, nekad nav krāpis, bijis kopā tikai ar vienu meiteni, strādīgs... nu, īsts sapņu princis. Ne tikai darbā, bet arī mīlestībā daudzi šeit cenšas sevi pārdot ar izdomātu un izskaistinātu brīnišķīgu pičingu. Lai iekarotu, ne jau būtu kopā līdz mūža galam. Tā nu mēs pabučojāmies, un man šķita, ka viņš ir īstais. Nopietni! Lai gan spurojos brīžos, kad viņš negribēja atzīt, ka esmu viņa meitene, tomēr piedevu. Lai gan piņņāju, kad viņš negribēja iet uz randiņiem, tomēr piedevu un aicināju pavadīt laiku kopā pie manis vai pie viņa. Četrās sienās. Vienmēr, kad runājām par attiecībām, viņš teica, ka nav kur steigties. Mums kopā esot labi. Jo vairāk laika pavadīju kopā, jo vairāk sapratu, ka viņš ir vīrietis, kuram patīk, ka sieviete viņu lutina. Bet es īsti neesmu tā, kura lutina. Drīzāk otrādi – man vajag, lai mani lutina. Tomēr ar sakostiem zobiem es cēlos nakts vidū un taisīju viņam sviestmaizes, jo kundziņš bija izsalcis. Un tā vairākus mēnešus, līdz pienāca Ziemassvētku nedēļa. Dažkārt domāju, ka esmu ragana, jo es jūtu cilvēku, ar kuru guļu. Visu dienu staigāju apkārt ar šo milzīgo akmeni pakrūtē, un, protams, vēlu vakarā viņš man atsūtīja īsziņu, ka viņa bijusī draudzene ir Londonā, ka viņš gribot ar viņu satikties un, visticamāk, pēc trīs gadu ilgās pauzes viņš mēģinās atkal veidot attiecības ar viņu. Man noņirbēja melns gar acīm, nekad mūžā neesmu bijusi tik nikna, izmisusi un sagrauta reizē. Sekoja divu stundu gara saruna pa telefonu, kurā lamāju viņu un saucu visos iespējamajos vārdos, un viņš man vēl uzdrošinājās izstāsīt, ka bijušajai (nu jau tagadējai) ir bijis vienīgais vīrietis dzīvē un viņa, nabadzīte, nevarot ne ar vienu citu veidot attiecības. Jā, šī informācija man bija ļoti noderīga. Un tas bija viss… 2018. gada rītu sagaidīju savā zemākajā punktā, lai gan manā dzīvē viss bija absolūtā kārtībā. Es nejutos pietiekami laba nevienam, nejutos pietiekami tīra. Es zinu, ka pati salauzu savu sirdi. Izpostīju sevi vairāk nekā jebkurš vīrietis manā dzīvē, jo negribēju saskatīt to, kas man jau bija. 

 Varētu memuārus rakstīt par šo tēmu

Sevis izzināšana ir viena no manām iecienītākajām nodarbēm. Sāku arī ar astroloģiskās kartes izveidošanu, kas man iedeva ļoti daudz informācijas par manu raksturu. Nezinu, kāpēc, taču ļoti daudzi uzskata, ka astroloģiskā karte ir iekalta akmenī. Tā nav. Un tas, ka tur rakstīts, ka tu mīli slinkot, nenozīmē, ka tagad tev tas vienkārši jāpieņem. Tik daudz ko pamanīju savā astroloģiskajā kartē, pie kā metos piestrādāt. Sāku sevi pilnveidot. Pie tā neapstājos. Sāku meditēt, pierast pie iešanas gulēt pilnīgā klusumā, klausīties savās domās. Kad jutos slikti, iedomājos, ka sevi no iekšpuses paņemu klēpī un apskauju. Tagad zinu – ja atstāju fonā seriālu, kamēr iemiegu, kaut kas nav kārībā, negribu klausīties sevī un risināt kādu problēmu. Protams, man ir dienas, kad gribas būt niķīgai vai kad mani kaitina kāds cilvēks. Es taču tikai mācos. Cenšos netērēt savu enerģiju ar cilvēkiem, kuri mani kaitina. Man arī nav jāpaliek kāda cilvēka dzīvē tikai tāpēc, ka pirms simtiem gadu kopā tusējām. Manuprāt, viena no mūsu lielākajām problēmām patlaban ir nevēlēšanās tikt galā ar sevi. Bēgt no sevis, cik vien ātri kājas nes. Neskaitāmas reizes esmu gribējusi izņemt no galvas savu prātu un vienkārši pabūt klusumā. Miers iestājas tikai tad, kad tu sāc sevī klausīties. Meditācija, sevis apzināšanās būtu jāmāca bērniem skolā, bet tā jau ir cita saruna. Dzīve ir sasodīti gara, ja uz katru dienu skaties kā jaunu piedzīvojumu. 

Patlaban testēju ūdeņus ar jaunu pielūdzēju. Pirms pāris mēnešiem atkal atvēros mīlestībai. Es nekad neesmu zaudējusi ticību lielajai mīlestībai, esmu līdz vēmienam romantiska, bet vairs nesteidzos, jo izbaudu savu klātbūtni arī dienās, kad mans grafiks ir brīvs. Saucu to par sevis izjušanu. Tiem, kuri zina, ka sevi izjūtu, šķiet, ka es to vien daru, kā sēžu sāls vannās, ziežos ar eļļām un čamdu katru savu ķermeņa daļiņu pilnīgā apmierinātībā. Atzīstu, tā dažreiz notiek, taču šajās sevis izjušanas dienās es dejoju, lasu, sērfoju internetā, lai apmierinātu vajadzību pēc jaunām zināšanām, neprātīgi daudz lasu, un jā, daru visu iepriekš minēto. Hey! Es domāju, ka mans ķermenis izskatās labāk nekā jebkad. Man sevī vēl jānodzīvo labi piecdesmit gadi, un es gribu justies lieliski savās “mājās”. Nezinu, vai cilvēkiem būtu sevi jāsadziedē pirms mešanās jaunās attiecībās, taču man tas noteikti bija nepieciešams. Es jūtu, ka viens no cikliem ir noslēdzies. Pārmaiņas vēl nav atnākušas, taču ciklam, kas ilga divus gadus, ir beigas. Ak, atkal jauni piedzīvojumi un mācīšanās! 

 P. S. Nesen es aizlaidos no randiņa ar puisi, kurš sāka bārstīt konspirācijas teorijas par to, ka Zeme ir plakana. Es varu runāt stundām ilgi par dažādām konspirācijas teorijām politikā un zinātnē, taču šī ir viena no tām, kas lika matiem sacelties stāvus. Londona ir pilna ar īpatņiem, un viena no viņiem esmu arī es. Vēl manai lielajai mīlestībai jāzina Fabolous ft. TamiSo Into You vārdi un jādievina mani tā, kā es sevi dievinu. Un, nē, tas nav par daudz prasīts. Viņš nāk pie manis, bet, kamēr gaidu, es mazliet paceļošu, pastrādāšu, pabūšu ar sevi, jo man ir tik daudz ko darīt. Un man patīk tā sieviete, kuru pēdējā laikā redzu spogulī. It īpaši, kad nodarbojos ar jogu vai uz stundu aizmirstos, dejojot pie Ari Lennox, DVSN vai SiR mūzikas. Tas taču ir tāds vibe, sevi apčubināt, kamēr kāds fonā dzied par to, cik sievietes ķermenis ir skaists. Man patīk uz sevi skatīties no malas un domāt – heiii, tu taču esi unikāla! Domāt un teikt sev labus vārdus skaļi nav nekāds narcisisms. Jāaizmirst šī pieticība. Piedod, bet kurš vēl labāk pazīst tevi, ja ne tu pati. Man bija jānonāk pie šīm domām. Viens no ceļojumiem, kas man ne vienmēr sagādājis baudu. Sevi lauzt, pārkāpt pāri savam egoismam un izrauties no komforta zonas tikai tāpēc, ka zini – jo ilgāk tā turpināsi, jo sliktāk būs. Un ne jau darbā vai dzīvē, bet gan ar garīgo un mentālo veselību. Ir tik traki sāpējis, ka veselu dienu esmu gulējusi, sarāvusies čokurā, un raudājusi par to, kāpēc viss notiek tieši ar mani. Pats stulbākais, ka tas vienmēr notika tāpēc, ka nedabūju to, ko gribu. Tāda egoistiska vaimanāšana un bērnišķīga uzvedība no manas puses, bet Visums (Dievs, Laimes māte, dzīve, augstākie spēki – sauc, kā gribi) taču zina, ko dara, vai ne? Kā jau minēju iepriekš, man nepatīk atskatīties pagātnē, jo tā ir pagājusi, zudusi, taču arī tā man ir palīdzējusi augt un mācīties.

Foto: Lachlan Goven

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 10 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu