Sabiedrības viedoklis

— Ksenija Andrijanova

Sabiedrības viedoklis

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 20 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Man patīk mans dzīvoklis. Pašā pilsētas centrā. Mazs, kompakts, bet ar lielu skapi, glaunu vannas istabu un vienmēr ciemiņiem atvērtām durvīm. Pirms nedēļas pie manis atnāca draudzene, atnesa vīna pudeli un aizgāja pēc vieniem naktī. Vakar pa atvērtu logu ienāca zirneklis, neatnesa neko un uzreiz tika izsviests ārā. Šodien es nevienu negaidīju. Kaut kas atnāca pats.

Tā bija pelēka, bezveidīga un plūstoša viela ar tūkstošiem acu, kas izsūcās cauri aizvērtām durvīm, kad plika stāvēju vannas istabā pie spoguļa. Jau domāju, ka tūlīt to piemeklēs vakardienas zirnekļa liktenis, bet tik viegli tā nepadevās — izsūcās pa pirkstu starpām un, izmesta pa logu, pārvarēja gravitācijas likumu un vilkās atpakaļ. Palikusi bez spēka, klusi apsēdos uz vannas malas un pajautāju, kas tā tāda vispār ir. “Sabiedrības Viedoklis,” atbildēja viela. “Atnācu, lai pamācītu tevi, kādai jābūt īstai sievietei.” Lēni, glumi un ar klusu, bet čīkstošu skaņu tā iesūcās katrā smadzeņu rieviņā un sāka dot pavēles vajadzības izteiksmē.

“Tev jābūt seksīgai,” Sabiedrības Viedoklis man teica. Neko darīt, jāklausa. Paņēmu jaunu topiņu un izgriezu trīsstūri krūšu apvidū, lai sanāk smuks dekoltē. Taču — ak neraža! —, kad Dievs dalīja lielas krūtis, es stāvēju rindā pēc spējas pabeigt augstskolu. Bet, kā zināms, ko Dievs nav devis, to ķirurgs izlabos. Pāris tūkstošu eiro, pāris nedēļu neciešamās sāpēs, un jauns krūšu pāris lepni krīt ārā no topiņa. Abonements pie kosmetologa, abonements uz solāriju, abonements uz body shape procedūrām, un nu es esmu gatava, tikai, izskatās, vēl jāpaņem abonements uz zupas virtuvi. Lepni atnācu atrādīties nelūgtajam ciemiņam cerībā uz uzslavām. “Izskaties pēc padauzas,” teica Sabiedrības Viedoklis. “Der tikai vienai naktij, nav sievas materiāls. Neviens ar tādu negribēs ilgstošas attiecības, izklaidi vien. Vīrieši prec tikumīgas meitenes.”

Mājienu sapratu. Sašuvu sagriezto topiņu atpakaļ, uzvilku garus svārkus, savācu matus smukā copē, aizgāju uz kulinārijas kursiem un pievienojos vietējai draudzei, nosoloties saglabāt sevi tīru, līdz satikšu Īsto Vīrieti. Veicu tālu ceļu no čebureka līdz foie gras, dabūju sertifikātu Pavārīte 2017 un Vislabākā saimniece Pārdaugavā, ko ar nolaistām acīm klusi noliku Sabiedrības Viedokļa priekšā. “Apžēlojies!” tas skaļi iesaucās. “Tu esi pelēka pele, garlaicīga kā pamesta Latvijas viensēta. Varētu vismaz ar vizuālo tēlu paķert, bet skatos, esi noēdusies ar savu foie gras kā lauku sivēns. Vismaz notievē, kauns skatīties, kā esi sevi izlaidusi — veseli pieci kilogrami plusā. Nevienu neinteresē peldēties tavos viļņos, ja saproti, ko es ar to domāju.”

Jāklausa, — nolēmu un steidzu pārkārtot savu dzīvi. Attīrīju māju no ļaunās enerģijas, izmetu ārā visus saldumu krājumus, nopirku lapu kāpostus, spirulīnu, vegānisko raugu un jaunākās uztura grāmatas. Paskat, re, kur es pulksten piecos ceļos un lūdzu Tievā Vidukļa dievu, brokastīs ieturoties ar laumiņu asaru ekstraktu un diviem gramiem augu proteīna. Līdz pulksten trijiem badojamies, jo pārtrauktā badošanās izvada toksīnus, dod enerģiju, optimizē muskuļu masu un stimulē smadzeņu darbību. Pusdienās salātlapa ar čia sēklām; tikai nekādas gaļas — kārtīga cūkas karbonāde izraisot vēzi. Un tā pati salātlapa ir no ekoloģiskā veikala. Un bez glutēna. Jo tu nekad nebūsi gana laba, ja ēdīsi glutēnu. Kamēr domāju par glutēnu, pulkstenis jau ir seši. Un pēc sešiem, kā zināms, ēst nedrīkst. Vēl tikai ābolu diēta, biezpiena diēta, sīpolu zupas diēta, atvadu no veselā saprāta diēta, un es jau esmu gatava atrādīties Sabiedrības Viedoklim, kas manā vannas istabā pie spoguļa ir iekārtojies kā karalis. “Kopumā jau nav ne vainas,” tas teica, bet, padomājis vēl minūti, atzina, ka nebūšu gana laba tik un tā. “Tieva tu esi, bet vai tvirta? Celulīts tik un tā rēgojas, dibens plakans kā dēlis. Marš sportot un neuzdrošinies vilkt īsus šortus — vīrieši nav suņi, uz kauliem nemetas.”

Kādam kristietība, kādam budisms, bet manu reliģiju sauc — pietupieni. Vismaz divus simtus dienā, un lai nolādēta tā, kad izdodas izturēt kaut vai par vienu mazāk. Vienā rokā proteīna pulvera kokteilis, otrā — hantele, ap kaklu — vainas apziņa par to, ka vakardien atļāvos no piecu metru attāluma pasmaržot smalkmaizītes konditorejā. Tauku procents organismā ir par lielu, apmierinātība ar sevi — par mazu, un, jo vairāk daru, jo vairāk redzu, cik esmu resna. “Tu vēl neesi gana laba,” indīgi čīkst Sabiedrības Viedoklis. “Es vēl neesmu gana laba,” padevīgi piekrītu un taisu tūkstošiem sānu presīšu, aizeju uz krosfitu, aerobiku, jogu, tverka nodarbībām un pat sportisko meditāciju. “Apstājies, nu jau ir par daudz un neveselīgi,” saka draugi. “Jums vienkārši skauž, ka esmu nevainojama, slinkās pakaļas,” atbildu es. Un Sabiedrības Viedoklis, nejaukais tāds, par mani ņirgājas. Laiski uzkāpa uz palodzes, uzsmēķēja cigāru, pārlaida nicīgu skatienu manam augumam un izdvesa: “Tu ar savu sportu galīgi esi kū-kū aizgājusi. Vīriešiem nepatīk pārkačātas sievietes. Pēc veča izskaties, muskuļi reljefaini, bet seja kā saldētai mencai. Tik bāla, neizteiksmīga un nekāda, ka negribas skatīties. Ataudzē garus matus un sāc beidzot lietot kosmētiku, lai esi sievišķīga.” Un es klausu, klausu un klausu. Man taču ļoti gribas patikt Sabiedrības Viedoklim.

Agrāk šķita, ka laineris ir kuģis.

Tagad es zinu, ka ar to zīmē liktenīgās sievietes acis. Un vispār, šķiet, esmu pasākusi runāt citplanētiešu valodā. Hailaiteris, konturings, sejas cepšana, piecu veidu korektoru plate, un nu jau es uz savas sejas varu uzzīmēt citu seju, iztērējot par to tik daudz naudas, cik trešās pasaules ģimenei pietiktu, lai iztiktu trīs mēnešus. Uz vēdera zīmējas kubiņi, uz sejas — Kima Kardašjana, un instagramā savukārt zīmējas sekotāji. “Tu mani patiesi iedvesmo,” raksta komentārus skolnieces no lauku skolām. “Seksīga beibe,” siekalojas puiši, un pat plaši pazīstams interneta portāls uzrakstīja, kā es, izbijis sivēns, tagad dižojos ar brangu pakaļiņu, šmaugu viduklīti un izrādu labumus. Nu tev, Sabiedrības Viedokli, vairs nebūs kur likties. Varēsi tīties prom, raudot no kauna par zaudējumu. “Nekā nebija, mazā,” tas izlīda no vannas istabas stūra brīdī, kad trešajā slānī smērēju sev virsū lūpu krāsu klauna sarkanā krāsā. “Pārmālēta kā ielasmeita! Tonna kosmētikas uz sejas, tāda pirmajā randiņā uz baseinu jāved. Jākrāsojas taču dabiski, nude toņos. Un, būsim godīgi, sekla pēc vella. Interesē tikai kosmētika, šmotkas, treniņi un tas, ko ēdīsi. Personības tev nav. Harismas nav. Vāciņš smuks, bet iekšā tukšs. Ej pilnveidojies garīgi!”

Labdien, Latvietes Karma, Paulu Koelju, garīgās izaugsmes kuģi un kapteini Uģi! Labdien, mani sargeņģeļi, ezoteriskie skolotāji, bezgalīgās karmas un galīgais tukšums makā! Dzīve joprojām ir cepta problēma nepatikšanu mērcē, taču stresa nav — Visums lems, kas notiks, un noliks mani uz ceļa, kas ir tieši tik īsts, cik mans garīgais skolotājs, kas stāsta par dvēseli, bet skatās uz dibenu. Un viss, šķiet, ir pavisam labi. Arī Sabiedrības Viedoklis pieklusis — sēž zem palodzes un kasa pakausi, ik pa laikam pasmejoties, kad skatās manā virzienā. Līdz vienu dienu neiztur un iebliež kā ar mietu pa pieri. “Stulba caca,” šis pasaka. “Nu, kā stereotipiska bāba, kuru interesē tikai bābu lietas, sekla un neizglītota.

Štruntu tu lasi un nekad nebūsi tā, ar kuru līdz rītam runāt par klasiķu darbiem un triekties ar motociklu uz nekurieni. Vīrietim vajag gudru un mazliet neparedzamu sievieti.”

Vai nav lieliska doma? Armijas veikalā sapērku kamuflāžas bikses un triecos pārgājienā, vienā rokā turot lukturi, otrā — Dostojevska romānu. Bibliotēkas kartīti no kabatas izvelku mazliet biežāk nekā lūpu krāsu un jūtu, ka nelūgtais ciemiņš, kas nu jau parazītiski ieņēmis visu manu dzīves telpu, izskatās nobijies. “Klau,” viņš tā izvairīgi pielien man aiz muguras un, neskatoties acīs, mēģina noformulēt savu sākamo. “Tu zini, tu esi ļoti gudra sieviete. Latiņu pacēli no grīdas līdz Gaiziņkalnam, bet ņem vērā, ka vīrieši ar tādām neuzkavējas. Ar tevi, lūk, ir sarežģīti. Jātur tev līdzi, un kurš tad vēlas tādu stresu ikdienā? Sievietei vajag būt ērtai un paredzamai — lai gaida mājās ar vakariņām, nerunā pretī un vīrs viņai ir autoritāte. Tu nekad neapprecēsies!”

Šoreiz kaut kas iesāpējās zem saules pinuma. Uz brīdi kļuva grūti elpot, galva sagriezās, un es, līdz galam nesaprotot, ko daru, paņēmu Sabiedrības Viedokli, no visa spēka satinu kamolā, iemetu podā, nolaidu ūdeni un aiztaisīju poda vāku. Ej bekot, Sabiedrības Viedokli! Es tevī vairs neklausīšos. Varbūt tu spēj izsūkties cauri aizslēgtām durvīm. Varbūt tu spēj ar savām tūkstoš acīm saskatīt to, kā manī nav. Bet šoreiz, lūdzu, paskaties pats uz sevi! Un, ja atkal izlīdīsi ārā, es tevi noslīcināšu vēlreiz. Un vēlreiz. Pat ja visa mana dzīve sastāvēs no tā, ka būs tevi jāslīcina trīs līdz piecas reizes nedēļā. Bet, ja nu kādreiz man neveiksies tik labi un atkal izlīdīsi, vēršot pret mani savas acis, esi gatavs, ka tas, ko ieraudzīsi, būs viens varen nepieklājīgs rokas žests. Čau!



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu