Savas dzīves režisore

— Vivita Leismane

Savas dzīves režisore

— Vivita Leismane

Raksts

Publicēts: 22 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

Dalies

Es uzaugu piecu bērnu ģimenē. Joprojām, kad kādam saku, ka man ir trīs māsas un viens brālis, cilvēki iepleš acis. Laikam mūsdienās vairs nav stilīgi veidot tik lielas ģimenes. Bet es varu teikt tikai vienu: ģimene ir mana vislielākā vērtība! To atbalstu, sapratni, rūpes var iemācīties tikai lielās ģimenēs, kur katra konfekte ir jādala "uz galviņām", jo visiem atļauties nopirkt nevar. Toreiz jau gan man tā dalīšanās likās pasaules lielākā netaisnība, bet tagad, tagad esmu pārliecināta, ka nav nekas foršāks par manu lielo ģimeni, kas man iemācījusi dalīties, atbalstīt, palīdzēt. Savu egoismu nolikt antresolā pie vecākiem kāzās sadāvinātajām porcelāna servīzēm, lai  smuki noput! Un - lai jau put. Jo atceramies vienu - jebkuras attiecības, it īpaši ģimenē, ir egoisma "iznīdēšana" no sevis. Labas attiecības ir ceļš uz labu sirdi, darbiem, domām un mēs taču visi gribam būt mīļi un pūkaini, labi un labsirdīgi, tāpēc mums ir vajadzīgas attiecības, kurās augt un attīstīties.

Vēl viena svarīga lieta - lielām ģimenēm ir lielas un plašas sirdis. Mana mamma ar savu plašo sirdi nodibināja vienu no pirmajām daudzbērnu ģimeņu biedrībām Latvijā, kas visādi palīdzēja citām lielajām ģimenēm. Es uzaugu ar "humpalu" drēbēm. Vai man par to bija kauns? Jā, citreiz, jo likās, ka veikalu skatlogu drēbes nēsāt ir stilīgāk, bet kā saka - jādzīvo kā ir un mēs dzīvojām nekreņķējot par to, ko nevaram atļauties, bet štukojot, kā izdzīvot, kā saģērbties, kā nomaksāt rēķinus. Protams, bērnību atceros ar neskaitāmām dārzeņu vagām un siltumnīcām, kurās oma vienmēr gudri centās mūs "ievilināt" stāstot, ka gurķītim patīk, ka viņu samīļo aplejot, vai, ka burkāniņam patīk, ka viņu aprušina! Un omei jau nevar neticēt. Gājām un rušinājāmies, un mūsu vēderi vienmēr bija pilni, jo paši par tiem parūpējāmies. Bija pat reizes kad oma noteica konkrētu vagu skaitu, kas jāizravē, un tad tikai varēs iet ar draugiem uz zaļumballi. Protams, beigās jau vagās sēdēju kopā ar draugiem, lai ātrāk izravētu un varētu doties izklaidēties. Tāpat arī ir dzīvē - vienmēr ir kāds "burkāns", ko gribas saldi nograuzt, bet lai to sasniegtu, vajag mazliet sevi palauzt, saņemties, piepūlēties, lai to dabūtu un baudītu darba augļus. Nekas jau šai dzīvē nevienam netiek iedots rokās uz zelta paplātes. Viss saviem spēkiem un darbiem, apņēmībā un spītībā jāizcīna.

Katrs pats esam savas dzīves režisors. Jā, ir ģimenes saknes, kas vijās mums cauri, bet, neskatoties uz tām, mēs varam sasniegt visu, ko vēlamies. Ja tikai vēlamies. Piecu bērnu ģimene neuzliek tev zīmogu, ka tādā audzis,  nevari iegūt labu izglītību un darbu. Tieši pretēji - augot lielā ģimenē, gribas sasniegt vēl vairāk, lai arī pats varētu dibināt un atļauties lielu ģimeni. Tā bija arī man - pabeidzu vidusskolu, nācu uz galvaspilsētu. Visu nedēļu strādāju un visu sestdienu mācījos augstskolā. Par ko pati maksāju no savas algas. Bet, protams, bez mammas galvojuma neiztika. Jau otrajā kursā strādāju savā sapņu darbā. Man bija tikai 20 (!) gadi. Tātad, kurš te saka, ka nevar sasniegt to, ko vēlās? Kurš saka, ka gadiem ir nozīme vai ģimenes statusam? Man bija vidusskolas izglītība un 2 gadu pieredze augstskolā, un es jau strādāju savā sapņu darbā.

 Vai tas bija viegli? Nē, jo slodze bija nenormāla. Bija pat reizes, kad baudot jaunības trakumu atnācu mājās no ballītes, nomazgājos, paēdu un pa taisno gāju uz augstskolu. Izdzēru vairākas kafijas krūzes un nosēdēju lekcijās no zvana līdz zvanam. Es gribēju dabūt augstāko izglītību un es to dabūju.  Nenorakstot sevi tikai mācībām, bet paralēli baudot dzīvi. Ar jaunieša maksimālismu, jo tas bija laiks, kad tev gribas iet un baudīt visu, ķert emocijas, sajūtas, iepazīt cilvēkus.

 Mēs katrs pats esam savas dzīves režisors un mēs katrs pats varam izvēlēties vai spēlējam galveno lomu vai kvalificējamies tikai  masu skatiem! Ticot sev, viss sanāk. Nevajag baidīties sapņot lielus sapņus. Vispār – baidīties nevajag ne no kā! Kā mana oma man teica: "Vita, nebaidies, ej un runā, jo pa muti taču tev neviens nedos!" Un tā nu es gāju un runāju, un cēlos, un kritu par saviem sapņiem, domām, idejām, jo es tiešām esmu savas dzīves režisore un tas iespējams tāpēc, ka es gribu tāda būt. Es ticu, ka katrs no mums var režisēt savus dzīvi. Lai izdodas! Šodien un katru dienu.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies