Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 31 augusts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šī bija patiešām laba vasara. Neraugoties pat uz faktu, ka pirmo reizi pavisam nopietni apsvēru domu, vai tomēr nevajadzētu dzīvoklī ieintegrēt gaisa kondicionētāju. Bet tad atcerējos, ka Indijā, kur bija tikpat karsti, mēs itin labi iztikām ar arhaisku propelleru pie griestiem. Un nopirku pāris ventilatoru. Ļoti paveicās to izdarīt, mirkli pirms līdzīgas atklāsmes piemeklēja vēl daudzus, – jau pēc nedēļas šī prece Latvijā kļuva par deficītu. (Par to man vienmēr jābrīnās. Kāpēc ventilatori katru vasaru ir deficīts? Vai cilvēki rudenī tos izmet?)

Šī bija laba vasara arī tāpēc, ka varēja ģērbties kā dienvidos. Jaku pirmoreiz uzvilku tikai augustā un arī tad vien uz brīdi. Sinoptiķu brīdinājumi par karstuma viļņiem man allaž šķituši biedējoši, bet šovasar es pat sāku domāt, ka organisms tomēr pierod pie visa. Arī pie iespējas daļu dienas pavadīt brīvā planējumā. Kaut ko padarīt varēja tikai rītos un vakaros, bet dienas vidū karstajā laikā bija jādomā galvenokārt par to, vai dzert parasto ūdeni vai minerāli un vai vairāki saldējumi dienā nenovedīs pie neplānotiem tēriņiem apģērbu veikalos. Pat ja novedīs, neko darīt – ir taču vasara! 

Un savādā kārtā man šovasar prieku sagādāja gan lietus, gan vēji, kas citkārt mēdz uzdzīt skumjas un grūtsirdību. Jo visa kā bija pietiekami.

Kādā saulainā jūnija vakarā ar draudzeni vienā no Baznīcas ielas terasēm ēdām jaunos sparģeļus kaut kādā dievīgā mērcē un baudījām lielisku baltvīnu. Pēkšņi sāka stipri līt. Jumta tur nebija. Taču saimnieks uzreiz atskrēja ar diviem lieliem lietussargiem, un tā mēs vienā angļu mierā turpinājām iesākto, pat saruna aprāvās tikai uz mirkli. Pirmskovida laikos mēs būtu ātri pārcēlušās uz iekštelpām un pačīkstējušas par dabas untumiem, un no šīs tikšanās reizes atmiņā varbūt būtu palikuši tikai sparģeļi, kas bija tiešām ļoti garšīgi.

Bet tagad tā ir tāda skaista ainiņa no sērijas “atceries, kā toreiz”. Dizainiski saklātais galds, krītošas lietus lāses atstāts aplītis vīna glāzē, saimnieka satrauktā gādība un vasaras smarža no blakus augošajām liepām. Vispār jau tāds vasarīgs lietus ir tīrais sīkums cilvēkiem, kas pirms dažiem mēnešiem -15 grādos uz soliņa Bastejkalnā, tukšojot ledusgabaliņiem piebērtu mohito un piekožot dubulto čīzburgeri, sprieduši, cik skaisti laternas izgaismo sniegpārslu virpuli. Neteikšu, ka šī bija absolūti lieliska ziema, tomēr, ja iemanījās un mēģināja no defektiem radīt efektus, varēja itin labi, kaut arī diezgan neparasti pārziemot.

Bet ziemu es šeit pieminu tāpēc, ka tā ļāva vēl sakāpinātāk novērtēt šo vasaru. Ja esi bijis šā vai tā ierobežots, tu kādā brīdī ieraugi, cik svarīgas un vērtīgas tavā dzīvē ir iespējas un situācijas, kas visu mūžu varbūt šķitušas pašsaprotamas. 

Un man ir ļoti žēl to cilvēku (laimīgā kārtā lielākoties sastopu viņus sociālajos tīklos, nevis reālajā dzīvē), kuri neprot vai negrib novērtēt mirkli, kurā viss ir labi un par kuru mums katram jābūt pateicīgam. Šis laiks jau nevienam nav bijis īpaši viegls. Pat tie, kuriem nav jāķer kreņķis par to, vai bizness izdzīvos, vai būs ar ko samaksāt rēķinus un, pasarg dies’, ko tad, ja vēl pie zobārsta savajadzēsies, ir bijuši spiesti dzīvot citādi nekā ierasts. Droši vien jābūt kādai īpašai programatūrai smadzenēs, lai vispār nereaģētu uz apkārt notiekošo, un tāda ir reti kuram.

Taču katru rītu celties ar domu, ka šodien ir labi, bet, ko jūs, muļķi tādi, priecājaties, drīz tam visam pienāks gals... tas man mazliet atgādina Raini un Zelta zirgu. Tur tās vārnas ( piedošanu - kraukļi), kas draudīgā tonalitātē korī skandēja: “Krā, krā, krā…”, šķiet, bija iecerētas kā drūmu priekšnojautu radītājas skatītāju zālē. Filmās arī tā ir – vēl nekas nav noticis, bet jau kādu brīdi skan mūzika, kas ļauj nojaust, ka varbūt labāk aiziet uz virtuvi uzvārīt tēju. Teātris un kino ir viena lieta, bet mēs tagad dzīvojam katrs savu dzīvi, kurā, piedodiet par banalitāti, protams, rītdiena nevienam nav apsolīta. Arī ne tam, kurš, citiem solot briesmīgu nākotni, patiesībā visvairāk čakarē savu šodienu.

Droši vien uz katru tas iedorbojas kaut kā citādi. Vienam sabojājas garastāvoklis, cits sabīstas un sāk vilkt to pašu “krā” dziesmu, vēl kāds krīt īstā depresijā. Es uz “krā” reaģēju, kļūstot nikna un spītīga.

Zinu un priecājos, ka neesmu viena tāda šajā pasaulē.

Iespējams, tieši tā arī izdevās pieradināt šo visai savādo ziemu un no sirds izbaudīt vasaru. Man gribētos domāt, ka jums ir līdzīgi. Ka šī vasara uzlādēja, ļāva atgūt enerģiju, prieku un ticību tam, ka pat diezgan sarežģītos brīžos var atrast veidu, kā sevi sapurināt un padarīt dzīvi krāsaināku. 

Bailes nav labs sabiedrotais un neko nespēj ne atrisināt, ne padarīt vienkāršāku, tikai noārdīt nervu šūnas. Piesardzība – tā gan par ļaunu nenāk, bet tas tomēr nav viens un tas pats.

Foto Jānis Deinats


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 augusts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu