Santehnika un karantīna: mans sākums un mans gals

— Laura Lauziniece

Santehnika un karantīna: mans sākums un mans gals

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bilde: Thought Catalog / Unsplash

“Es varētu atbraukt un pagatavot tev kartupeļu pankūkas ar sēņu mērci. Kā latvieši saka, paļčiki abļižeš,” viņš man izteikti pozitīvā manierē raksta mesindžerī karantīnas piektajā vakarā. Vispār šis ir kaut kāds bijušo attiecību sasaukšanās laiks, jo ne gaidīti, ne aicināti zilajos ekrānos uzrodas arī tie, kuri iepriekš skandināja, ka nekādām nopietnām attiecībām nav gatavi. Bet tagad, sajutuši pakausī elsojam pasaules galu, piedāvā kopā klapēt karbonādes, spēlēt galda spēles vai kratīt sirdis videozvanos. Lieliski! Vismaz kādam es atrodos Līdz nāve jūs šķirs listē. Ja nevar demonstratīvi aizcirst durvis, tad mūsdienās var demonstratīvi aizcirst datoru. Nu, negribu es tavas pankūkas un sēņu mērci, jidritvai kociņ! 

Viss bija forši un smieklīgi līdz brīdim, kad es pamanīju izmisušo skatienu, kurš papildināja līdz riebumam klišejisko rožu pušķi, ietītu pasteļtoņu papīrā, un nedaudz satraukto balsi, kas piesardzīgi teica: viņam esot sajūta, ka, satiekot mani, viņš loterijā ir izcēlis lielo lozi. “Jā, ha-ha! Tu jau nu noteikti esi dāvana!” izteikti ironiski iespurdzās manas māsasvīrs, kamēr es pie viņu apaļā galda, no vīna noreibusi, kratīju sirdi un vizualizēju sevi ar milzīgu banti matos. Es nekad agrāk nebiju izjutusi tādu pretreakciju pret cilvēku, kurš, nokritis pie kājām un izlijis pa asfaltu, skaita tev dzejoli un skrien pakaļ, rokā izstiepis savu neaizsargāto sirdi. Maisiņš vajag! Apmēram pēc mēnesi ilgām telefona sarunām, kurās es atkal un atkal skaidroju, ka baznīcas zvanus nedzirdu un man kopā ar viņu visu atlikušo mūžu pavadīt nekārojas, viņš beidzot rimās. Klusums. Miers. Viņš aizdevās ceļojumā pāri okeānam, savukārt es pliķēju sev pa plecu par to, ka esmu nopelnījusi vēl pāris karmas punktu. Līdz brīdim, kad pienāca karantīnas piektā diena. Kā tu te tos paļčikus abļižeš, ja tev no viņa mīlestības slikta dūša metas?

Tikpat slikta dūša, cik virtuvē... jo man jau divas dienas bija aizdambējusies virtuves izlietne. Santehniķis klausulē gari un plaši vāvuļoja kaut ko par situāciju valstī, divu metru attālumu, baktērijām un to, ka viņš it kā varētu paspēt, it kā ne. Izkatījās, ka viņš “it kā” nepaspēja, jo bija jau pusdesmit vakarā. Tikmēr kā Bābeles tornis pie izlietnes auga nemazgāto trauku kaudze un pamazām sāka nepatīkami smakot. Brīdī, kad es pavēru durvis, virtuve pludoja, veļas mašīna centrifūgas režīmā brēca un viss netīrais ūdens gāzās pāri ingveram un krustnagliņām. Jā, jā, arī es jau biju paguvusi saskatīties visādus gudrus jūtūbes video, apņēmusies iegūt no mājās sēdēšanas maksimālu labumu un online jogas nodarbības papildināt ar tradicionālu jogas tēju. Tā vietā krustnagliņas līgani mirka tradicionālajā Ariel uzlējumā.

Paķērusi kastroli, es krosfita labākajās tradīcijās kā kalnu kaza lēkāju no izlietnes līdz tualetes podam gandrīz visu veļas mazgāšanas laiku. Beigās izklāju visus iespējamos dvieļus pa virtuves grīdu un nedaudz sagurusi no īso distanču maratona, sadugusi un ar nokārtu galvu stāvēju pie tās nelaimīgās izlietnes, domāju par savām iestigušajām attiecībām un to, kāda muļke biju, ka tik vieglprātīgi atteicos no cilvēka, kurš jau pēc viena telefona zvana, rožu pušķi un labu portugāļu vīna pudeli darbarīku kastē iestūķējis, klauvētu pie manām namdurvīm. Paļčiki abļižeš, es viņam teiktu! Kamēr Bridžita Džounsa savā dienasgrāmatā filozofēja par to, kā viņa nomirs vientulībā un viņas kauliņus apgrauzīs izsalkuši suņi, es vīrusa iespaidā vizualizēju svētdienas pēcpusdienu, kurā mani smakojošā dzīvoklī pie netīriem kastroļiem atrod mani tuvinieki. Kauns! Tā noteikti nav ideāla bilde, kādu tu gribētu atstāt sev tuvo cilvēku atmiņās. Vismaz Amoralles peņuāru būtu uzvilkusi. Nevajag tagad meklēt skabargas man acī, jo, būsim godīgi, katrs šajās dienās ir aizdomājies par nāvi, dzīvi un cilvēka esības būtību. Un karantīna mūs vārda vistiešākajā nozīmē ir iespiedusi stūrī, mani – diezgan smirdīgā stūrī pie neglītām caurulēm. Paslaucīju sentimentu zem paklājiņa un atradu savā darbarīku kastē skrūvgriezi. (Piebildīšu, ka tas ir vienīgais darbarīks šajā kastē.) Latvijā santehniķis nav nekāds nosauļojies misters Propers ar sešpaku, tas gandrīz vienmēr ir pusapaļš vīrietis, kuram no liekā svara un dusmām uz pieres ir izspiedušās sviedru lāsītes. Tā viņš tur tup uz ceļgaliem, elš, pūš, lamājas un ik pa brīdim paceļ savas noslīdējušās bikses pāri nefotogēniski bālajam dibenam. Apmēram tāpat izskatījos arī es brīdī, ko vēl nebiju apdomājusi. Atsprāga vaļā visas caurules, miskastei un kaķu smiltīm pāri gāzās visa piecu gadu laikā sakrātā šļura. Toties es atklāju, kur tā nelaimīgā veļas mašīna savienojas kopā ar citām caurulēm. Brīdi mirku neglītos ūdeņos, atkal slaucīju, berzu, tīrīju. Nu jau pienāca pusnakts, un mana virtuve no ķirbja bija pārvērtusies par karieti. Es plati smaidīju, jo reizē ar tām caurulēm kaut kas bija atsprādzis arī manās iekšās. Ja man būtu vēl lielāks izmisums pēc komunikācijas, tad ar mirkļbirku #paliecmājās vai #coronachallenge mana trubas bilde gan jau grozītos instagramā blakus citu izvietotajiem kūpošajiem mafiniem un izlielītajiem literatūras šedevriem.

Kāds karantīnas pirmajās dienās atklāja, ka viņam mājās ir bērni, kuriem pirms miega var palasīt priekšā Annas Sakses Pasakas par ziediem, cits – ka viņam laukos dzīvo vientuļa ome, kurai var piezvanīt un pajautāt, kā vārīt gulašu, vēl cits – ka frīlanceri patiesībā nekasa pakausi, no rīta līdz vakaram sekojot karaļa Džuliana gaitām Netflix. Rauciet degunus, jo es necitēšu Makbetu, bet mans karantīnas piektās dienas atklājums bija šāds: es varu pati! Reiz Ieva Cipruse rakstīja: es pati esmu savs spēks! Un to es tiešām visā šajā skrējienā pēc laimes biju aizmirsusi.

Es negribu šo visu moralizējoši nobeigt ar visiem zināmu atziņu, ka jaunais vīruss mūsos katrā izspoguļo to, ko bijām aizmirsuši. Es saprotu, ka mums apkārt ir kaudze ar cilvēkiem, kuri tikko zaudēja darbu. Brīdī, kad viens gavilē par kārtējo lēno rītu, divu stundu garumā baudot lašmaizītes un citējot Aristoteli, daži citi viņam labprāt gribētu iemest to lasi sejā. Mums nevienam nav pareizo atbilžu, jo neviens nav uzrakstījis rokasgrāmatu par to, kā pārdzīvot pandēmiju.

Kamēr es rakstīju un prātoju par to, pie kāda secinājuma pati gribu nonākt, man piezvanīja draugs un bez liekām ceremonijām sāka stāstīt: “Klausies, es stāvu virtuvē, vāru kafiju, un fonā skan Ainars Mielavs, kurš dzied: tu esi mans sākums un mans gals. Un es aizdomājos, vai es maz esmu saticis cilvēku, kuram varētu teikt, ka viņš ir mans sākums un mans gals? Tu esi satikusi?” Lieki piebilst, ka mēs par mīlestības un attiecību tēmu norunājām savas četrdesmit minūtes. (Tikai karantīnas režīmā divi trīsdesmitgadnieki pusdienlaikā var sazvanīties un spriest par Ainara Mielava daiļradi.) Un te man arī dzima noslēguma atziņa visai manai vāvuļošanai: dienas beigās tu saproti, ka pats esi savs sākums un savs gals. Lai mums visiem laba veselība!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

 

Dalies


2 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Artis Svoks


To santehniķi gan es gribētu aizstāvēt! Bet ne tāpēc es rakstu komentāru. Dzirdēju, ka jāatbalsta mēdiji, tiem grūti iet. Tad nu lai google ņem manu nieka komentāru un indeksē šo lapu pēc nopelniem.

pirms 1 dienas Atbildēt



Artis Svoks


Nu ja, nu ja, tā jau ir... :P

pirms 1 dienas Atbildēt