Sarkanas lūpas te nepiestāv

— Laura Lauziniece

Sarkanas lūpas te nepiestāv

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 12 aprīlis, 2020

Kategorija: Domas

Dalies

Vakar sākās ceturtā nedēļa pasaulē, ko mēs visi jau gandrīz vai esam pieņēmuši par normālu. Tāds kā nebeidzami ieildzis gavēnis, mūžīgi mūžos zaļā ceturtdiena, trīs reizes noberzti logi un pārkārtoti garšvielu plauktiņi. Ja tu gribi sabojāt cilvēkam garastāvokli, pajautā, vai viņš ir laimīgs. “Es taču neesmu no koka,” viņš atbildēs. Un viss. Neteiks ne jā, ne nē.

Interesanti, ko par bērnības traumām pēc pārdesmit gadiem psihologiem stāstīs mūslaiku pirmklasnieki? Kamēr pieaugušie iekšējās cīņas un pašizolācijas dēļ par to vien sapņo, kā tumšā vannasistabā noslēpties no ģimenes locekļiem un sev par prieku cieņpilni pacelt vidējo pirkstu, bērni atmiņu nostūros krāj saulainas ainiņas. Viņi vēro mīklas mīcīšanu un piefiksē kanēļmaizīšu aromātu, iemūžina mammas izspiedušos vēnu uz pieres no tā, ka viņa jau astoņpadsmito reizi aizelsusies lasa matemātikas teksta uzdevuma noteikumus, noraugās uz tēti, kurš, plecus nolaidis, ar futbola bumbu azotē dodas uz tuvāko parku pēc obligātajiem septiņiem soļiem svaiga gaisa. Es deviņdesmito gadu sākuma bada laikos arī nepārdzīvoju par to, ka vecmammas lauku veikala piecos plauktos bija tikai veļas ziepju piramīdas un trīs miežu putraimu pakas. Es pārdzīvoju par sievietēm meksikāņu seriālos un par to, ka man pa pagalmu pakaļ dzinās gailis, funktierēju, kā nolikvidēt saujā ieslēpto sauso olas dzeltenumu, kuru brokastīs nekad nevarēju dabūt iekšā. Reiz to pat paripināju zem dīvāna, bet pārsvarā slepeni metu ārā pa logu Reksim. Daudz prāta četru gadu vecumā man nebija. Vegāne vai minimāliste no manis arī neizauga. Svētku neprāta pārņemta, pirms pāris gadiem Lieldienās vecmammai savus nedarbus izstāstīju, viņa sākumā smējās, pēc tam sadusmojās, un viss beidzās ar saldsērīgu piezīmi par to, ka pēckara Latvijā nevarēja tikt pie sviesta, ko uzziest uz maizes rikas. Es, nokaunināta trīsdesmitgadniece, sēdēju un domāju, ka varbūt daži notikumi otram nav skaļi jāverbalizē. Šodien lielveikalā vīrietis Adidas kostīmā pie kases stāvēja un bezgalīgi ilgi runāja ar pārdevēju, jokojās, tad pats par joku sulīgi smējās, bet prom negāja. Hipsters nebija, sadzēries arī it kā nebija. Varbūt dzīvo viens, varbūt nav ar ko parunāt? Varbūt stāvēja kā zemē iemiets tāpēc, ka vīriešiem mīlestība iet caur vēderu? Visi vīrieši tagad mīl visas pārdevējas, arī tās, kuras vīrusa laikā sēž kasē un grauž semočkas. Kāda jēga sešdesmit reizes dienā hlorkā mērcēt rokas? Ja esi karalaukam pa vidu, tad vismaz karo ar baudu. “Zini, mani pameta sieva!” viņš, visai rindai dzirdot, beidzot izvēla. Pārdevēja nolika semočku, uzbēra uz čeka sīknaudas atlikumu, iekatījās viņam dziļi acīs un ar krievietes akcentu sulīgi noteica: “Lai nokļūtu debesīs, jāiziet cauri ellei!” Prieki un bēdas satuvina. Izkristalizējas tie cilvēki, ar kuriem var divas stundas pa telefonu spriest par to, cik džinsa biksēs neērti strādāt no mājām, un zoomā kopā vārīt frikadeļu zupu, pie atvērta loga skaļi dziedot līdzi I beg you pardon, I never promised you a rose garden līdz brīdim, kad noriet saule un no dzestrā pavasara gaisa uz plikajiem stilbiem sametas zosāda. Beidzot atklājas arī tie, ar kuriem pat brīdī, kad tev pieder viss pasaules laiks, videokonferencē tomēr neizdodas satikties. 

Cilvēki kļuvuši patiesāki, empātiskāki, saprotošāki un pieņemošāki, sarunas – vienkāršākas un piezemētākas. Cilvēki cits citu vairs nemēģina pārsteigt ar jauniem odekolona mākoņiem. Svarīgi nav tas, kā tu izskaties, svarīgi ir tas, kā tu jūties. Vai – kā tu jūties, tā tu izskaties? Sarkanas lūpas te nepiestāv. Kurš ir redzējis sarkanas lūpas sanatorijā, acu laineri rehabilitācijas centrā? Tas izskatās komiski. Tikpat komiski izskatās arī pārpucējusies grūtniece. Mēs visi esam kā grūtnieces. Strādāt jau strādājam, bet jaunas kvantu teorijas neviens no mums negaida, sešpaku negaida, geliš manikīru negaida, push up krūšturi negaida, augstpapēžu kurpes negaida. Tā mēs, cits citam līdzi jūtot, mafinus cepdami, nošļukušus vaigus un piepampušus plakstiņus ar itāļu kompaktā pūdera atliekām maskēdami, klīstam pa pasauli liela brīnuma gaidībās. Cerībā, ka drīz paši no sevis dzemdēsim labāku cilvēku labākā pasaulē. Satin matus čupčikā, uzvelc trenuškas un ej. Apmēram tādā paskatā es vakarā gāju izmest atkritumus. Nepaspēju izvelties pa durvīm, kad mani pārsteidza garāmgājēja ar jautājumu, vai kaut kur rajonā neesmu manījusi pūpolus. Esot taču pūpolu svētdiena! Viņa visu pilsētu izstaigājusi, bet nekur nevarot atrast. Kurš vienpadsmitos vakarā Rīgas centrā meklē pūpolus, – tā es būtu domājusi vecajā dzīvē, bet tagad stāvu ielas vidū kokvilnas biksēs ar izstaipītiem ceļgaliem un līdzjūtīgi cenšos izdomāt gudrāku maršrutu. Beigās izspriežam, ka prātīgāk pūpolus meklēt Mežaparka pusē. Kamēr man plaukstā griežas vienīgais izdzīvojušais atkritumu maisa rokturis, viņa iedvesmojoši turpina ar sēņošanas glorificēšanu. Žēl, ka neesot rudens, jo viņa tagad brīvās dienas labprāt pavadītu mežā sēņojot. Atkritumu maiss jāpārliek otrā rokā, jo svešā sieviete jau ir sēņu mērces receptei pa vidu. Vietā, kur pannā čurkst tikko uzmests sviesta pikucis, es nodomāju, ka laikam esmu laba klausītāja. “Vai, cik labi izrunājāmies! Slimību ārā, veselību iekšā!” viņa man beigās dzīvespriecīgi noskalda un pazūd tumsā.

Reiz viens vieds vīrietis man teica, ka īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks pārstāj domāt par labāku pagātni un beidz raizēties par nākotni. Un te nu beidzot ir jāpiekrīt. Šis ir tas maģiskais “šeit un tagad” brīdis, kuru mēs pilnvērtīgāk spētu izdzīvot, ja vien nefantazētu par to, cik labi bija trijatā slāt pa kafejnīcām un kādi bada laiki būs tad, kad būs sabrukusi visa ekonomika, kad nevienam vairs nebūs darba un visi tualetes biznesmeņi tirgos Zeva Softis par dubultu cenu. Šis ir tas brīdis, kad vajadzētu mācēt meditēt, bet... gribi tu to vai ne, pāri veļas domas par to, kāds cilvēks tu esi, kādā sabiedrībā dzīvo un ar ko šis viss beigsies. Un pats trakākais, ka agrāk vai vēlāk tu nonāc pie secinājuma: arī tu pats patlaban šo sabiedrību veido. Neko vairs nelīdz bakstīšana ar pirkstu kāda veiksmīgāka vai neveiksmīgāka politiķa acī. Tu vari izpirkt visus veikalos esošos dezinfekcijas līdzekļu krājumus, no rīta līdz vakaram mērcēties to vannās, bet beigās tev tāpat būs jāiet uz Rimi pēc makaroniem un jāsaskaras ar visiem pārējiem, kuriem tu šo dezinfekcijas līdzekli būsi atņēmis. Brīžiem šķiet, ka es taču šo četru nedēļu laikā varēju iemācīties jaunu valodu vai vismaz izlasīt Karu un mieru. Bet varbūt man nevajag izlasīt visu pasaules literatūru vai izgudrot jaunas dzīves filozofiju? Katru dienu jānostaigā vismaz divas stundas. Tas ir viss, kas man jādara.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 aprīlis, 2020

Kategorija: Domas

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Guntars Ozoliņš


Cik daudz pārdomu, bet neviena par to, kāpēc šāda situācija ir pasaulē, kas pie tā vainīgs, vai manis pašas/a vaina tur nav vai tomēr ir. Vai tiešām mana pašas/a atskaites punkts, vērtības, dzīvesveids, spriedumi, atziņas, rīcības, Dieva,slēptas un atklātas, balss ignorēšana varētu būt par iemeslu(šeit katrs/a var ielikt savu vārdu) pārmācībai, kas nāk pār pasauli. Kam vēl ir jānotiek, lai cilvēce saprastu, ka bez paklausības Dievam nav iespējams dzīvot un izdzīvot Viņa radītajā pasaulē. Viņa vārds ir atrodams Viņa vēstulē cilvēcei, Bībelē, tur ir Viņa griba atklāta, lai pat neprašas nevarētu apmaldīties šajā dzīvē.
Mīļie cilvēki, ja mēs turpināsim patiesību meklēt zupas katlā, lūpu krāsā, lift up pupturī un citos “brendos”, tad nākamā kārta būs daudz sapīgāka, joDievam rūp sava radība un Viņš vēlas, lai visi taptu izglābti, tāpēc jau Viņš nokāva savu Dēlu, lai neviens, kurš tic uz Jēzu, netiktu pazudināts mūžīgajā nāvē, bet iemantotu mūžīgu dzīvību uz jaunas zemes un jaunas debess, kur nebūs vairs bailes par savu reputāciju, par drauga uzmešanu, nebūs slimības, kur Dievs Tēvs pats ar savu roku notrausīs asaras no savu bērnu vaigiem un pats galvenais nebūs vairs nāves, jo Kristus ir samaksājis par mūsu grēkiem ar savām asinīm.
Pateicības pilnus Kristus augšāmcelšanās svētkus...

pirms 3 mēnešiem Atbildēt