Redaktores vēstule ziemā

— Inga Gorbunova

Redaktores vēstule ziemā

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 02 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Kad pirmoreiz ieraudzīju kalnus, man bija sešpadsmit. Pēc divdienu ceļojuma vilciena Rīga – Ļvova kupejā, un vēl diviem drusku īsākiem pārbraucieniem  elektrovilcienos, trešās dienas pusnaktī mēs, četri skolas brīvlaikā no lietainās Rīgas izsprukuši latviešu tīneidžeri beidzot nokļuvām galā. Patiesībā, tikai viens no mums vismaz aptuveni zināja, kas tā par vietu, kurp dodamies, kā sauc to saimnieci, pie kuras dzīvosim un kurā pieturā jāizkāpj, jo kāds viņa radinieks jau reiz tur bija slēpojis. Vēl Ļvovā sniega nebija, taču, jo ilgāk braucām, jo baltāka kļuva ainava aiz loga, un visbeidzot mēs iebraucām pamatīgā ziemā. Kad vilciens apstājās īstajā stacijā, nācās konstatēt, ka perona pie mūsu vagona nav – tā vietā liela kupena. Izmetuši no vilciena somas un slēpes, lēcām sniegā arī paši.

Gandrīz līdz viduklim sniegā iestiguši, pārlaimīgi, ka nepabraucām garām īstajam ciemam, kā apburti vērāmies tuvāku un tālāku uguntiņu izgaismotajā naktī. Nakts bija skaidra, pie debesīm varēja labi saskatīt visus iespējamos zvaigznājus, un izskatījās gandrīz vai tā, ka daļa no zvaigznēm sabirusi arī uz zemes. 

Karpatu kalnu reljefs nav nekādas Himalaju spices, tāpēc laternu un kalnu namiņu logu gaismas no attāluma skatoties šķiet kā tāds debesu turpinājums. 

Es īsti nezinu, kā tas notiek (vai kāpēc dažkārt nenotiek). Kā var būt, ka viens mirklis, viens spēcīgs impulss un klikšķis smadzenēs, gēnos vai asinsritē, rada tik lielu, tādu gluži fiziski sajūtamu laimes klātbūtni, ka tas tā tevī paliek uz visu tālāko dzīvi. 

Bet skaidrs, ka tā ar mums mēdz notikt. Katram, visticamāk, tā saslēgšanās ir tikpat atšķirīga, cik atšķirīgi mēs paši. Un tas nav svarīgi, kas tevi uzrunā tik spēcīgi, ka kļūst par daļu no tavas..ai, cik patētiski tagad pateikšu, bet jā – kļūst par daļu no tavas sirds.

Man sirdī ir kalni. Kalnu manā dzīvē ir bijis ļoti daudz.

Bet sākās tas tieši toreiz, tai stacijā, kurā vilcieni mēdz pieturēt tikai dažas reizes dienā. Atgūlos sniegā un pat īsti nesapratu, kas ir tas, ko šajā brīdī jūtu – agrāk tā nekad nebija noticis. 

Tas, ka vēl stundu ar visām savām pendelēm apkrāvušies, vilkāmies augšā uz savu dzīvesvietu, ka ēst bija jāgatavo uz kaut kādas ar mūrīti apvienotas senlaiku plīts, kādu mēs, pilsētnieki iepriekš bijām tikai bilžu grāmatās redzējuši, ka ūdens bija jānes no akas un tualete ārā (un ,starp citu, kad piesala, tad iznākot no šī mazā vēl augstāk uzriktētā koka namiņa, visdrošāk mājā atgriezties bija šļūcot uz dibena) un vienīgā pieejamā duša atradās ciema kočegarkā – tādā tiešām visai interesantā vietā, tādās filmās cilvēkus mēdz ievilināt, lai izrēķinātos, un mazgājoties bija jāuzmanās nepaslīdēt uz glumajiem dēļiem, tas viss neko nemainīja. Ja kas - kurinātājs bija jauks un šis bija viņa mazais bizness – slēpotāji pierakstījās rindā, lai tiktu pie siltā ūdens. Mani vecāki un draudzenes nespētu noticēt, ka es bez, kā mans paps mēdza teikt – “šķobīšanās un gorīšanās” to visu atzīstu par absolūti normālu. Mēs gribējām piedzīvojumus un eksotiku, un mēs to visu atradām – stāstu grāmatu varētu uzrakstīt par Slavsku, jo šī gan bija mana pirmā, taču ne pēdējā reize šajā ciematā, kura iedzīvotāji jau tolaik par sevi sacīja : mēs - benderovieši.

Šodien, kad zinu, ka man, tāpat kā daudziem kādu brīdi nesanāks nokļūt tur, kur tik ļoti gribētos būt, nesanāks darīt to, ko tik ļoti gribētos darīt, es domāju, kā varētu nezaudēt saķeri ar to lielo un nepārejošo mīlestību, kura cilvēkam reizēm uzkrīt no zvaigžņu pilnām debesīm sniegotā ziemas naktī. Vai jebkā citādi. 

Tu vari stāvēt sīks kā tāds visuma puteklītis saules pielietā, mirdzoši baltā klajumā starp varenām virsotnēm un klausīties, kā san klusums. Nekas nenotiek, tu tikai skaties, ieelpo to gaisu, no kura apreibsti kā no kādas narkotiskas vielas. Un saproti, cik ļoti tev paveicies, neraugoties uz to, ka tāds puteklis jau vien esi, jo piedzīvo ko tādu un dzīvot tomēr ir tik sasodīti skaisti. Un viss pārējais ir tīrās pupu mizas.

Tieši tā tas ir un to izjūtu pazaudēt galīgi nebūtu labi. Pat tad, ja tavs fiziskais veidols šobrīd cieš no pārvietošanās ierobežojumiem, tavas domas un iztēle taču joprojām var brīvi ceļot laikā un telpā. Nesen klausījos Induļa Paiča uzstāšanos un mani ļoti uzrunāja viņa teiktais, ka mēs katrs pats izvēlamies, ko atstarot – gaismu vai tumsu. Ir lietas, kuras mums vienkārši jāpieņem, bet ir arī tādas, kur ļauts izvēlēties. Kad man gribēsies noskumt un sarūgt, es zinu, ko darīšu. Domāšu par kalniem.

No sirds novēlu mums visiem palikt gaišajā pusē! Domāt par cilvēkiem, vietām un lietām, kurus mīlam. Būt veseliem kā ķermenī, tā prātā un dvēselē. Un jauno gadu, kas piepilda lielākās cerības un sagādā arī kādus necerētus brīnumus. Lai Izdodas!

 

Inga

 

 

Foto no personiskā arhīva. Skaidrs, ka ne šajā sezonā uzņemts:). Un Mark Shade

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu