Redaktores vēstule rudenī

— Inga Gorbunova

Redaktores vēstule rudenī

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 05 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Kad Vaira Vīķe- Freiberga tikko bija kļuvusi par Latvijas prezidenti, kādā intervijā viņa sacīja, ka uzskata: šajā dzīvē piedzīvojusi jau vairākas dzīves, un tagad atkal sākas viena jauna. 

Man patīk tāds traktējums, kaut domāju, ka cilvēks to tā īsti izprot tikai tad, kad vismaz kādas pāris sērijas savā paša dzīves seriālā pagūts izdzīvot.

Mainās pasaule, mainās situācijas un apstākļi, mainās cilvēki, arī tu mainies, taču savā filmā nemainīgi spēlē galveno lomu.Un tā tev nav nekāda skroderdienu izrāde, kurā viss ir nemainīgi skaidrs, iepriekš zināms un paredzams. Sākumā tu spēlē Ieviņu, tad Antoniju, un beigās labi, ja vēl tiec pie Pindacīšas lomas. Ja ne – tad alternatīva  ir lēni izlīgot ar vaiņagu galvā uz skatuves dažas minūtes izrādes finālā.

Tāpēc VVF teorija man patīk labāk. Lai tad iet dzīve kā seriāls, vai vairāki viencēlieni: jebkurā gadījumā tas stāsts ir tieši par tevi. Pat, ja esi visas personiskās vajadzības nolikusi maliņā, skrien, rosies, ņemies, kā tāda darba skudra un jūties maza un nepamanāma - savā filmā galvenajā lomā esi tu. Un arī scenārijs ir ļoti lielā mērā atkarīgs no pašas. 

Es bērnībā  daudz lasīju. Visu pēc kārtas.

Garās ziemeļnieku dzīvesstāstu triloģijas, kas sākas ar varones bērnību, turpinās ar visādām rūpēm un raizēm, un beidzas ar to, ar ko jau nu dabiski dzīve beidzas, man šķita drūmākās grāmatas pasaulē. Trešajam sējumam pat klāt ķerties īsti negribējās, jo viss bija tik iepriekš paredzami. Bēdīgi, nelaimīgi, bezcerīgi. 

Tagad, protams zinu, ka ne jau nenobriedušiem prātiem radīti pesimistiski skaudrie dzīvesstāstu romāni. Pats tu neko vēl neesi piedzīvojis, sapņo, cik feini būs, kad pieaugsi, bet te tev stāst, ka jaunība un prieks ilgs apmērām 70 lapaspuses. Pēc tam sāksies tīrās šausmu lietas. Nevar neizbīties no pieaugšanas, ja ierasto “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, pēkšņi nomaina “ dzīve ir ātri pārejošs mēsls, ne uz ko labu neceri”.

Nav brīnums, savos sešpadsmit  kļuvu par anarhisti, kas dzen izmisumā vecākus un plānoju aizbēgt no mājām. Tagad šķiet, ka patiesībā man, cilvēkam ar ļoti dzīvu iztēli, vienkārši bija bail. Bail, ka arī manai saulainajai bērnībai sekos pāris skaistu jaunības gadu, kas turpināsies ar nebeidzamu garlaicību, neizbēgamām ciešanām un visu ko tādu. Līdz ( kā parasti tai trešajā sējumā) – klāt būs baisais vecuma nespēks un lielā dzīves atziņa, ka dzīve ir smags pārbaudījums, bet sievietes liktenis – piedzimt, lai mīlētu un ciestu. 

Protams, ja tagad paskatos uz toreizējo sevi, varu tikai šausmās saķert galvu. Inteliģentu vecāku labi audzinātais bērns, kas, salasījies brīnumpasakas, sapņoja par brīnišķīgu dzīvi, kurā viss būtu “ ilgi un laimīgi”, varēju jau nu tomēr palūkoties apkārt pēc iedvesmas reālajā pasaulē, kur bija pietiekami daudz priecīgu un veiksmīgu cilvēku.

 Turklāt, mēs dzīvojām Rīgas centrā, ne jau kādos fjordos. Neviens mani netrieca lauku darbos ( ja neskaita tās pāris vasaras, kurās tiku nosūtīta svaigā gaisā pie radiem un drusku paravējot nopelnīju sev kabatasnaudu). Vienīgais, ko no manis prasīja: labi mācīties, nepīties ar sliktām kompānijām, pieklājīgi uzvesties un turēt kārtībā savu istabu. 

Kāpēc tik stulbi un destruktīvi uzvedos? Var jau visu novelt uz hormoniem, tomēr vēl tagad atceros, cik ļoti negribēju pārvērsties pelēkā, rūpju nomāktā un bezcerīgā sievietē. Te tev septiņpadsmit, sirds pilna cerību un mīlestības, un bāc – pēc divdesmit lappusēm viss – sēdi ragaviņās un brauc no tā kalna lejā. Stulbi. Brauciet paši. Tas nav par mani. Mana dzīve būs nepārejoši svētki.

Tā es domāju.

Tas posms no 16 līdz kādiem 20 ir viena no manas dzīves diezgan spilgtajām filmām. Varēja beigties visvisādi – bija iespējami vismaz trīs dažādi scenārija varianti, no kuriem man, laimīgā kārtā, palaimējās izspēlēt to optimistiskāko. Varbūt, ka bija veiksmīga apstākļu sakritība, varbūt kāds ieraksts zvaigznēs ( ko katrs saucam citādi), taču manai personiskajai gribai un izvēlei doties tālāk, nevis iesprūst pusaudzē, bija izšķiroša nozīme. Un tā līdz šim ir bijis katras sērijas finālā. 

Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās. DNS, bērnības traumas un asinsgrupa, protams, paliek.

 Arī dažas rakstura iezīmes un, iespējams, vēl kaut kas. Tomēr cilvēks, kurš ir ieinteresēts dzīvē un neieciklējas kādā no sērijām, pilnīgi dabiski aug, piedzīvo, izdzīvo, izdara dažādas izvēles. Būtu diezgan savādi, ja savā prātā, rīcībā un ieradumos mēs no tā neietekmētos. 

Kad tev ir trīsdesmit, tu jau zini par šo pasauli kaut ko vairāk, nekā savos divdesmit, kad taču domāji zinot visu. Kas nenozīmē, ka divdesmitgadnieks tevī ir izzudis uz mūžīgiem laikiem. Kad tev ir četrdesmit, tu zini vēl daudz, daudz vairāk, tostarp to, ko būtu gribējis zināt jau savos divdesmit. 

Kad tev ir piecdesmit, tu vispār vairs nespēj saprast, kā tev var būt piecdesmit pasē un spogulī, jo faktiski jau savā sirdī tu joprojām esi – nu labi – vairs ne divdesmit, bet maksimāli trīsdesmitgadīgs, atšķirība tikai tā, ka zini par seriālu veidošanas aizkulisēm jau gandrīz visu. Un tā tālāk. Nenoliedzami, jo vairāk sēriju, jo piņķerīgāk tikt galā ar scenāriju. Bet patiesībā viss ir tikpat vienkārši, cik sarežģīti. 

Svarīgākais jebkurā gadījumā tomēr ir pašam savā filmā neiemigt no garlaicības. 

Lai mums visiem krāsains un veselīgs rudens!

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 05 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu