Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 04 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Manā bērnībā Latvijā nebija interneta un sociālo tīklu. Nebija kabeļtelevīzijas un pat ne to virtuālo spēļu, kurās tevi nošauj, bet tu fiksi atdzīvojies un dodies nākamajā kaujā. Mūslaiku bērniem tāda dzīve varbūt šķistu kaut kas stipri līdzīgs tumšajiem viduslaikiem, bet vispār jau nebija nekādas vainas. Ja tev nav tā, kā pasaulē vēl nav nevienam, tu pat neiedomājies, ka par to vajadzētu pārdzīvot. Lūk, tagad palikt bez tehnoloģijām, tā jau būtu neliela katastrofa.

Tolaik mēs daudz lasījām. Faktiski visu, kas vien plauktos bija atrodams. Tur arī nebija tik liela lasāmvielas izvēle, kāda pieejama šodien. Tāpēc reizēm gadījās izlasīt arī grāmatas, kas bija jāslēpj no vecākiem kaut kur dziļāk atvilktnē vai dīvāna veļas kastē. Es, piemēram, tīrās nejaušības pēc divpadsmit gados izlasīju vienu tādu Freida darbu par seksuālajām novirzēm, ko pārlasīt man pat pieaugušai nekad nav gribējies. Labākā lasāmviela 9–12 gadu vecumā bija tā, kur maksimāli daudz piedzīvojumu, avantūru, cīņu, noslēpumu un arī kāds nieks romantikas. Topā man bija Sengrieķu mīti un varoņteikas, Trīs musketieri un Grāfs Monte Kristo, tās trīs no lielas lasīšanas gandrīz jau vākos vairs neturējās. 

Skolā bija interesanti, laimīgā kārtā nav nekādu nelāgu atmiņu šajā sakarā. Taču patika arī (ļoti atvainojos par tik politnekorektu domāšanu bērnībā) dažādi vīrusu uzliesmojumi, kuri dažkārt lika pusei klases palikt mājās. Tad vismaz varēju normāli izgulēties, izpalika ikvakara mācīšanās, un beidzot biju visu dienu mājās viena. Ir taču forši, ja neviens tev neaizrāda par nepareizu pozu, iespēju sabojāt redzi, jo apgaismojums krīt nepareizi, un to, ka lasot nedrīkst neko ēst – pat cepumus ne. Reizēs, kad varēju pilnīgi netraucēti lasīt visu dienu, izlasītais iztēlē pārvērtās krāsainā filmā. Tā bija tāda kā pārcelšanās uz dzīvi citā realitātē. Šajā paralēlajā eksistencē esmu pabijusi sengrieķu dievu kompānijā, piedalījusies vairākos karos, iesaistījusies nozīmīgās kaujās, mīlējusi pasaules skaistākos un varonīgākos vīriešus un darījusi vēl daudz ko, uz ko šajā dzīvē, visticamāk, nesadūšotos. 

Reizēm iedomājos – ja jau tolaik varētu skatīties seriālus Netflix vai sērfot internetā, kā to bieži mēdzu darīt šodien, nez vai arī tad mana iztēle būtu tik dzīvelīga? Ir brīži, kad gribētos, lai tā tomēr būtu mazāk uztrenēta. Lai neizvēršas pilnā jaudā, piemēram, tad, kad lasu, kas patlaban notiek Krievijā un Baltkrievijā. Vai par kara draudiem Ukrainai. Sociālie tīkli un vismaz pāris svešvalodu zināšana šodien paver ļoti plašas iespējas uzzināt daudz vairāk, smalkāk un detalizētāk, nekā to varam, tikai skatoties TV vai klausoties radio. Un tad atkal reizēm notiek tā, ka lasītais tik ļoti aizķer, ka bilde atdzīvojas un iztēle sazīmē visdažādākos scenārijus. Tev negribētos par to domāt, bet tu domā un sajūtu līmenī esi apmēram tajā pašā vietā, kur biji toreiz, kad, lasot grāmatu, saprati, ka nākamajā lappusē sāksies Trojas karš vai kaut kas tikpat nelāgs. Un pēc tam vairs neko nevarēs labot. Viss jau būs citādi. Karš vienmēr nes nāvi, un kāds no tā nekad nepārnāk. 

Šoreiz tā vairs nav virtuālā realitāte. Viss ir pa īstam. Un tik grūti pieņemt, ka ne jau kaut kur tālu kāda cilšu vai klanu kārtējā rēķinu kārtošana, bet tepat kaimiņos. Satrakojušies kara trubadūri, gluži kā zombiji, izlīduši no savām kapličām, brēc pēc asinīm un impērijas atjaunošanas. Tā valsts, kurā vēl salīdzinoši nesen uz katra stūra bija plakāts ar baltu miera balodi, vai tā kādreiz vispār sapratīs, ka kolonizatoru laiki ir beigušies? Varētu domāt – viss, pagātnē ar varu pievienotie tikuši pie brīvības, nu arī Krievija beidzot var realizēt demokrātiskas pārmaiņas, atrisināt savas iekšējās problēmas, visi priecīgi, un visi – arī miera balodis – dzīvo laimīgi. Bet tak ne. Tiek viens ar lielummāniju apsēsts sādžas Napoleons pie varas, un tad tā palēnām vien tiek atmodināti visi it kā sen noraktie zombiji, apzeltītais divgalvu ērglis piežmiedz balodi, melns kļūst balts, Staļins atkal ir varonis. Katru, kas ko iebilst, uzreiz pasludina par nodevēju, iebāž aiz restēm vai vienkārši noslaktē.

Un te nu mēs esam. 21. gadsimta Eiropā, jau kādu laiku zīlējot – būs karš vai nebūs. Ja nebūs rīt, vai tad nebūs šogad vispār? Un kas notiks, ja tomēr rīt? Ko tad darīsim? Vienkārši neticami, ka mums, par karu tikai no grāmatām un filmām zinošajiem, atkal jādomā par to kā reālu iespējamību. Pat TikTokkatrs bērns pašlaik var noskatīties, kā īsti tanki brauc it kā uz mācībām, bet varbūt tomēr dodas karā. Un tie nav tikai tanki. Tankos sēž cilvēki, kurus sūta nogalināt citus cilvēkus. Vai viņi to vēlas? Vai viņiem gribas mirt tāpēc, ka valdniekam piederēs vairāk zemju? 

Ļoti ceru, ka šis nu beidzot būs gadījums, kad pavisam citu jēgu iegūs mazliet apsmaidītais Koelju ieteikums. Kā tur bija? Ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu. Visi normāli cilvēki vēlas, lai būtu miers. Tāpēc tiešām ir vērts sadoties rokās. Karš lai uz visiem laikiem paliek grāmatās, filmās un virtuālajā pasaulē. 

Saulainu, veselīgu, mierīgu pavasari! 

P.S. Kad šo rakstīju, līdz kara sākumam vēl bija divas nedēļas laika. Un vismaz nedaudz ticības, ka ārprāts tiks apturēts. Diemžēl, lai cik arī neticami tas mūsdienās šķistu, vēsture mēdz atkārtoties. Un šorīt, dienā, kad mūsu žurnāls tiek sūtīts uz tipogrāfiju, nekas vairs nav tā kā bija. Protams, vēsture mums māca arī to, ka visi nelieši kaut kad ņem nelabu galu. Skaidrs, ka Putins nebūs izņēmums. Bet cik asiņu, cik izpostītu dzīvju tas vēl prasīs? Un nemierināsim sevi, ka šis karš ir citā valstī un uz mums neattiecas. Viss, kas šodien notiek Eiropā, notiek arī ar mums.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu