Cerams, atceraties šo seno I’mperfekt moto, kura autore ir Ieva Cipruse. Viegli pateikt, grūti izdarīt, vai ne? Šis pavasaris man uzdeva jautājumu, vai žurnāls arī man pašai līdzējis ar to ratā sūtīšanu? Nu tā, ka kaut mazliet?

Martā un aprīlī paralēli visiem ikdienas darbiem diezgan spraigā režīmā strādāju pie TV raidījuma (kanāls ReTV, raidījums Personības kods, pirmo sezonu var noskatīties šeit: https://www.retv.lv/raidijums/personibas-kods) veidošanu. Tā gadās – kaut kādas līdz galam nepadarītas lietas var atgriezties pie mums pat pēc daudziem gadiem, lai tas attiecīgais līmenis dzīvē tomēr tiktu iziets. Nu jau kādu gadu mana ikdiena saistīta ar televīziju, bet, uzsākot tur darbu, es pat nedomāju par kadrā iešanu – reiz jaunībā no tā biju atteikusies par labu rakstīšanai, un, kaut gan šo gadu laikā esmu bijusi viešņa daudzos raidījumos, atzīšos – nekad pati neesmu tos skatījusies. Man nepatīk sevi redzēt no malas. Bet, tā kā jau kādu laiku vados pēc principa neatteikties no kaut kā tikai tāpēc, ka tas varētu būt vienkāršāk, es piekritu veidot raidījumu. Ar diezgan miglainu priekšstatu par to, kā tas būtu jādara. Kad pienāca laiks ķerties pie darba, tad, saprotams, sākās klasiskais breinstorms pašai ar sevi. 

Vai, kā mūsu žurnālā reiz stāstīja klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa, sarunas ar tām “večām–kritizētājām”, kuras mūsos ieperinājušās (vai drīzāk, ko kāds tur ieperinājis) jau bērnībā. Man aizdomas, ka manējās nāk no tām mammas absolūtajām teicamnieces liecībām un medaļas, skolu beidzot, kuras bija glīti saliktas vienā skaistā kastītē, kurā arī es drīkstēju ielūkoties, un vecāku viegli nojaušamās cerības, ka pēc gadiem arī man būs tāda kolekcija. Bet ko nu tur. Visi esam pieauguši cilvēki, un cik var meklēt attaisnojumu savām īpatnībām kaut kādās senās kastītēs. Vai nu tu tiec ar tām savām smadzeņu, piedodiet, “drāzējām” galā vai arī ņemies līdz mūža galam. Mana mamma ņēmās līdz pēdējam. Viņai, piemēram, šķita, ka astoņdesmit gadu veca sieviete ar spieķi nedrīkst apmeklēt smalku restorānu, jo visi domās – “ko tad tāda te dara, būtu labāk sēdējusi mājās”. Viņa bija ļoti skaista sieviete, pat gadi tur neko īpaši daudz nevarēja nodarīt, bet līdz mūža beigām palika tā teicamniece – medaļniece, kas pārdzīvoja par faktu, ka trešās klases liecībā fizkultūrā bija laba, nevis teicama atzīme, kas uzreiz sabojāja visu vienpadsmit liecību perfekciju.

Man it kā negribētos ko tādu atkārtot, pat ja perfekcionisms tomēr izrādītos kaut kāds iedzimtais grēks. Tāpēc cenšos tikt ar savu iekšējo kritiķi (vai kritiķēm) galā. Jāatzīst, ar visai mainīgām sekmēm. Vienīgais, kas parasti strādā, ir vienkārši saņemties, riskēt un darīt. Jo ne jau velti mēdz teikt, ka labāk nožēlot izdarīto nekā to, ko neesi izdarījis. Vismaz būsi pamēģinājis, nevis palaidis garām iespēju. Tā ka pārāk ilgi aizkavēties “par” un “pret” debatēs noteikti nav ieteicams.

Bet par to prāta vētru manā galvā. Sarunas klasiskas – kā no psiholoģijas grāmatām.

“Nē, nu ko – tu traka? Tagad?! Šajā vecumā?! Brīdī, kad esi neapmierināta ar savu, teiksim tā, apjomu, jo iepriekšējo reizi tā izskatījies divas nedēļas pēc otrajām dzemdībām? Kad man īsti vairs neiet ciet neviena smukā žakete, jo nez kas ar tām kovidlaikā, kamēr staigāju hūdijos notika. Hm, nez kas, vai ne...

Visi taču zina, ka kadrā cilvēks izskatās vēl drusku lielāks, nekā ir patiesībā! Nē, kāpēc man to vajag? KĀPĒC?” 

Jūs droši vien lasāt un spriežat: nē, nu ir gan – domā par žaketēm un saviem apaļajiem vaigiem, nevis par to, lai nedrebētu kameru priekšā un neuzdotu stulbus jautājumus cilvēkiem, kuri nāks uz sarunu. Lūk! Kaut kādā ziņā tās iekšējās kritiķes ir apklusinātas. Agrāk man, runājot kameras priekšā vai uzstājoties publiski, trīcēja viena kāja. Reizēm tā (atceros vienu Latvijas lepnuma ceremoniju, kur man bija jāpasniedz balva un drusku arī jāparunā), ka varēja dzirdēt, kā klab augstpapēžu kurpes papēdis. Kāpēc viena? Nav ne jausmas, gan jau neirologiem te būtu kāds komentārs. Vai psihiatriem, jo tas viss nāk no galvas, kā zināms. 

Tagad es jau sen no kamerām vairs netrīcu. Intervējusi cilvēkus esmu tik daudz un tik dažādus, ka nav ne jausmas, cik. Tas process arī mani nebiedē. Tomēr – televīzija atšķiras ar vienu būtisku niansi, proti, drukāto mediju intervijai tu vari atvēlēt sarunai pat vairākas stundas. Raidījumā ir limitēts laiks, un, ja tajā neiekļaujies, tad jāīsina. Un var gadīties, kā man sarunā ar profesori Zandu Rubeni – izgriezu savus jautājumus un replikas, jo likās, ka viņas sacītais būtiskāks. Galā izskatījās tā, ka es vispār nerunāju, tikai sēžu un klausos. Žurnāla intervijās jau cilvēki tajās 45 minūtēs, kas atvēlētas raidījumam, tikai sāk atvērties. Tāpēc brīžos, kad iesaistos montāžas procesā, par izskatu satrauktās iekšējās kritiķes pa brīdim tikai žēli iekunkstas, bet galvu paceļ tā, kura šķita pieveikta ar visai veiksmīgu profesionālo karjeru. “Nu… tiešām nevarēji to sakarīgāk pavaicāt? Ko tu tur stomies? Ko šķobies? Kāpēc “liekas” vietā vienreiz pateici “liekās”? Ko tu – nevarēji palūgt pārtraukumu un ieskatīties tajā kladē, kuru ieraksta laikā aizbāzi sev aiz muguras? Tagad izskaties galīgi nesagatavojusies, skatītājiem taču vienalga, ka šī tev ir jau ceturtā intervija divās dienās.” Un tādā garā.

Bet tas brīnišķīgais visā šajā procesā ir cilvēki, kurus satiec. Un beigu beigās arī atzīsti sev, ka ne jau par tevi, taviem kompleksiem, tavu kļūdīšanos vārdu izvēlē un vēl visu ko tādu ir šis stāsts. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri runā ar tevi, un skatītājiem. To iemāca televīzija. Un es tiešām jūtos pateicīga, ka man atkal bija iespēja mācīties. Uzdrīkstēšanās vienmēr dod adrenalīnu un padara dzīvi krāsaināku. 

Foršu, neprognozējamu un labu notikumu piepildītu vasaru! Un ratā taču vienreiz ar to perfekcionismu!

Foto: Jānis Deinats, grims: Ieva Ivanova