Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 02 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies


Kā top žurnāls, patiesībā tā pa īstam zina tikai tie, kuri to taisa. Tas, ko ieraugām tirdzniecībā vai savā pastkastītē, par aizkulisēm klusē. Lasītājiem kaut kas patīk, kaut kas nepatīk, kaut kas garlaiko un par kaut ko vispār ir vienalga. Viņi pat nenojauš visu to seriālu un drāmu, kas reizēm mēdz norisināties līdz mirklim, kamēr izdevums ir nodrukāts. Un reizēm arī pēc tam.

Viena lieta ir tās kļūdas, ko neviens nepamana. Neviens. Kaut gan visu n-tās reizes pārskata gan autors, gan redaktors, gan vēl korektors. Arī I’mperfekt pāris tādu ir bijis, un vispamanāmākā no tām, par ko mani informēja kāda lasītāja, – manā intervijā ar dakteri Ilzi Aizsilnieci kaut kur bija pazudis viņas uzvārds. Vienkārši daktere Ilze. Apmēram tā, kā doktors Martins TV seriālā. Nu, neko, ļoti atvainojos Ilzei un arī katram, kas to atšķirībā no mums pamanīja. Bet ziniet, tas vēl ir tīrais sīkums, ja salīdzina ar visu citu, ko esmu piedzīvojusi (un pārdzīvojusi) savā profesionālajā dzīvē. Kaut kad ļoti sen, kad vēl strādāju laikrakstā Sports, kāds cienījams kolēģis bija paveicis ko līdzīgu – basketbola turnīra apskatā vienas ārzemju komandas spēlētāju uzvārdu vietā visiem uzrakstījis tikai vārdus. Redaktors bija nikns kā pūķis, bet kolēģis – cilvēks ar ļoti augstu pašapziņu – tikai paraustīja plecus un noteica: “Bet kāda starpība? Neviens lasītājs tos viņu dīvainos vārdus no uzvārdiem tāpat neatšķirs.”

Vienā no pirmajiem IEVAS numuriem bija līdzīga situācija. Māksliniece pie ziņas par vienu no brāļiem Žagariem ielika otra brāļa foto. Kad viņai to pārmeta, paraustīja plecus un, gluži tāpat kā toreiz tas sporta žurnālists, teica: “Nu un? Kurš viņus vispār atšķir!” Faktiski arī tas vēl nebija nekas īpašs, jo drīz sekoja nākamie notikumi. Uz ceturtā vāka bija jāliek laikraksta Diena reklāma. Burvīgs pilsētas labā krasta skats, kas uzņemts no Pārdaugavas puses. Skaista bilde. Bet gadījās tā, ka maketētājs, liekot reklāmu, bija atstājis tajā kaut ko no iepriekšējās reizes. Un žurnāls iznāca ar skaistu ceturtā vāka bildi, uzrakstu Diena un fona uzrakstu: kas dzīvo lielajā melnajā tumsā. Jādomā, iepriekš tajā rāmī bija atradusies kādas filmas reklāma. Maketētājs bija noslinkojis izņemt, pārējie vai nu uzskatīja, ka tā tam jābūt, vai arī vienkārši nepamanīja.

Protams, kļūdoties ar reklāmu, tam seko noteiktas finansiālas konsekvences. Parasti gan tā reklāma vienkārši jāievieto vēlreiz. Un tas nav nekas traks, ja salīdzina ar kļūdām svītrkodā. Ticiet vai ne, arī tā gadās. Parasti, ja tiek mainīta cena un kāds, kuram būtu jāsaprot no svītrkodu strīpiņām vairāk, nekā to spēj jebkurš redaktors vai korektors, pieļauj to, ko mēdz saukt par cilvēcisko kļūdu. Tomēr nez vai vēl kādam ir gadījies tik traks fēleris, kāds reiz notika Dienas žurnālos, kur tolaik strādāju.

Pirmais latviešu Playboy numurs tika izpirkts tādā apjomā, par kādu mūsdienās mēneša žurnāli var tikai sapņot. Ideāli, vai ne? Ja vien atkal nebūtu nostrādājis tas maketētāju iecienītais gatavā rāmja (nezinu, kā to tehniski pareizi nosaukt) paņēmiens un visa lielā tirāža neaizietu tirdzniecībā par uz pusi lētāko Leģendu cenu. Atceros, kad atnāca šī ziņa, mēs ar kolēģi bijām kādā izdevēju pasākumā Stokholmā un man pēc brīža bija jāuzstājas... Pēc tam visi – maketētājs, mārketings un kam nu tur vēl tās strīpas bija jāpārbauda – raustīja plecus: nu, shit happens, ko darīt! Visādi ir bijis, taču visvairāk es laikam tomēr pārdzīvoju toreiz, kad, būdama pavisam jauna žurnāliste, ļoti centos, gatavojot rakstu Padomju Jaunatnei. Par skolu ar teātra novirzienu. Runāju ar direktoru, ar skolotājiem, piedalījos stundā. Ilgi pārdomāju katru teikumu. Un tad avīzē ieraudzīju mazu gabaliņu ar parakstu: Inga tādauntāda, Rīgas 64. vidusskolas skolniece. Tobrīd es domāju, kaut nekad mūžā nesatiktu tos cilvēkus, pie kuriem ierados kā cienījama izdevuma ne mazāk cienījama jaunā korespondente, bet finišēju kā viltvārde skolniece. Šo titulu man pēc savas iniciatīvas bija piešķīrusi kāda nodaļas vadītāja, kura pēc gadiem kļuva par manu priekšnieci.

Tā laika Jaunatnes redaktors bija mana papa labs paziņa. Un es, protams, viņam pasūdzējos. Uz ko saņēmu atbildi: “Ja gribi strādāt šajā profesijā, vienmēr atceries, ko teicis Karels Čapeks – kamēr būs prese, tikmēr būs kļūdas.”

Žurnālus un laikrakstus neveido viens, ne arī divi vai trīs cilvēki, tas ir process, kurā iesaistīti daudzi. Līdz ar to otrs aizkadra aspekts ir dalībnieku personības. Tās gan te neapspriedīšu, bet nu... par šo varētu grāmatu sarakstīt, kas tik nav bijis un kas tik viss nenotiek. Bet galā vienmēr ir tas, ko mums reizēm ar lielākiem, reizēm mazākiem piedzīvojumiem ir izdevies radīt. 

I’mperfekt ar šo numuru uzsāk savu piekto sezonu. Par ko paldies visiem, kas piedalās un piedalījušies: mūsu komandai, mūsu lieliskajiem autoriem un tev, lasītāj, ar kuru gribam būt uz viena viļņa vēl ilgi! Kopā spriest par mums visiem svarīgiem jautājumiem, kopā uzzināt ko jaunu un kopā kārtīgi izsmieties. Man vienmēr šķitis, ka viena no cilvēka vērtīgākajām prasmēm ir tā, kas ļauj pasmieties arī pašam par sevi. Ceru, ka mūsu žurnālā nolasi arī šo vēstījumu. Paldies par kopā būšanu, un ejam baudīt vasaru!

 

FOTO: Jānis Deinats 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu