Šausmas, kā tā var

— Bārbala Simsone

Šausmas, kā tā var

— Bārbala Simsone

Raksts

Publicēts: 10 aprīlis, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Markam Tvenam tiek piedēvēts izteikums, ka klasika esot kas tāds, ko visi gribētu būt izlasījuši, bet neviens nevēlas lasīt. Pārfrāzējot varētu teikt, ka erotiskais romāns ir kas tāds, ko neviens nelasa, bet visi nez kāpēc zina, par ko tur ir. Nav noslēpums, ka pēdējā gada laikā tieši erotiskā romāna žanrs izraisījis nelielu sprādzienu gan Latvijas izdevējdarbībā, gan grāmatas lasošās un kritizējošās publikas aprindās, tomēr, izņemot dažas intervijas un diskusijas, analītisks šā fenomena izvērtējums publiski vēl nav parādījies. Šis fakts, kā arī iepriekš minētais duālisms apliecina jau zināmo — ka pret atsevišķiem literatūras žanriem sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi kā pret lētu un bezvērtīgu lektīru, kuru ne tikai nav vērts analizēt, bet pat atzīt par lasāmu ne (tiesa, ar šo uzskatu itin demonstratīvi konkurē pārdoto grāmatu skaita rādījumi). Nelasāmo žanru pulciņā vismaz latviešu lasītāja skatījumā apgrozās arī fantāzija, šausmu literatūra, ar nedaudz mazākām aizdomām sastopas padomju laikā kaut cik aprobētā zinātniskā fantastika un piedzīvojumu romāns, taču kopumā tendence ir skaidra — viss, kas pēc struktūras un formulas piederīgs žanru jeb tā dēvētajai izklaidējošajai / komerciālajai literatūrai, neatkarīgi no konkrētā darba kvalitātes automātiski tiek novietots zemākajos plauktos. Un šī nu reiz ir tendence, kas prasās pēc kāda nebūt izvērtējuma. Tāpēc šoreiz neliels apskats tieši par erotiskās literatūras žanru, kas sabiedrībā tiek skarbi vērtēts ne tikai no literārā, bet arī — paradoksāli — no tikumiskā viedokļa.

Vispirms jāpaskaidro, ka erotiskā žanra tradīcijas pasaules literatūrā ir krietni senas — nemaz nerunājot par vienā otrā klasisko rakstu piemineklī sastopamajām draiskajām epizodēm (kā pirmie prātā, protams, nāk Apulējs un Sapfo), kā literārs fenomens erotika pirmās izpausmes guva nevis prozā, bet, lai cik savdabīgi tas skanētu, dzejā. Tieši renesanses un tai sekojošo gadsimtu lirikā uzplauka ķermeniskajam skaistumam un fiziskajai tuvībai veltīti vārsmojumi, kas gan, protams, bieži robežojās ar vulgaritāti un dažbrīd šo netveramo robežu visai braši pārkāpa, tomēr fakts paliek fakts — apdziedāt šo tematu autori vispirms jutās aicināti tieši pantmēros. Prozā erotiskā tematika kā dominējošā dažu autoru darbos ienāca ar 17. un 18. gadsimta robežu nojaukšanas un tabu pārkāpšanas laiku — ne tikai ierastas, bet arī pat no mūsdienu viedokļa savdabīgas dzimumdzīves prakses apcerēja gan marķīzs de Sads, gan Šoderlo de Laklo un citi. Vēlāk šo tematiku savos darbos saldkaisli ievija gotiskā romāna autori, detalizēti raksturojot gan samaitātu mūku, gan vampīru un citu pārdabisku būtņu slepenās kaislības; vienlaikus 19. gadsimtā, īpaši viktoriāniski stīvajā Anglijā (cik loģiski) plauka un zēla atbilstošajai tematikai veltītu puslegālu preses izdevumu industrija, ko gan par literatūru nosaukt būtu pagrūti. Un tālāk jau sekoja 20. gadsimts, kad ne tikai — nu jau pavisam legāli — turpināja iznākt erotiskajam stāstam veltīti žurnāli, bet arī praktiski nevienai miesisko attiecību tēmai literatūrā vairs netika likti šķēršļi vai vismaz agrāk vai vēlāk šos šķēr-šļus sāka uzlūkot kā liekulīgus mēģinājumus paslaucīt zem paklāja acīmredzamo. Protams, šādi mēģinājumi bija, sākot ar gadsimta vidū Anglijas parlamenta izdoto aizliegumu izplatīt vairākus erotiski piesātinātus darbus, ar stigmu, kas pēc Lēdijas Čaterlejas mīļākā sarakstīšanas pavadīja angļu klasiķi D. H. Lorensu, un beidzot ar piecdesmit gadiem Padomju Savienības bezseksa laikmetā, kurā tikai pēdējās desmitgadēs cenzūra atļāva pieeju vaļīgākiem tekstiem. Kā pēdējo tabu pārkāpumu jau jaunajā tūkstošgadē pasaule piedzīvoja E. L. Džeimsas romānu triloģijas Greja piecdesmit nokrāsas popularitātes bumu — tekstus, kuri glorificēja arī mazāk ierastas seksualitātes formas, proti, sadomazohismu. Protams, atsevišķs stāsts būtu veltāms arī viendzimuma attiecību un biseksualitātes atainojumam literatūrā, bet šīs tēmas paliek ārpus šā apskata ietvariem.

Tālākajai diskusijai būtu nepieciešams nošķirt dažādos erotiskās literatūras žanra paveidus. Kaut gan vispārējais viedoklis nereti visu žanru traktē kā vienotu veselumu, tajā tomēr ir vairāki skaidri nošķirti apakšžanri: pornogrāfiskā proza, kuras primārais mērķis ir jebkuriem paņēmieniem raisīt lasītājā konkrētas fizioloģiskas reakcijas, erotiskais romāns, kurā sižeta pamatā ir tēlu “ceļš pie sevis”, meklējot arvien jaunus erotisko piedzīvojumu veidus, un trešais, vismaigākais, paveids — romantiski erotiskais romāns jeb erotiskā romance, kuras sižeta līniju primāri veido mīlasstāsts, kaut gan plašas un detalizētas fizisko attiecību epizodes ir neatņemama sižetiskās darbības sastāvdaļa.

Karīnas Račko romāni, kas pēdējā gada laikā iemantojuši Latvijā visvairāk apspriesto literāro darbu statusu, ir piederīgi tieši šim trešajam paveidam, jo visos trīs līdz šim izdotajos darbos Saplēstās mežģīnes, Debesis pelnos un Samaitātā noteicošā ir varoņu mīlasstāsta līnija, nevis pašmērķīgi erotisko piedzīvojumu meklējumi. Erotiskajā literatūrā (iepriekšminētajā otrajā kategorijā) tēlu mērķis ir iespējami plaši izpētīt ķermenisko attiecību sniegtās baudas, tostarp nav nekāds tabu šo izpēti veikt ar vairākiem partneriem vienlaikus, bet Račko romānu varones un varoņi vispirms (pat ja no pirmā acu uzmetiena tā nešķiet) atrodas īstas mīlestības meklējumos — mīlestības, kas, kā jau tas daždien notiek, aizsākas ar fizisku (turklāt intrigas pastiprināšanai parasti no sociālā viedokļa netipisku vai aizliegtu) pievilkšanos, taču iznākumā allaž dod patiesas jūtas, tradicionālu ģimeni un citus faktorus, ko literatūrteorijā apzīmē ar abreviāciju HEA jeb Happy Ever After (laimīgi mūžu mūžos) un kas ir obligāta romantiski erotiskā romāna sastāvdaļa. Mīlestības meklētājus, dabiski, piemeklē virkne pārpratumu un ķibeļu, pirmajos divos netrūkst pat detektīva cienīgas intrigas, taču fabulu uz priekšu allaž virza tieši vīrieša un sievietes attiecību stāsts.

Protams, kā jau liela daļa žanru literatūrai piederīgo darbu, erotiskā romance balstās uz lasītājam viegli atpazīstamu formulu, kas ar nelielām modifikācijām visos tekstos ir līdzīga. Jauna, glīta un trūcīga sieviete (pirmajos divos romānos; trešajā šo vietu ieņem vīrietis), nelaimīga(-s) vai nu pagātnes traumu, vai pašreizējo dzīves grūtību dēļ, sastop tikpat glītu, toties nodrošinātu pretējā dzimuma pārstāvi, ar ko momentāni veidojas spēcīga fiziskā, bet vēlāk jau arī garīgā pievilkšanās. Mīlētājiem šķēršļus liek ļaunā pasaule gan vecāku, gan bijušo partneru, gan nelaimīgu sakritību veidolā, tomēr beidzot tie atrod ceļu viens pie otra. Tekstu caurvij erotiskās epizodes — plašas un detalizētas —, kas raksturo mīlētāju kaislības intensitāti. Tomēr tās nekādā ziņā nav pašmērķīgas — vīrietis un sieviete šajos romānos allaž mīlējas tāpēc, ka alkst tieši viens otru, nevis tikai jaunu un neparasti kolorītu fizisko pieredzi. Visa pārējā formula lasītājam ir pazīstama jau kopš bērnu dienām. Ko gan citu atgādina šī uzbūve, ja ne pazīstamās pasakas par Pelnrušķīti, Sniegbaltīti un citas, kurās daiļā un apspiestā būtne beidzot iemanto sen pelnīto princi un laimi mūža garumā?

Ārvalstu literatūrkritikā jau sen aprobēts secinājums, ka romantiski erotiskie romāni (tāpat kā caurmērā liela daļa žanru literatūras) deviņdesmit procentos gadījumu reproducē ļoti pazīstamas sižetiskās struktūras un elementus, ko pieredzējis lasītājs ar samērā lielu ticamības pakāpi spēj prognozēt jau uz priekšu. Piemēram, ja romantiski erotiskā romāna tekstā parādās trešais jaunais, izskatīgais personāžs (jebkura dzimuma), tad agrāk vai vēlāk kā tāda čehoviska bise gaisā ies kāds ar greizsirdību saistīts pārpratums, aiz katras liriskās ainas sekos jauni sarežģījumi, mūsdienīgu atpazīstamību tekstam piešķirs pasakas shēmā visai dāsni izbārstītās modernās detaļas — Račko gadījumā Rīgas bāru un populāru zīmolu tērpu un kurpju apraksti (kas, domājams, kalpo kā lasošās sieviešu publikas erotiskie relišeri) —, taču dziļākajā arhetipu līmenī šis stāsts mums ir pazīstams līdz kaulam. Mēs nelasām, lai uzzinātu ko jaunu, bet gan lai kaut vai iztēlē vēlreiz izdzīvotu tik labi pazīstamo pasaku un, protams, piedzīvotu Laimīgās Beigas. Jā, arī erotiskās epizodes tekstā spēlē lielu lomu galvenokārt tāpēc, ka... grozies, kā gribi, ij romāna personāžs, ij lasītājs tomēr ir būtnes ar miesu un asinīm, tāpēc savu patiku pret otru izpauž nevis diskusijās par Konfūciju, bet gan daudz izplatītākā veidā. Un nevar noliegt, ka šie apraksti “nostrādā” arī fizioloģiskā līmenī. Taču, kā jau teikts, tie ir romānu blakuselementi, ne virzošā tēma.

Tāpēc loģisks šķiet jautājums: kāpēc gan Karīnas Račko romāni un to panākumi šķiet tik ļoti tracinām daļu latviešu lasītāju, ja reiz ir skaidrs, ka to pamatā ir aprobēta formula, kas nemaz necenšas sevi pasludināt par ko citu vai ierindot sevi augstākā plauktā par esošo? Jāņem vērā arī fakts, ka latviešu erotiskajā literatūrā Karīna Račko nebūt nav celmlauze, viņu par vairākām desmitgadēm apsteidza gan Dace Rukšāne ar Romāniņu un Beatrises gultas stāstiem, gan visnotaļ drosmīgas erotiskās īsprozas autori Valdis Felsbergs, Andris Bergmanis un vēl citi, tomēr pašreizējam sašutuma vilnim par Račko darbu saturu līdzvērtīgu nav viegli atcerēties. Vai pie vainas ir tekstu erotiskā dimensija (un ko tas šādā gadījumā pauž par latviešu — jā, arī padomju režīmu pārdzīvojušā — lasītāja attieksmi pret seksualitāti?) vai formulu struktūra (un kāpēc tādā gadījumā līdzīgs uztraukuma vilnis neskar tādus žanrus kā itin populāro dāmu romānu?), uz šo jautājumu patlaban skaidras atbildes nav. Mazliet komiski gan ir vērot, kā daži lasītāji par katru cenu mēģina rakstnieces veikumā saskatīt kādas autobiogrāfiskas iezīmes, jo ar līdzvērtīgu loģiku katrā detektīvromānu autorā varētu saskatīt rūdītu noziedznieku un katrā vēsturisko romānu autorā vai nu mistisku senatnes personāža reinkarnāciju, vai vienkārši Kaliostro tipa blēdi. Taču skaidrs ir viens — vienlaicīgais izsalkums un sašutums, ar kādu sabiedrībā vēl aizvien tiek uztverts romantiski erotiskais romāns, liecina, ka kaut kas no tajā ietvertā līdz šim ir būtiski pietrūcis latviešu literatūrā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 10 aprīlis, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu